Pie klāta kafijas galda Kazdangas pilī, kurā savulaik bijis lauksaimniecības tehnikums, LV portālu sagaida visi seši Vītoli – Raitis, Kristīne un viņu bērni Kristiāns, Roberts, Meldra un pastarītis Edvards. Kopš vasaras sākuma Kristīne te, pilī, strādā par tūrisma informācijas punkta vadītāju. Savulaik, dzīvojot Īrijā, neklātienē augstskolā Latvijā viņa izmācījusies tūrisma un viesmīlības vadību. Sieviete izrāda pili, kur tagad darbojas muzejs un pakāpeniski notiek remonts, cenšoties saglabāt vēsturiskās liecības.
“Nu mana laime ir pilnībā – dzīvoju akmens mājā, par kādu vienmēr esmu sapņojusi, strādāju darbu, kas patīk, dzīvoju skaistā vietā, turklāt vēl visu varu apvienot ar bērnu audzināšanu,” teic Kristīne. Arī Raitis strādā algotu darbu lauksaimniecībā. Ģimene tur lopus un pakāpeniski remontē ēkas klēts kompleksā.
Nebija naudas zābakiem
Uz vaicājumu, kas 2006. gadā tolaik Ventspilī dzīvojošo ģimeni ar diviem bērniem pamudināja pārcelties uz dzīvi ārzemēs, Raitis atbild: “Nauda, dzīvokļa kredīts. Bērni saslima, zāles vajadzēja.”
“Tajā ziemā sanāca tāds kā sitiens zem jostas vietas: puikām bija četri un divi gadi. Tikko viņi bija izslimojuši, saplīsa bērnam ziemas zābaki. Un sapratām, ka ir jāaizņemas nauda, lai tos nopirktu. Tas bija pirmais grūdiens – kā tā?” piebilst Kristīne. “Kad vecākajam dēlam Kristiānam palika pieci gadi, paskaitījām – divu gadu laikā varam ārzemēs kaut ko sapelnīt un pēc tam atgriezties Latvijā.”
“Mans brālis tajā laikā jau gadus divus dzīvoja Īrijā,” turpina Raitis. “Runājām par mūsu situāciju, un viņš saka: brauciet šurp, uz divām nedēļām būs, kur dzīvot. Tā arī aizbraucām – četratā ar vienu mašīnu. Veiksmīgi jau otrajā nedēļā atradu darbu. Esmu mehanizators, būvējām futbola, golfa laukumus, veidojām drenāžas. Latvieši Īrijā ir labi ieredzēti, izslavēti ar strādīgumu.”
Raitis pats ir no Kazdangas, beidzis bijušo Kazdangas lauksaimniecības tehnikumu. Viņš saka, ka no kursa, kurā mācījās pāri par 30 puišiem, Latvijā tagad ir palikuši vien seši – visi pārējie strādā ārzemēs.
"Bērnus spiedām iet latviešu skoliņā"
“Īrijā saskārāmies ar citām vērtībām – mums ar diviem bērniem neviens neizīrēja divistabu dzīvokli, jo katram bērnam jābūt savai istabai, vecākiem – savai, un vēl dzīvojamai istabai,” atceras Kristīne.
“Raitis ir lauku cilvēks, pilsētā viņam grūti,” turpina Kristīne, tāpēc pēc kāda laika, kad bija piedzimis trešais bērns – meita Meldra, kādā ciematā sākuši īrēt māju. “Īrijā ir kuplas ģimenes – pieci, septiņi bērni. Bija sajūta, ka mums jau bērnu nav – ko tad es ar saviem diviem!” smaida Kristīne.
“Dzīvojot Īrijā, man bija sajūta “50 pret 50”, ka brauksim atpakaļ uz Latviju,” saka Kristīne. “Bērnus spiedām iet latviešu skoliņā, jo dzīvojām ar domu – ja nu tomēr atgriežamies. Ģimenē visi runājām tikai latviski. Kristiāns bija pirmais, kurš trešajā vai ceturtajā klasē ierosināja: kā būtu, ja mēs ģimenē runātu angliski? Tajā brīdī man bija sajūta, ka dūmi pa ausīm nāks ārā. Ja sešas stundas pavada skolā, puikam vieglāk runāt angliski.”
Raitis, aizbraucot uz Īriju, nav zinājis nevienu vārdu angliski: “Izmantoju mazu vārdnīcu – sākumā bija grūti. Iesaistījāmies latviešu biedrībā, pateicoties arī Latvijas valsts atbalstam, izveidojām latviešu skoliņu.”
Redzu, kā tiek audzināta šī prasītāju paaudze. Ja bērni, desmitgadnieki, saka: “Man pienākas!”, tad jājautā – ko esi valsts labā izdarījis, ka tev pienākas?
Paralēli darbam Īrijā “Dell” datoru ražotnē Kristīne bija arī nodarbināta kā projektu vadītāja latviešu skoliņā. “Man nav pedagoģiskās izglītības, bet patīk darboties ar bērniem,” teic Kristīne.
Limerikā, kur Īrijā kādu laiku dzīvojuši, rīkojuši latviešu sporta spartakiādes. Pirmajā piedalījās 30, otrajā – 70, bet trešajā – jau pāri par 300 cilvēkiem, atminas Raitis.
“Īres cenas Īrijā bija lielas, bet nekā netrūka, visu varējām atļauties. Regulāri braucām uz Latviju,” atceras Vītoli.
Kad ģimenē jau bija trīs bērni, lai viņus varētu izvadāt uz skolu un pulciņiem, kas ir jānodrošina līdz 12 gadu vecumam, Kristīne algotu darbu vairs nestrādāja: “Tur ar viena strādājošā algu varējām dzīvot, nevis izdzīvot. Šeit, Latvijā, es neredzu iespēju ģimenei izdzīvot ar viena strādājošā ienākumiem.”
Izlēma apsaimniekot fermu
“Vēl 2013. gada vasarā, ciemojoties pie mammas Ventspilī, uz viņas vaicāto: “Kad brauksiet mājās?” atbildēju: “Nē, laikam jau vairs ne,”” atceras Kristīne. “Īrijā bijām iedzīvojušies, tobrīd jau mums bija četri bērni. Un atgriezties Ventspilī divistabu dzīvoklī, ja Īrijā mitinājāmies septiņās istabās, – grūti. Nākamajā dienā atbrauca ciemos draugi un teica – Kazdangā ir viena neapsaimniekota ferma, vai negribam braukt atpakaļ un saimniekot?”
Raitis stāsta, ka lēmums jau brieda palēnām: “2012. gadā nomira mana omīte, pēc tam Kristīnes vecmamma. Nepaspējām atbraukt uz slimnīcu, biļetes tik ātri nevar nopirkt. Katrreiz, kad atbrauc mājās pie vecākiem, redzi, ka viņi kļuvuši vecāki. Un skola Kristiānam. Īrijā pamatskola ir līdz 6. klasei un tad virza uz profesiju. Sapratām: ja dēls aizies mācīties tālāk, atpakaļceļa vairs nebūs.”
Toreiz – 2013. gadā – Vītoli kāpuši mašīnā un braukuši to fermu skatīties. Pat nezināja, kuras mājas ir brīvas, kur varētu dzīvot paši. Bet te, Kazdangā, viss ļoti iepaticies. “Sazvanījāmies ar saimnieku un vienojāmies, ka aprīļa beigās brauksim mājās un fermu pirksim,” stāsta Kristīne.
“Mums viņi ir gudri”
Pēc atgriešanās Latvijā Vītoli sazinājušies ar vairākām skolām un izlēmuši bērnus sūtīt mācīties Kazdangā. Kristīne: “Parasti bērni, kas atgriežas no ārzemēm, tiek atmesti mācībās divas klases atpakaļ, jo viņiem trūkst latviešu valodas prasmes. Mūsu puikas tika savās klasēs. Visgrūtāk klājās ar krievu valodu.”
Latvijā mācību priekšmetus māca atsevišķi, sīkāk, Īrijā tie ir vairāk apvienoti, salīdzina Kristiāns. Kā puišus uzņēma Kazdangas pamatskolā? “Ļoti labi. Ienācu klasē, paspiedu roku. Klasē bijām 22 – puse zēnu, puse meiteņu. Vidusskolā Aizputē esam 19 – trīs zēni un 16 meitenes.” Ko tālāk? “Uz Jelgavu, uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti, uz lauksaimniecības inženieriem,” savus plānus atklāj Kristiāns.
Kristīne par saviem bērniem saka: “Mums viņi gudri. Kristiānam angļu valodas stundās nav, ko darīt, novembra beigās piedalījās novada olimpiādē.” Roberts un Kristiāns piebilst, ka abi daudz palīdz vecākiem, kopj lopus. “Dzīvoklī jau nebūtu, ko darīt, bet te – izej ārā un darbu atradīsi. Šeit visa diena ir aizņemta,” teic puiši.
Eiforija pagaisa pēc pirmā pusgada
Kā ģimenei finansiāli klājas tagad? “Nav viegli, pirmā eiforija pagaisa pēc pusgada,” vērtē Kristīne. “Ciematā prasa, vai vajag malku, varot piešķirt atbalstu skolai. Nevajag, kad netiksim galā, paprasīsim. Redzu, kā tiek audzināta šī prasītāju paaudze. Ja bērni, desmitgadnieki, saka: “Man pienākas!”, tad jājautā – ko esi valsts labā izdarījis, ka tev pienākas?”
“It kā ir bezdarbs, bet, ja uz lauka akmeņi jālasa vai jāpazāģē zari, pamēģini atrast kādu cilvēku uz nedēļu! Nav. Jā, bet naudu visiem vajag,” spriež Raitis. Viņš uzsver, ka vispār jau ne par ko nesūdzas, tomēr min, viņaprāt, neloģisku situāciju: “Īrijā izgāju ekskavatorista kursus, noliku visus eksāmenus. Atbraucu uz Latviju, bet tās traktoristu tiesības te neder. Toties ar Latvijā izdotām traktoristu tiesībām braucu Īrijā, tur viss der. Tas pats ar autovadītāja apliecību.”
Kristīne aktualizē neizdeklarēto bērnu problēmu: “Aizbraucot uz ārvalstīm, viņu deklarētā dzīvesvieta paliek šeit, bērni ir skolas sarakstā. Citādi nevar būt, jo vecāki nav noformējuši dokumentus. Šādam bērnam neliek nevienu vērtējumu, un tādā veidā pazeminās arī klases vidējā atzīme.” Vītolu ģimene min, ka visu trīs atvašu klasēs ir tādi bērni.
Vītoli uzslavē Kazdangu, kura esot kā magnēts – pēdējos gados no ārvalstīm te atgriezušās četras ģimenes. Kāpēc? “Bērnu dēļ, kuriem sākas skola. Citiem ir grūti, jo latviski runāt nemāk. Latviešu skoliņā Īrijā bija 20 bērni. Uz ielas redzēju un dzirdēju, ka tie ir latvieši no mūsu biedrības, bet viņi sarunājas ar saviem bērniem angliski. Daudzi jau par to nedomā,” vērtē Kristīne.
Ar pārliecību, ka arī te kaut ko var
Kazdangas pagasta pārvaldes vadītājs Juris Moisejs apstiprina, ka pēdējo gadu laikā Kazdangā atgriezušās vairākas reemigrantu ģimenes. Iemesls tam esot gan gaidāmais “Brexit” process Lielbritānijā, gan vēlme bērnus pamatskolā sūtīt tieši Latvijā, gan arī tas, ka aizbraucēju vecāki noveco un “ir jāpasniedz tēvam vai mātei ūdens glāze”.
“Pagasts ir ieinteresēts, lai cilvēki atgrieztos. Kad aprunājos ar aizbraucējiem viņu atvaļinājuma laikā Kazdangā, vairāki ir teikuši, ka nākamgad varētu pārcelties atpakaļ uz Latviju. Tomēr iedzīvotāju skaita dinamika pagastā joprojām saglabājas negatīva,” spriež J. Moisejs.
It kā ir bezdarbs, bet, ja uz lauka akmeņi jālasa vai jāpazāģē zari, pamēģini atrast kādu cilvēku uz nedēļu! Nav. Jā, bet naudu visiem vajag.
Īpašas receptes, lai “atvilinātu” aizbraucējus, Kazdangā gan neesot. J. Moisejs: “Darām visu, lai pagastā būtu sakārtota, droša vide, lai viss būtu sakopts un skaists. Mums ir paveicies – Kazdangai mantojumā ir liels parks.”
Pagasts arī rūpējas, lai atbraucējiem būtu, kur dzīvot, lai bērniem būtu pieejama skola, bērnudārzs, lai būtu maksimāla pakalpojumu pieejamība.
Pagasta pārvaldes vadītājs vērtē, ka aizbraucēji Kazdangā nāk ar savu – pasaules – pienesumu – zina valodas, ir smagi ārzemēs strādājuši un saprot, ka “Latvijā nemaz nav tik slikti, ka arī te kaut ko var”.
Kurzemē atgriezušās 60 ģimenes
Lai gan kopš reemigrācijas pilotprojekta sākuma šogad 1. martā Aizputes novadā, kur atrodas arī Kazdangas pagasts, uz dzīvi no ārzemēm nav pārcēlusies neviena ģimene, kopumā šai laikā Kurzemē atgriezušās gandrīz 60 ģimenes, informē Kurzemes plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore Kristīne Smilga. Vislielākā interese par atgriešanās iespējām ir Liepājā, Ventspilī, Talsos, Grobiņā un Saldū.
LV portāls jau rakstīja, ka kopš 1. marta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) īsteno pilotprojektu “Reģionālās reemigrācijas koordinators”.
Kopš reģionālo reemigrācijas koordinatoru tīkla izveides jau vairāk nekā 1100 ģimenes ir sazinājušās ar kādu no pieciem reģionālajiem reemigrācijas koordinatoriem, lūdzot informāciju. No šīm ģimenēm 124 ir atgriezušās, bet 110 plāno atgriezties uz dzīvi Latvijā tuvākajā nākotnē, informē K. Smilga.
