Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Normatīvo tiesību aktu un citas publiski saistošas informācijas drošticama paziņošana pēc iespējas plašākai sabiedrībai ir viens no valsts tiesiskās sistēmas funkcionēšanas nosacījumiem. Tāpēc, uzsākot sarežģīto darbu pie jaunas valsts iekārtas, tostarp tieslietu sistēmas, radīšanas, viens no pirmajiem Latvijas Pagaidu valdības uzdevumiem bija oficiālā laikraksta izveide. Lēmumu par atsevišķa “valdības orgāna” ar nosaukumu “Pagaidu Valdības Vēstnesis” izveidi Latvijas Pagaidu valdība pieņēma pēc skaita astotajā darba sēdē 1918. gada 7. decembrī. Šodien oficiālais izdevējs “Latvijas Vēstnesis” turpina pirms simt gadiem aizsākto tradīciju kā mūsdienīga valsts, pilsoniskās un tiesiskās informācijas platforma.
Latvijas Pagaidu valdība nolēma, ka laikrakstu izdos Pagaidu valdības kanceleja 5000 eksemplāros. Par oficiālā izdevuma pirmo vadītāju iecēla Jēkabu Stumbergu.1
Pirmais oficiālā laikraksta “Pagaidu Valdības Vēstnesis” numurs iznāca 14. decembrī, kur cita starpā tika skaidrota šāda izdevuma nepieciešamība: “[..] Kā katra cita valdība, tā arī Latvijas valsts Pagaidu valdība nevar palikt bez sava oficiāla orgāna, kuros parādīti visi viņas likumi un rīkojumi, kas pilsoņiem jāzina un jāievēro. Šo pienākumu uzticēt privātiem laikrakstiem, kā piedzīvojumi rādījuši, arī citur nekur nav atrasts par pietiekošu. [..] "Pagaidu Valdības Vēstnesī" iespiestiem likumiem un rīkojumiem būs oficiāla un autentiska nozīme. Iestādēm un tiesām ir pienākums laikrakstu turēt un pēc viņa saņemšanas obligatoriski jāpieturas pie nodrukāto likumu un rīkojumu tiešā satura”.
Atšķirībā no Krievijas impērijas, kurā bez visai valstij izveidotā oficiālā valdības laikraksta pastāvēja arī katras guberņas avīzes, Latvijā nolēma veidot tikai vienu oficiālo laikrakstu. Sākotnēji bija paredzēts, ka tas iznāks divas reizes nedēļā, bet vēlāk biežāk – līdz pat sešām reizēm nedēļā. Iedzīvotāju informēšanas nolūkā arī privātie laikraksti tika aicināti atspoguļot valdības pieņemto lēmumu galveno saturu, taču visi likumi un rīkojumi bija spēkā no tās dienas, kad tie tika publicēti valdības oficiālajā laikrakstā. "Ar nezināšanu neviens nevar aizbildināties," uzsvēra laikraksta redakcija.
|
Ieskats likumu izsludināšanas vēsturē Valsts varas pieņemto likumu un lēmumu publiskai izziņošanai, lai nodrošinātu, ka tie tiktu ievēroti, ir sena vēsture, kas gājusi roku rokā ar sabiedrības pārvaldes formu, izglītības līmeņa un pieejamo tehnoloģiju attīstību. Nepieciešamību darīt zināmus likumus saviem pavalstniekiem izprata jau tālā senatnē, piemēram, Babilonijas valdnieka Hammurapi likuma kodekss tika iekalts uz akmens stēlas (ap 1772.g. pirms Kristus) vai romiešu XII tabulu likumi (5.gs. pirms Kristus) tika iegravēti vara tāfelēs un izlikti Romas forumā. Ievērojot to, ka lasītprasme plašākās iedzīvotāju masās nebija izplatīta, pieņemtie likumi agrāk tika izsludināti mutvārdos, tos nolasot sabiedriski nozīmīgās publiskās vietās, piemēram, baznīcā vai tirgus laukumā. Attīstoties poligrāfijas tehnoloģijai, izdoto likumu tekstus sāka izplatīt drukātā formā. Normatīvo tiesību aktu izsludināšana mutvārdos, piemēram, televīzijā, var notikt arī mūsdienās. Šādu iespēju ārkārtas gadījumos paredz arī Latvijā spēkā esošā Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 8. panta pirmā daļa. Tomēr ikdienā vispārīgi likumi un noteikumi tiek izsludināti rakstveidā – papīra formā vai elektroniski. Latvijā jau kopš 2013. gada 1. janvāra oficiālais izdevums “Latvijas Vēstnesis” iznāk tikai elektroniski tiešsaistes režīmā tīmekļvietnē www.vestnesis.lv. |
Pirmais valdības oficiālā laikraksta numurā tika publicēta ziņa par Latvijas valsts izveidošanu 1918. gada 18. novembrī, kam sekoja informācija par Tautas padomi, tās sastāvu, politisko platformu un izskatītajiem jautājumiem. Secīgi tika publicēti vairāki Tautas padomes paziņojumi Latvijas pilsoņiem, tostarp par Pagaidu valdības izveidi. Šis paziņojums bija Latvijas Republikas 1918. gada 18. novembra proklamēšanas akts jeb uzsaukums “Latvijas pilsoņiem”, kas uzskatāms par Latvijas tiesiskās sistēmas pamatu un ir joprojām spēkā esošā konstitucionālā ranga aktu sistēmas daļa.
Oficiālā izdevuma vēsturiskajā laidienā tika publicēti vairāki normatīvie akti, kurus tajā laikā Tautas padome bija paguvusi apstiprināt. Piemēram, 1918. gada 1. decembra Latvijas Pagastu Satversmes pagaidu likums; 1918. gada 4. decembra likums “Latvijas apgādības orgāni, viņu uzbūve un darbības robežas”; 1918. gada 5. decembra “Pagaidu noteikumi par iekšējās aizsardzības organizācijām” un 1918. gada 5. decembra Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību, kas lika pamatus neatkarīgās Latvijas tiesu sistēmai.
Kopumā no 14. decembra līdz 28. decembrim tika izdoti tikai četri "Pagaidu Valdības Vēstneša" numuri. Sarežģītajos Neatkarības kara apstākļos valdības oficiālais laikraksts turpināja iznākt tikai pēc pārtraukuma 1919. gada 1. augustā jau ar precizētu nosaukumu – “Valdības Vēstnesis”. Ar 1919.gada 28.jūlija Ministru kabineta lēmumu tika nolemts, ka visi likumi un valdības rīkojumi stājas spēkā ar viņu izsludināšanas dienu "Valdības Vēstnesī", ja pašā likumā vai rīkojumā nav paredzēts cits termiņš.
“Valdības Vēstneša” pirmā numura redakcijas rakstā “Darbu atjaunojot” bija norādīts, ka laikraksts būs politiski neitrāls. Pagaidu valdības uzdevumu, mērķu, paņēmienu un motīvu noskaidrošana – tāds īsumā bija redakcijas redzējums par “Valdības Vēstneša” programmu.2
|
Pirmie oficiālā laikraksta veidotāji – publicisti un žurnālisti Laikraksta “Pagaidu Valdības Vēstnesis” redaktors Jēkabs Stumbergs (1866–1935) bija advokāts, kas aktīvi darbojās arī žurnālistikā kā laikraksta “Dzimtenes Vēstnesis” redaktors (1908–1914). Pagaidu valdības 1918. gada 16. decembra sēdē iecelts par miertiesnesi Rīgā, bet 1919. gada 19. augustā par miertiesnesi Rīgas apgabaltiesas rajonā. Laikā no 1919. līdz 1920. gadam valdības oficiālā laikraksta “Valdības Vēstnesis” galvenais redaktors bija žurnālists, publicists un sabiedriskais darbinieks Otto Nonācs (1880–1942). No 1920. gada 16. jūnija līdz 1937. gadam laikraksta atbildīgais redaktors bija žurnālists un publicists Āronu Matīss (1858–1939). Laikā no 1919. līdz 1931. gadam laikraksta “Valdības Vēstnesis” redakcijā strādāja žurnālists un vairāku kultūrvēsturisko romānu autors Jēkabs Janševskis (1865–1931). Pieredzes bagātie un radošie valdības oficiālā laikraksta darbinieki cita starpā sniedza savu ieguldījumu sarežģīto, svešvārdiem caurvīto juridisko tekstu pārveidošanā pareizā latviešu valodā. Savā dzīves atmiņu grāmatā Āronu Matīss rakstīja: “.. dažādu iestāžu rīkojumu, paziņojumu un sludinājumu valodas tīrīšana no ierastā nelatviskuma, [..] mūsu darbus un rūpes, protams, stipri vien palielināja, pat tik stipri, ka to ārenieki nemaz nevarēja iedomāties un no tiem daudzreiz dabūjām dzirdēt par vieglu darbu Valdības Vēstneša redakcijā.”3 Lieli nopelni tekstu latviskošanā un rediģēšanā bija Āronu Matīsa līdzgaitniekam Jānim Ozolam – izbijušam skolotājam, latviešu strēlnieku pulku virsniekam, Nacionālās armijas Imantas pulka dibinātājam un komandierim, kas bija daudzus gadus darbojies arī avīžniecībā. “Mēs abi strādājām nenoguruši pie šī darba. Mana kolēģa skaistā dzīves mācība allaž skanēja: “Darbs nav grūtums!” Kaut visi mūsu tautas un valsts darbinieki varētu par sevi tā teikt!” rakstīja Āronu Matīss. |
Valdības oficiālā laikraksta darbība bija sabiedrībā novērtēta un cienīta. To apliecina arī satīriskais, bet vienlaikus sirsnīgais V. Zosta šaržs žurnāla “Atpūta” 1933. gada 10. marta numurā par godu “Valdības Vēstneša” redaktora Āronu Matīsa 75. šūpuļsvētkiem.
Jau sākotnēji valdības oficiālajā laikrakstā bija paredzēts publicēt ne tikai valdības izdotos likumus un rīkojumus, bet arī cita rakstura informāciju. Skaidrojot “Pagaidu Valdības Vēstneša” darbības vīziju, tā redakcija laikraksta pirmajā numurā uzsvēra, ka saturu plānots dalīt divās nodaļās – oficiālajā un neoficiālajā redakcijas nodaļā un sludinājumu nodaļā.
Redakcijas nodaļā tiktu publicēti likumdevēju iestāžu pieņemtie un izpildīšanai apstiprinātie likumi, uz likuma pamata valsts iestāžu izdotie noteikumi un rīkojumi, oficiālās ziņas par valsts iestāžu vispārīgu darbību (piemēram, izmaiņām amatvīru sastāvā, komisijām, sapulcēm, ārlietām utt.), oficiālie statistikas pārskati. Turklāt interesanti, ka pirmajā “Pagaidu Valdības Vēstneša” numurā pausta apņemšanās likumus un rīkojumus līdzās rakstu valodai iespiest arī latgaliešu izloksnē, “tiklīdz būs pārvarēti acumirklīgie tehniskie kavēkļi”.
Savukārt laikraksta neoficiālajā daļā bija plānots publicēt:
Sludinājumu nodaļā bija plānots publicēt ne tikai oficiālos tiesu un iestāžu sludinājumus, bet arī privātpersonu sludinājumus. Piemēram, “Pagaidu Valdības Vēstneša” otrajā numurā tika publicēts sludinājums par angļu valodas stundām un paziņojums par atrastu zirgu.
|
Pirmie mēģinājumi skaidrot un analizēt Neskatoties uz neilgo “Pagaidu Valdības Vēstneša” pastāvēšanas laiku, laikraksta redakcija paspēja arī analizēt un skaidrot demokrātiskai valstij būtiskus jautājumus. Piemēram, pirmajā numurā atrodams apraksts “Latvijas valsts izcelšanās un pastāvēšana”, kā arī praktisks skaidrojums, kā piemērot Pagaidu valdības izdotos noteikumus par obligātajām labības un kartupeļu nodevām Cēsu un Valmieras, un Valkas apriņķos pilsētu apgādības nolūkā. Savukārt laikraksta trešajā numurā publicēja rakstu “Vispārējas un proporcionālas vēlēšanas”, kurā tika skaidrota šādu vēlēšanu būtība. Ceturtajā numurā sniegta plašāka analīze 1918. gada 5. decembra Pagaidu nolikumam par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību, uzsverot galvenās jaunā regulējuma atšķirības no iepriekšējā Krievijas likuma par tiesu iestādēm, cita starpā izceļot valodas jautājumu un sabiedrības mazākuma tiesības: “Patstāvīgai, brīvai un neatkarīgai Latvijai nodibinoties, nevarēja arī tiesas palikt vecajā vai kara apstākļu novestā pagaidu stāvoklī. Latvijas Tautas Padome [..], izdodama [..] attiecīgu likumu, [..] atjauno senākās krievu tiesas, bet vienā reizē [..] arī novērš [..] galvenās kļūdas, kādas tās bija pielaistas krievu laikos. Galvenā kārtā tiesāšana notiks [..] pilnīgi latviešu, valsts un tautas vairākuma, valodā. Šis apstāklis, bez šaubām, nāks tautas aprindām par labu, kuras visvairāk sajuta svešo valodu grūtības. Protams, šis apstāklis nevar patikt tautu mazākumiem, kas līdz šim valodu ziņā baudīja priekšrocības [..]. Bet šo mazākumu sūdzības tomēr nav pietiekoši dibinātas, jo arī viņu tiesības jaunizdotais likums pilnīgi ievēro. Tiesām jādzird viņu vajadzības arī viņu valodā. [..] taču pati tiesu darīšanu valoda var būt tikai viena valoda, proti, valsts valoda, tas ir visiem saprotams prasījums, kas nav pieraduši no laika gala mazākuma intereses stādīt pāri vairākuma interesēm.” |
Skaidrojot daudzpusīgā satura nepieciešamību, laikraksta redakcija tolaik norādīja: “Pagaidu Valdības Vēstneša saturu nodomāts dot nevis tikai sausi formālu, bet līdzās arī tādu, kas var interesēt plašākas lasītāju aprindas. Tādēļ var izteikt cerību, ka jaunais valdības orgāns atradīs daudzus piekritējus un līdz ar to tam būs jo labāk iespējams sasniegt savu izpausto mērķi” – informēt Latvijas pilsoņus par Latvijas valsts Pagaidu valdības likumiem un rīkojumiem, kas tiem ir jāzina un jāievēro.4
Tādējādi jau pirms 100 gadiem Latvijas valsts veidotāji saprata, ka nepietiek vien ar valdības un likumdevēja pieņemto lēmumu, likumu un noteikumu publiskošanu, tie iedzīvotājiem ir papildus jāizskaidro pēc iespējas saistošā veidā. Vienlaikus tika uzsvērts: “Ar nezināšanu neviens nevar aizbildināties.”
“Latvijas Vēstneša” liktenis ir nesaraujami saistīts ar sarežģīto Latvijas valstiskuma attīstību gadsimta garumā. Īsu brīdi, līdz pat 1940. gada 5. augustam, tas turpināja iznākt arī Padomju Savienības okupācijas apstākļos, bet 6. augustā neatkarīgās Latvijas valsts simbolu – ģerboni – nomainīja uzraksts “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valdības oficiālais laikraksts”. 1940. gada 31. augustā ar Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija lēmumu tas tika pārdēvēts par “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotāju” un turpmāk tika izdots gan latviešu, gan krievu valodā. Vēlākos okupācijas gados valdības izdotie likumi un rīkojumi tika publicēti ziņotājos ar dažādiem nosaukumiem.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika atjaunots arī “Latvijas Vēstnesis”, kas kā valsts uzņēmums tika dibināts 1993. gada 2. februārī. Oficiālajam izdevējam pēdējā desmitgadē nav gājušas secen arī 21. gadsimta attīstības tendences. 2012. gada 1. jūlijā stājās spēkā Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likums, ar ko sākās pāreja no oficiālās publikācijas papīra formas oficiālā laikrakstā uz elektronisko oficiālo publikāciju formātu.
|
No maksas uz bezmaksas saturu 1918. gadā pirmie četri “Pagaidu Valdības Vēstneša” numuri bija nopērkami par 15 kapeikām gabalā. 1930. gados “Valdības Vēstneša” numurs pārdošanā bija pieejams par 13 santīmiem. Pēc Latvijas Valsts statistikas pārvaldes gadagrāmatās atrodamajiem datiem, piemēram, 1935. gadā par šādu summu bija iespējams iegādāties puskilogramu rupjmaizes (25 santīmi/kg) vai pusotru kilogramu kartupeļu (8 santīmi kilogramā). Kopš 2013. gada 1. janvāra oficiālais izdevums “Latvijas Vēstnesis” iznāk tikai elektroniski tiešsaistes režīmā tīmekļvietnē www.vestnesis.lv. Tas ir brīvi un bez maksas pieejams jebkurā laikā un vietā ikvienam sabiedrības loceklim, kam ir pieeja internetam. |
Līdztekus oficiālā izdevuma “Latvijas Vēstnesis” publiskošanai elektroniski tīmekļvietnē www.vestnesis.lv oficiālais izdevējs kā valsts, pilsoniskās un tiesiskās informācijas platforma sabiedrībai nodrošina visu Latvijas Republikas tiesību aktu sistematizāciju un bezmaksas pieejamību tīmekļvietnē www.likumi.lv. Savukārt, lai veicinātu sabiedrības izpratni par normatīvajos aktos noteiktajām privātpersonu tiesībām un pienākumiem, LV portālā “Cilvēks. Valsts. Likums” ir pieejami tiesību aktu skaidrojumi, atbildes uz iedzīvotāju iesūtītiem jautājumiem par to piemērošanu, tiesu darbu atspoguļojums, aktuālā informācija un viedokļi par valsts pārvaldi un tās attīstību. Oficiālais izdevējs izdod specializētu nedēļas žurnālu tiesiskai domai un praksei juristiem “Jurista Vārds”. Tīmekļvietne www.juristavards.lv ir lielākais Latvijas juristu neklātienes forums.
Publikācijas tapšanā izmantots pētījums "Oficiālā publikācija Latvijas tiesiskajā sistēmā" (autoru kolektīvs).
1 Latvijas Pagaidu valdības 1918. gada 7. decembra sēdes protokols. Pieejams: Autoru kolektīvs. 1918.-1920. gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2013.
2 Darbu atjaunojot. Valdības Vēstnesis. Nr.1., 01.08.1919.
3 Āronu Matīss. Manas dzīves atmiņu grāmata. Rīga, A. Gulbja apgāds, 1938., 182.-183. lpp.
4 Pagaidu Valdības Vēstnesis. Pagaidu Valdības Vēstnesis, Nr. 1., 14.12.1918., 1. lpp.
