“Latvijas Tautas fronte (LTF) nav vien muzejiska vērtība. Tā dzīvo un turpina mūsu bērnos un mazbērnos to, ko mēs bijām iesākuši, – ceļu uz brīvu un neatkarīgu Latviju,” Dailes teātrī notikušajā konferencē “Latvijas Tautas fronte par neatkarīgu un demokrātisku Latviju. LTF – 30” pauda organizācijas pirmais vadītājs Dainis Īvāns. Viņš arī norādīja uz Latvijas luterāņu baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga teikto, ka LTF salīdzināma ar Bībeles pravieti Mozu, kas savu tautu izveda no verdzības uz Apsolīto zemi. “Mūsu Mozus bija kolektīvs spēks ar dažādiem uzskatiem, bet vienu mērķi,” salīdzināja D. Īvāns, vienlaikus uzdodot jautājumu un sniedzot atbildi: "Vai LTF Apsolītā zeme jau ir sasniegta? Gan jā, gan nē. Jā tādēļ, ka sasniegts vairāk, nekā pirms 30 gadiem uzdrīkstējāmies sapņot. Nē tādēļ, ka ceļš uz patiesi tiesisku, apgaismotu un garā stipru Latviju nedrīkst beigties.”
Arī kultūras ministre Dace Melnbārde norādīja: LTF apvienoja visdažādākos cilvēkus, sākot no radikāliem nacionālistiem un beidzot ar mēreniem komunistiem, tādējādi iemiesojot gan kopīgo, gan pretrunīgo, tomēr izdarīja galveno – 1989. gadā kā mērķi noteica ceļu uz pilnīgu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Tādējādi LTF ir salīdzināma ar Latvijas Tautas padomi, kura, sanākot kopā dažādiem politiskajiem spēkiem, apvienojās kopīgam mērķim – Latvijas neatkarības proklamēšanai 1918. gada 18. novembrī. Proti, spēja paust skaidru valsts gribu, kas svarīgi arī tagad – sagaidot Latvijas simtgadi, teica ministre, novēlot šo spēju arī jaunievēlētajiem Saeimas deputātiem.
Savukārt aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis uzsvēra, ka 1988. gads bijis nozīmīgs Latvijas vēsturē, jo tieši tad, apvienojoties dažādām sabiedrības grupām un organizācijām, izveidota LTF ar kopīgu mērķi par Latvijas neatkarības atjaunošanu parlamentārā ceļā. Ministrs arī norādīja, ka neatkarīgas valsts aizsardzība bija un būs katra Latvijas iedzīvotāja atbildība: “Visaptveroša valsts aizsardzība nozīmē katra Latvijas iedzīvotāja atbildīgu attieksmi pret valsti un tās drošību, jo tikai visi kopā varam nosargāt savu valsti, brīvību un neatkarību.”
Lai arī LTF par mērķi bija noteikusi ceļu uz Latvijas valstisko neatkarību, ko apstiprināja organizācijas II kongresā 1989. gadā, nebija vēl īsti skaidrs, kāda tā būs – jauna valsts vai iepriekšējās atjaunošana uz valstiskās nepārtrauktības doktrīnas pamata, skaidroja valststiesību eksperts Jānis Pleps. Tam, ka galu galā īstenots otrais no minētajiem risinājumiem, lielā mērā jāpateicas Latvijas diplomātiskajam korpusam, kurš ar Rietumvalstu valdību atbalstu darbojās trimdā un iestājās par šādu pozīciju, norādīja jurists.
Latvijas neatkarības atjaunošanā sevišķi būtiska bija demokrātisko Rietumvalstu uzturētā Baltijas okupācijas neatzīšanas politika un par vienu no LTF ievērojamākajiem panākumiem kļuva Latvijas drošības problēmas internacionalizācija, norādīja politologs Ivars Ījabs. LTF darbībā liela loma bija publiskās diplomātijas uzturēšanai, ar ko panākta Rietumvalstu sabiedriskās domas nosliekšanās par labu baltiešu neatkarības centieniem apstākļos, kad daudzu demokrātisko valstu līderi vēl vairījās klaji tos atbalstīt, baidoties no Maskavas reakcijas. “Mums bija svarīgi atgādināt, ka sajūsmā par Vācijas atkalapvienošanos nevajadzētu aizmirst par mums – to, ka arī PSRS ir cilvēki, kuri grib atbrīvoties no šīs ļaunuma impērijas,” skaidroja politologs.
Savukārt LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns uzsvēra LTF lomu universālo liberālo vērtību – indivīda, vārda un apziņas brīvības – izcelšanā un nostiprināšanā Latvijas turpmākajā attīstībā. Vidzemes Augstskolas rektors vēsturnieks Gatis Krūmiņš norādīja, ka politiskā Latvijas attīstība kopš valstiskās neatkarības bijusi neticami veiksmīga – jau pēc 13 gadiem mūsu valsts kļuvusi par Rietumu pasaules ietekmīgāko organizāciju – ES un NATO – dalībvalsti, kas LTF dibināšanas laikā šķita neiedomājams mērķis.
LTF bija sabiedriski politiska kustība un organizācija, kas kulminācijas brīdī apvienoja ap 250 000 biedru un vēl vairāk atbalstītāju, darbojās Latvijas PSR un Latvijā laikā no 1988. līdz 1999. gadam. Neraugoties uz plašo politisko uzskatu daudzveidību kustības biedru un piekritēju rindās, LTF spēja tos saliedēt vienotu uzdevumu veikšanai valsts demokratizācijas gaitā. LTF vadība, vairoties PSRS varasiestādes izprovocēt apspiest kustību, pakāpeniski radikalizēja savus oficiāli pasludinātos mērķus, līdz 1989. gadā atklāti formulēja savu galveno mērķi – Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana.
