Latvijas PSR Rakstnieku savienības plēnumā, kas notika pirms trīsdesmit gadiem, 1988. gada 1. un 2. jūnijā, un kurā piedalījās republikas arhitekti, dizaineri, kinematogrāfisti, komponisti, mākslinieki, teātra darbinieki, žurnālisti un citi radošās inteliģences pārstāvji, pieņēma tam laikam bezprecedenta dokumentu – rezolūciju, kurā tika atzīts, ka PSRS okupācijas rezultātā latvieši un latviešu valoda pirmo reizi tautas pastāvēšanas vēsturē novesta pie iznīcības sliekšņa. Ka izveidota sabiedrības interesēm neatbilstoša tautsaimniecība, degradēta kultūra un zinātne. Ir pagājuši 30 gadi, bet minētās problēmas, tiesa, jau citā valstī un sabiedriskajā iekārtā, eksistē joprojām. Smagākā no tām – galvenokārt valsts ekonomiskās atpalicības izraisītā masveida iedzīvotāju aizplūšana, vietā radot tukšumu, kuru atkal gatavojas aizpildīt ar svešzemju darbaspēka ievešanu. Šādi un līdzīgi secinājumi izskanēja aizvadītajā nedēļā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļā sadarbībā ar Konrāda Adenauera fondu notikušajā diskusijā "Kultūras elites loma pārmaiņu procesos. Radošo savienību plēnumam – 30". Ko un kā toreiz gribēja panākt radošā inteliģence, un kas tagad tai būtu jādara?
Nogalināja Padomju Latviju
Radošo savienību plēnums 1988. gada vasarā iezīmēja pagrieziena punktu Latvijas vēsturē. Par galveno tā noteicēju kļuva Mākslas akadēmijas profesora un politiskā komentētāja Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš, norādot uz 1939. gada 23. augustā noslēgtā Molotova-Ribentropa pakta esamību un saturu, atļāvās no tribīnes, kompartijas bosiem klātesot, pateikt, ka noticis "starptautisko normu rupjākais pārkāpums, Latvijas varmācīga okupēšana". Šiem vārdiem bija izšķirošas sekas. Tiem izskanot, kompartijas boss Boriss Pugo izdvesis: "Jūs nupat nogalinājāt Padomju Latviju." Tas bija nepārprotams atgādinājums pašiem sev un pasaulei, ka sovjetizētās Latvijas sabiedrība savu valsts gribu tomēr nav zaudējusi. M. Vulfsons, būdams ebrejs un pazīstams, nopelniem bagāts komunists, tobrīd bija īstais cilvēks īstajā vietā un laikā – ja viņa teiktais būtu nācis no latvieša mutes, viņš uzreiz tiktu "aizslaucīts", norāda viens no notikuma aculieciniekiem, pazīstamais Atmodas laika žurnālists Edvīns Inkēns.
M. Vulfsona runai bijis tūlītējs efekts, atceras rakstnieks Alberts Bels: "Zālē bija jaušama spriedze un bailes, bet tā atdzīvojās, sāka dūkt. Pēkšņi kļuva apjaušams brīvības tuvums, tas, ka brīvība varbūt ir tuvāk, nekā domājam. M. Vulfsons ar savu runu izsita okupācijai pamatu zem kājām." Savukārt cits plēnuma dalībnieks muzikologs Arnolds Klotiņš papildina: "Plēnums noņēma bailes. Tas, par ko cilvēki iepriekš runāja virtuvēs, tagad iznāca publiskajā telpā." Tam bijusi milzīga nozīme, jo bez skaidra sabiedrības atbalsta padomju sistēmas negāciju izskaušanai inteliģence, kas tās plēnumā atsedza, ātri vien tiktu apklusināta, lēš E. Inkēns.
"Tas, par ko cilvēki iepriekš runāja virtuvēs, tagad iznāca publiskajā telpā."
Lai arī pretošanās kustība Latvijā nebija sevišķi spēcīga, tomēr sabiedrībai bija kopīgs stimuls – atjaunot Latvijas valsti. Tobrīd bijis svarīgi pateikt ne tikai acīmredzamo – to, ka Latvijā iebrauc nesamērīgi daudz imigrantu un latvieši drīz kļūs par minoritāti paši savā zemē, bet arī norādīt, ka "Latvija ir mums nozagta, ka mēs piederam Eiropai, taču esam atrauti no tās", secina ilggadējā laikraksta "Diena" vadītāja Sarmīte Ēlerte. "Grūti definēt, kas mūs tolaik visvairāk vienoja, taču lielkrievu šovinisms nospieda visus. Cilvēkus saliedēja vēlme tikt vaļā no šī drausmīgā monstra," spriež A. Bels.
Protams, sākotnēji režīma liberalizācijas prasības bija visai mērenas, lielākoties attiecināmas uz republikas ekonomisko pašnoteikšanos. "No to dienu viedokļa tā bija taktika iet soli pa solim neatkarības virzienā. Vienotība bija par mērķi, bet domas dalījās par to, kādā ātrumā un pa kādu ceļu uz to iet," skaidro E. Inkēns. Bija svarīgi pakāpeniski virzīt uz priekšu vārda brīvības robežas un radošo savienību plēnums pavēra tam ceļu, papildina S. Ēlerte, vienlaikus atgādinot: plēnumā bija arī alternatīvā rezolūcija, kuras galvenais punkts – Tautas frontes dibināšana. Tomēr tobrīd šī ideja tika uzlūkota piesardzīgi.
"Svarīgākais – iemācīties domāt, analizēt. Cilvēkiem jāiemācās nevis balsot, bet izvēlēties."
Radošā inteliģence, ja arī vairs neriskēja ar drakonisku represiju izraisīšanu pret sevi, noteikti lika uz spēles savas privilēģijas, kas tai tolaik bija, salīdzinot ar citu jomu pārstāvjiem. Turklāt radošie darbinieki tika finansēti no valsts maka, kuru nomenklatūrai par tai neglaimojošiem izlēcieniem bija visas iespējas cieši aizvērt, atgādina E. Inkēns.
Iespējams, tieši tāpēc pirmā, kas 80. gadu otrajā pusē publiski iestājās par latviešu tautas ekonomiskajām, kultūras un indivīda tiesībām un jau 1987. gadā nosodīja Molotova-Ribentropa paktu akcijā pie Brīvības pieminekļa, bija organizācija "Helsinki 86". To izveidoja trīs liepājnieki, kuri neiekļaujas radošās inteliģences apzīmējuma tvērumā, – rotkalis Linards Grantiņš, šoferis Raimonds Bitenieks un elektroapgādes dienesta dispečers Mārtiņš Bariss. Tādējādi, runājot par inteliģences lomu sabiedriski politiskajos procesos 80. gadu beigās un šodien, kā norāda A. Bels, būtu jātiek skaidrībā, kas vispār ir inteliģence. Viņaprāt, šis jēdziens būtu jāattiecina uz "cilvēkiem, kuriem ir domas klātbūtne katrā darbībā". Un tādi var būt arī ļaudis ar dažu klašu izglītību.
Inteliģence stāv jaunu uzdevumu priekšā
"Ceru, ka radošā kopiena atradīs sevī spēju nostāties sabiedrības avangardā, lai iestātos par morālu atmodu," sociālās atmiņas pētnieka, komunikācijas zinātņu doktora Mārtiņa Kaprāna vadītās diskusijas ievadā novēlēja kultūras ministre Dace Melnbārde. Ko un vai vispār šodienas radošajai inteliģencei nāktos darīt sabiedriski politiskajā laukā?
Ir viedoklis, ka radošās inteliģences sūtību izsaka tās nosaukums – tai ir jāraksta, jārežisē, jāglezno. Padarījušai savu uzdevumu valsts neatkarības atjaunošanā, tai bija jāpaiet malā, dodot vietu tautsaimniekiem un juristiem. Jau tūlīt pēc 1990. gada Augstākās padomes vēlēšanām uz LTF sāka plūst simtiem vēstuļu ar "tautas" pieprasījumu LTF līderiem neieņemt valsts vadošos posteņus, bet dot vietu labi pārbaudītajiem "saimniekiem" un nomenklatūras darbiniekiem jeb "profesionāļiem", atceroties inteliģences izspiešanas sākumu, saka LTF pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Taču šo "saimnieku" vadībā Latvijas attīstība nav notikusi tik sekmīgi, kā bija cerēts.
"Ja viņus tā saucam, tad šīs inteliģences vienīgais uzdevums – jārežisē izrādes, jāraksta dzeja, mūzika."
80. gadu beigās un 90. gados tā dēvētā publiskā inteliģence neizdarīja galveno, uz ko, atgūstot neatkarību, tauta cerēja, – netika izveidota pilsoniska sabiedrība, alternatīva valsts institūcijām, to darbības stimulētāja, norāda kulturologs Deniss Hanovs. Atmodas laikā cilvēki ne tikai vēlējās atjaunot zaudēto valstiskumu, bet arī atgriezties Eiropā, kas nozīmē radīt pilsonisku, plurālu sabiedrību. Tās vietā esam ieguvuši nacionālkonservatīvu valsti, kurā politiskā telpa vairāk kalpo kā ekonomisko grupējumu īstermiņa interešu apmierinātāja, nevis politisko ideju apmaiņas un sacensības lauks, uzskata kulturologs. Viņaprāt, šai brīdī, kad, slīgstot milzu korupcijas skandālos, Latvija tuvojas savai simtgadei, vajadzētu steigšus sasaukt 1988. gada Radošo savienību plēnumam līdzīgu formu, lai tajā pateiktu acīmredzamo: "Ir nepieciešama jauna republika, jauna Satversme." Pamatojot tik radikālo priekšlikumu, D. Hanovs norāda, ka Latvijā izveidojusies milzīga valsts varas leģitimitātes krīze, sabiedrība sākusi atmest ar roku Latvijas ilgtspējas idejai. Intelektuāļiem tagad vajadzētu par to kliegt, pretējā gadījumā, kā uzskata kulturologs, mēs ne tikai zaudēsim savu valsti, bet tajā vairs nebūs arī cilvēku, kuri spētu pilnvērtīgi piedalīties kultūras procesos, būt to patērētāji, tādējādi novedot līdz iznīkšanai arī radošās inteliģences profesionālās darbības jomas.
"Šodien inteliģence sabiedrībai varētu vairāk skaidrot, kas ir demokrātija mūsdienās," to pašu problēmu, taču mērenāk izceļ A. Bels. Viņaprāt, medijiem vajadzētu nākt klajā ar publikāciju sēriju, kurā tiktu izklāstīti demokrātijas pamati – "kādi ir tās mehānismi, kas par ko atbild. Šodien daudzi to nezina. Svarīgākais – iemācīties domāt, analizēt. Cilvēkiem jāiemācās nevis balsot, bet izvēlēties. Otrkārt, inteliģencei vajadzētu pacelt sabiedrības pašapziņu". Savukārt S. Ēlerte norāda: gan toreiz, gan tagad inteliģences uzdevums ir nosaukt lietas īstajā vārdā, pateikt to, kas notiek.
