Vakanču daudz, prasa galvenokārt pieredzi
Patiešām, vakanču piedāvājumu ir simtiem. Tos var lasīt kā romānu, iztēlē redzot teju visu Eiropas karti: Somijā, Francijā, Beļģijā, Vācijā, Portugālē, Nīderlandē vajadzīgi apmetēji, mūrnieki, rīģipša licēji, meistari jumtu un fasādes darbiem, betonētāji un daudzi citi. Darba devēji priekšroku sola kandidātiem ar iepriekšēju pieredzi, bet daudzi aicinājumi liecina, ka izredzes varētu pavērties arī pārējiem. Tomēr iespējamās karjeras vīzijas noplicina vietnē ss.lv īpašā rāmītī ievietotais standarta brīdinājums ar vairākiem punktiem, tostarp – “neveikt priekšapmaksu darba iekārtošanas aģentūrām”, “gandrīz visi piedāvājumi par darbu ārzemēs ir krāpšana” un līdzīgi. Šādi draudi saulainās vīzijas nedaudz apēno. Tomēr starp vakanču pieteicējiem var atrast arī būvkompānijas ar labu slavu vai sludinājumus meklēt uzņēmumu mājaslapās. Var lūkot pēc darba tepat dzimtajā zemē, jo vairāk tādēļ, ka pat tiltu tērauda konstrukciju montētājiem un hidroizolācijas klājējiem prasa tikai valsts valodas zināšanas, bet jumiķiem – iepriekšējas darba iemaņas. Dokuments par atbilstošas kvalifikācijas iegūšanu, iespējams, tiks palūgts nākamajā saziņā, bet var gadīties – kas būtu bēdīgāk –, ka darbinieka prasmes nav noteicošais faktors, lai pieņemtu darbā. Patiesības labad jāteic, ka ir arī darba sludinājumi, kuros prasa profesionālo izglītību apliecinošu dokumentu, bet tas vairāk attiecināms uz elektriķiem vai elektromontieriem. Bet kopumā – ja būvniecībā ir ap septiņiem tūkstošiem vakanču, tad kādā no tām atrast darbu ir gana lielas izredzes.
Investējot darbiniekos, zaudē konkurētspēju
Arī Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents, Rīgas Celtniecības koledžas direktors un Latvijas Būvniecības padomes loceklis Normunds Grinbergs par darba meklējumiem ar sludinājumu starpniecību pauž piesardzīgu attieksmi: “Var gadīties, ka uzņēmums pieņem cilvēku darbā, viņš nostrādā mēnesi, tomēr darba devējs nevis noteiktajā datumā viņam samaksā algu, bet gan meklē ieganstus, kas izdarīts nepareizi, lai nesamaksātu, un ņem darbā nākamos pretendentus. Neapgalvošu, ka tā ir visur. Zinu labus piemērus, kur uzņēmumu vadītāji pievērš uzmanību darbinieku kvalifikācijai, investē viņu profesionālo zināšanu paaugstināšanā.”
Taču uz kopējā milzu fona šādu būvkompāniju īpatsvars nav liels, jo Latvijā pastāv vismaz gadus desmit iesīkstējusi problēma.
“Ģenerāluzņēmēji, kuri izmanto pakalpojumu sniedzējus konkrētu darbu veikšanai katrā jaunā objektā, popularizē sevi kā sociāli atbildīgus uzņēmumus, kuros strādā augsti kvalificēti inženieri, darbu vadītāji,” stāsta N. Grinbergs. “Tajā pašā laikā tie nolīgst vislētāko apakšuzņēmēju, kas savukārt piesaista pašu lētāko darbaspēku. To būvuzņēmēju, kuri izvēlas kvalificētu darbaspēku, iegulda līdzekļus strādnieku tālākizglītībā un algu maksā atbilstoši viņu prasmēm, pakalpojums sadārdzinās, viņi zaudē konkurētspēju un tiek izspiesti no tirgus. Šīs būvkompānijas vai nu iegūst pasūtījumus ārzemēs, vai pārprofilējas darbam citās nozarēs, vai vienkārši izput. Šis lētākā piedāvājuma princips apakšuzņēmēju izvēlē veicina arī nodokļu apiešanu, aplokšņu algu maksāšanu, zemu darba kvalitāti un efektivitāti.”
Pašlaik nozarē ir labi laiki, tajā, kā lēš N. Grinbergs, nodarbināti ap 70 tūkstošiem cilvēku. Nesenajā tiešsaistes konferencē “Produktivitāte būvniecībā: investīcijas, tehnoloģijas, cilvēkresursi” tika minēti gandrīz 100 tūkstoši.
Taču attīstība iet kā pa viļņiem – ik pēc septiņiem gadiem ir straujš apjomu kāpums un tad kritums, ko lielā mērā ietekmē Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu finansējums.
Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Normunds Grinbergs: “2020. gadā vēl turpinājās attīstība, kas sākās 2017. gadā, bet klāt arī ES finansējuma plānošanas perioda finišs. No šī gada sāksies jaunā septiņgade, un aktuāls ir jautājums – vai ministrijas (tām visām ir ar būvniecību saistīti projekti) aktīvi strādā pie jauno projektu attīstīšanas, lai nozares (ne tikai būvniecība) atkal neizjustu kritumu, kā tas bija 2014. un 2015. gadā?”
Foto: Evija Trifanova, LETA
Par samēru starp darbaspēka piedāvājumu un pieprasījumu šajā kontekstā viedoklis ir AS “Būvuzņēmums Restaurators” valdes priekšsēdētājam Marekam Mamajam: “Tas ir tieši saistīts ar valstiska mēroga ekonomikas izaugsmes plānošanu, ES fondu apguvi un, kā mēs pēdējā gada laikā arī redzam, ar epidemioloģisko situāciju. 2020. gads vispār nav ne tuvu standarta gads. Cerams, ka situācija stabilizēsies un atgriezīsies “vecajās sliedēs”. Darāmo darbu priekšgalā būtu jāmet akmens Ekonomikas ministrijas lauciņā – kā par nozares jaudas apzināšanu un stratēģisku plānošanu atbildīgajai ministrijai. Lai nozare attīstās vienmērīgi – lai nav gadi, kad būvniecības pieprasījums krīt, un pēc tam gadi, kad ES fondu apguves nepieciešamības dēļ pieprasījums kļūst neadekvāti liels. Tas nozīmē, ka svārstās cenas, iepirkumos tiek kropļota konkurence un noslēgti līgumi, kurus reāli nav iespējams izpildīt, jo valstī kopumā nav tik daudz darbaroku. Iznākumā cieš kvalitāte, termiņi, pasūtītājs un arīdzan nodokļu maksātājs. Šodienas informācijas apjoms valsts reģistros ļauj saskaitīt visas būvniecībā strādājošo darbarokas, ir iespējams saplānot projektu gaitu, jo – “ragavas jātaisa vasarā, bet rati ziemā!”.”
Ja “iešūpošanās” jaunajam finanšu plānošanas periodam atkal būs gara un nozarē iestāsies recesija, protams, šobrīd nodarbinātie cilvēku tūkstoši ievērojami saruks, un pirmos atsijās jaunos, mazkvalificētos.
AS “Būvuzņēmums Restaurators” vadītājs Mareks Mamajs.
Foto no AS 'Būvuzņēmums Restaurators' arhīva
Vajadzīga stimulējoša sistēma
Valstī ir gana daudz vidējo profesionālo mācību iestāžu, kas sagatavo būvniecības speciālistus, taču jaunieši uz tām īpaši neraujas.
“Nozare pati neprasa profesionāli izglītotus kadrus. Vārdos izskan nepieciešamība pēc kvalificētiem speciālistiem, bet realitātē nodarbina lētākos,” secina N. Grinbergs. “Tāpēc jauniešu motivācija mācīties būvniecību ir diezgan zema. Ja šāda prakse ievelkas vairāk nekā desmit gadu garumā, tendence ir tāda, ka darbaspēks vispār nezina, ka var un vajag iegūt kvalifikāciju. Kopumā valstī būvnieku darba kvalitāte un produktivitāte nav augsta. Būvniecībā ļoti strauji ienāk dažādi jauni materiāli, jaunas tehnoloģijas, instrumenti, darba metodes. Ja cilvēkam nav teorētisko zināšanu, viņš viegli var pieļaut brāķi. Te arī veidojas absurdas situācijas: cilvēks, kas beidzis profesionālo mācību iestādi, nonācis darbavietā, saka – man ar šo materiālu mācīja strādāt citādi! Pareizi ir jādara šādi! Bet brigadieris, praktiķis, to visu nosauc par muļķībām… Pieņemu, ka daļēji šo situāciju uzlabos tendence vairāk būvelementu saražot rūpnīcās, lai būvobjektā tik atliek tos kā “Lego” samontēt kopā.”
Jēkaba katedrāles jumta konstrukciju restaurācija.
Foto no AS 'Būvuzņēmums Restaurators' arhīva
Arī atalgojuma ziņā profesionālās skolās izglītotiem speciālistiem nav nekādu priekšrocību salīdzinājumā ar, teiksim tā, iesācējiem amatieriem.
Kāda būtu izeja no šī strupceļa? Jau minētajā konferencē “Produktivitāte būvniecībā: investīcijas, tehnoloģijas, cilvēkresursi” ļoti liels uzsvars bija likts uz sasniegumiem jaunu tehnoloģiju un materiālu ieviešanā, kas, protams, priecē ar progresu, un cilvēkresursu nozīmei vārdos bija piešķirts liels svars. Taču konkrētus ierosinājumus, kā sistēmiski uzlabot pašreizējo situāciju, neizdevās saklausīt, kaut arī tika atzīts, ka produktivitāte būvniecībā ir vismaz divreiz zemāka nekā vidēji Eiropas Savienībā.
N. Grinbergam ir vairāki priekšlikumi – pirms kāda laika jau iesniegti arī Ekonomikas ministrijā (EM) un Būvniecības padomē. Pirmais – būvniecības nozares kvalifikāciju ietvarstruktūra (LKI) ir izmantojama, lai noteiktu katra būvniecībā strādājošā kvalifikācijas līmeni un to sasaistītu ar atalgojumu.
Nākamais – būvniecības informācijas sistēmā, kur fiksēti visi sertificētie speciālisti, varētu ieviest vēl vienu sadaļu, veidojot datubāzi par visiem būvniecībā nodarbinātajiem, kurā uzrādīta viņu kvalifikācija vai arī atzīmēts, ka tās nav. Tad noteiktā laika periodā izveidotos datu apkopojums par būvniecībā nodarbinātajiem un viņu kvalifikāciju, sniedzot pārskatāmus izejas datus, uz kuru pamata ministrija valstiskā līmenī varētu plānot šajā sfērā nodarbināto kvalifikācijas atzīšanu un tālākizglītību. Un visbeidzot – būvniecības pakalpojumu iepirkumos viens no kritērijiem, kurai būvfirmai dodama priekšroka, būtu kvalificēto speciālistu īpatsvars.
Būvnieku asociācijas prezidents pašlaik nesaskata nevienu, kurš uzņemtos atbildību par šo priekšlikumu iedzīvināšanu.
Sava uzņēmuma pieredzē darbinieku izvēlē dalās M. Mamajs, un, kā redzams, vispār netiek runāts par darbiniekiem bez atbilstošas kvalifikācijas. Kaut gan jāņem vērā arī būvkompānijas “Būvuzņēmums Restaurators” īpašā specifika un ārkārtīgi augstā kvalitātes latiņa.
VEF atjaunotā fasāde.
Foto no AS 'Būvuzņēmums Restaurators' arhīva
“Mums ir divas pieejas. Pirmā – cenšamies strādāt ar pieredzējušiem darbiniekiem, kuri ir spējīgi ar lielāku pietāti pret vēsturi strādāt rūpīgāk un vērīgāk. Tātad priekšroka tiek dota pieredzei. Otrā – jaunie cilvēki, kas tikko kā beiguši kādu no profesionālajām mācību iestādēm, kurā apguvuši amatniecību vai restaurāciju. Tur jaunieši sadalāmi divās grupās – vieniem ir milzīga interese, tie strādā rūpīgi, bet lēnāk. Ar lielu pietāti. Otri ir tie, kuri izmācījušies, bet kuriem interese līdz galam nav attīstījusies. Viņi bieži maina darbu un pat pamet šo nozari. Patlaban mūsu kolektīvā lielākā daļa tiešām ir ilggadēji darbinieki, kas jau padomju laikos ir strādājuši šajā uzņēmumā vai pievienojušies deviņdesmitajos gados. Līdztekus viņiem izveidojies liels pulks “jauno censoņu”, kā es viņus saucu, kuri pēc Rīgas Celtniecības koledžas pabeigšanas ir atnākuši pie mums un, strādājot sakostiem zobiem, kļuvuši par tiešām labiem meistariem.”
Cēsu baznīcas lodes zeltīšana.
Foto no AS 'Būvuzņēmums Restaurators' arhīva
Kuri vēlas, tie mācās
Pieaugušo izglītības jomā būvniecībā ir arī iepriecinoši fakti. Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) īsteno Eiropas Sociālā fonda līdzfinansētu projektu “Profesionālo izglītības iestāžu audzēkņu dalība darba vidē balstītās mācībās un mācību praksēs uzņēmumos”, kura ietvaros uzņēmēji, vienojoties ar profesionālajām izglītības iestādēm, var īstenot darba vidē balstītas mācības un saņemt finansiālu atbalstu. Tas dod atbalstu gan uzņēmējam, kurš praktikantu veido par savu darbinieku, gan skolai, gan audzēknim, kam ir iespēja sagatavoties darba dzīvei un kļūt par profesionāli.
Apakšprojekta vadītāja Sanita Bērziņa informē, ka šajā programmā iesaistījušies 233 būvniecības uzņēmumi un 15 mācību iestādes, kurās gatavo būvniecības nozares speciālistus. Viņa piebilst, ka mācību iestādes sākumā atturīgāk izturējušās pret savu audzēkņu nosūtīšanu uz prakses vietām – rūgtas pieredzes dēļ, ka jaunieši mēdz pamest mācības, saprotot, ka reālajā darba dzīvē bez teorijas un skolas diploma itin labi var iztikt. Tagad situācija uzlabojas un arī uzņēmēji savu kadru audzināšanā kļūst atsaucīgāki. Taču S. Bērziņa uzskata – lai panāktu, ka būvniecībā darba devēji vairāk rūpējas par darba ņēmēju kvalifikāciju, būtu nepieciešamas izmaiņas normatīvajos aktos, kas noteiktu, kāds izglītības līmenis būtu obligāts katram konkrētam amatam.
Tā kā būvniecībā ir tik daudz praktiķu bez formāla profesionālās kvalifikācijas apliecinājuma, ārkārtīgi svarīgi, lai apliecinājumu par prasmēm varētu iegūt bez pārmērīgiem pūliņiem. To nodrošina programma “Ārpus formālās izglītības sistēmas apgūtās profesionālās kompetences novērtēšana”, ko Eiropas Savienības (ES) fondu pieaugušo izglītības projektā “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide” īsteno Valsts izglītības attīstības aģentūra.
Šo programmu realizē Daugavpils Būvniecības tehnikuma Pieaugušo izglītības centrs, un tā vadītāja Jeļena Fedosejeva stāsta: “Šogad attālināti apmācīti 20 apdares strādnieku, kuriem ir pieredze, bet nebija izglītības dokumenta. Viņi saņēma konsultācijas, nokārtoja eksāmenu un saņēma profesionālās kvalifikācijas apliecinājumu. Kad Izglītības un zinātnes ministrijas kompetences pilnveides programmā izsludināja attālinātās mācības, iesniedzām projektu “Būvprojektu rasējumu lasīšana”, un pēc tās ir liels pieprasījums. Vēl mūsu tehnikumam ir noslēgti sadarbības līgumi ar Latvijas Būvinženieru savienību un divām ar būvniecību saistītām organizācijām par būvniecības speciālistu kvalifikācijas paaugstināšanu, un kopš janvāra esam apmācījuši jau 300 cilvēkus.”
Tehnikuma vakara nodaļā mācās daudz cilvēku, kas nodarbināti citās nozarēs, piemēram, “Latvijas Dzelzceļā”, bet, izjūtot līdzšinējās darbavietas nedrošību, paralēli apgūst dažādas būvniecības profesijas.
“Interesi par darbinieku profesionālo apmācību jūtam arī no uzņēmēju puses – nupat divas būvkompānijas lūdza izveidot īpašas programmas savu darbinieku teorētiskai apmācībai, paši nodrošinot prakses vietas,” stāsta J. Fedosejeva.
Starp uzņēmumiem, kas gādā par savu darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanu, ir arī “Būvuzņēmums Restaurators”. M. Mamajs: “Šobrīd ir vairākas programmas, kurās darba devējs, atbalstot ar nelielu piemaksu, var celt darbinieka kvalifikāciju kursos. Pamata izdevumi tiek segti ar ES projektu līdzfinansējumu. Tieši restaurācijā plaša piedāvājuma nav, bet ir atsevišķi kursi koka amatniecībā, mēbeļu atjaunošanā. Ja darbiniekiem ir interese – atbalstām! Tāpat esam LDDK sadarbības partneris darba vidē balstītas izglītības jomā. Pie mums praksē nāk namdari no Ogres tehnikuma.”
Protams, ja lēšam uz visiem būvniecībā nodarbināto tūkstošiem, tas ir kā piliens jūrā. Lai akmens izkustētos no vietas, acīmredzot jāņem vērā N. Grinberga paustais: “Kamēr būvniecībā nodarbinātajam darbaspēkam neprasīsim minimālo kvalifikācijas un/vai kompetenču apliecinājumu (uzsveru – minimālo, jo pašlaik neprasa nekādu!), jūtamu uzlabojumu nebūs.”
Informācijas pirmpublikācija pieejama Eiropas pieaugušo izglītības e-platformā EPALE.
