Nevienmērīgā medijpratība
Medijpratības pamata principi, kādi tie sastopami izglītojošajos materiālos, it kā ir skaidri. Piemēram, ir jāizvērtē attiecīgā medija reputācija un standarti, attiecīgā apgalvojuma izcelsme, faktu pārbaudāmība, attēla atbilsme tekstam un tamlīdzīgi elementi. Šādi ieteikumi ir pamatoti un noderīgi. Tomēr praksē šiem padomiem ne vienmēr seko pat tie, kuri tos zina.
Tas atgādina, ka noticēšana nepatiesai informācijai ne vienmēr rodas informācijas pārbaudes prasmju trūkuma dēļ. Liela loma ir emocijām, līdzšinējai pieredzei un gaidām, kā arī indivīda personiskajam fonam.
Mūsdienu cilvēks ikdienā saskaras ar ļoti lielu informācijas daudzumu, un pēc pašiem striktākajiem standartiem to visu gluži vienkārši nav iespējams pārbaudīt. Tāpēc cilvēki izveido informācijas apstrādes īsceļus – uz iepriekšējo pieredzi balstītus vispārinājumus, kas palīdz minēt, kā jauno informāciju vērtēt. Tā ir cilvēka prāta gluži racionāla reakcija, lai spētu puslīdz efektīvi funkcionēt informatīvajā vidē.
Cilvēki ar augstu medijpratības līmeni savos spriedumos par to, kurai informācijai var ticēt un kurai ne, būs nekļūdīgāki nekā tie, kam attiecīgo prasmju ir mazāk. Tomēr pat medijpratīgos cilvēkus attiecīgie īsceļi laiku pa laikam ved purvā. Neizbēgami, ka arī zinošam indivīdam kāds aplams apgalvojums šad un tad nolasīsies kā ticams – kaut vai tāpēc, ka atbildīs tam, ko viņš ir pieņēmis kā kaut ko iespējamu. Dažādi cilvēki šādi var reaģēt uz atšķirīgām tēmām – viens pados tālāk nepatiesu ziņu par cilvēcisku traģēdiju, cits par politisku afēru, bet vēl kāds – par pārtikas deficītu vai dabas katastrofu. Sakrītot attiecīgiem apstākļiem, šaubu signāls neieslēgsies un informācija netiks pārbaudīta.
Ir skaidrs, ka simtprocentīgu spēju izvairīties no nepatiesas informācijas panākt nekad nebūs iespējams. Taču nepatiesās informācijas apriti var mazināt. Informācijas pārbaudes šabloni ir labs sākums, bet ar to nepietiek – tie ignorē to, kā cilvēki pieņem lēmumus par mediju patēriņu un uztver saturu. Ir nepieciešama holistiskāka izpratne par mūsdienu informācijas vidi un to, kāpēc dažādās tās problemātiskās izpausmes ne tikai turpina eksistēt, bet pat plaukst.
Kas īsti ir viltus ziņas, pret ko tā cīnāmies?
Viens no iemesliem, kāpēc medijpratība pašlaik ir kļuvusi par tik aktuālu jēdzienu, ir viltus ziņu izplatība. Tomēr cīņā pret šo parādību pats viltus ziņu jēdziens ir kļuvis par daļu no problēmas. Tas, ko dēvē par viltus ziņām, ietver būtiski atšķirīga veida saturu. To visu saucot vienā vārdā, tiek noslēpta parādības daudzveidība, un tas nekā nepalīdz identificēt niansētos rīcības virzienus, kas nepieciešami, lai to ierobežotu.
Viltus ziņas var būt gan humors/satīra (mērķis – izklaidēt, nevis maldināt), un tās var būt arī noticēšanai paredzēts saturs ar dažāda līmeņa dezinformācijas elementiem. Daži piemēri. Pats ziņas teksts var būt patiess, taču tam ir pievienots maldinošs virsraksts un neatbilstošs vizuālais materiāls. Ir sastopamas ziņas, kurās ir minēti patiesi fakti, taču tie ir atlasīti selektīvi, un uz nepilnīgas informācijas pamata tiek izdarīti aplami secinājumi. Ir ziņas, kurās ir šis tas piedomāts klāt, piemēram, dokumentāls fotoattēls apstrādāts tā, ka mainās saturs. Protams, ir arī ziņas, kurās vispār nav nekā patiesa, – tie ir izdomāti vēstījumi.
Vēl cita dimensija ir viltus ziņu veidošanas un izplatīšanas motivācija. Klikšķu portāli publicē jebko, kam ir potenciāls piesaistīt uzmanību. To dominējošā interese ir pelnīt naudu ar reklāmām. Citas savu vēstījumu sekas šīs jomas biznesmeņus parasti neinteresē. Turpretī ziņas, kuras veido pašmāju vai ārvalstu propagandisti, tiek veidotas ar gluži citu aprēķinu. Tur sekas – noteikta veida uzskatu popularizēšana un rīcības veicināšana auditorijā – ir galvenais, bet darbības ekonomiskais pamats ir sekundārs.
Gan klikšķu vācējs, gan propagandists var radīt un izplatīt ziņas ar nepatiesuma elementiem, bet viņu darba mērķi, pieeja un rezultāts, domājams, būs atšķirīgs. Līdztekus tam viltus ziņu jēdziens ir sastopams arī politiķu un amatpersonu retorikā, un tur ar viltus ziņām var tikt apzīmēta informācija, kas attiecīgajam runātājam vienkārši nav tīkama.
Tādējādi redzams, ka jēdziens slikti apraksta nepatiesas informācijas kā parādības sarežģītību. No tā būtu ieteicams atteikties vispār un lietot konkrētajai situācijai atbilstošākus, konkrētākus apzīmējumus.
Viltus ziņas tepat – degungalā
Ja runa ir par pilnībā nepatiesiem apgalvojumiem, par to melīgumu skaidrībā tikt parasti var itin drīz. Taču citās nepatiesuma kategorijās nereti iekrīt arī žurnālistika. Jā, slikta žurnālistika — vai nu neprofesionalitātes, vai ciniskas pieejas dēļ. Tomēr arī Latvijas mediju vidē nav svešas tādas problēmas kā tendenciozitāte, nepilnīgs tēmas izklāsts, konteksta trūkums, paļaušanās uz baumām, faktu piemeklēšana tā, lai varētu pamatot to, ko autors jau pašā sākumā ir gribējis pateikt.
Tādējādi viltus ziņas nav kaut kas, kas atrodams vien marginālās tiešsaistes lapelēs vai atklātas propagandas medijos. Informācijas grēkotāju loks ir krietni lielāks, un ar meliem un manipulācijām mēs saskaramies daudz plašākā mediju telpā.
Daudzos Latvijā populāros ziņu portālos ir sadaļas, kurās tiek stāstīts par lietām un parādībām, kuras kvalitatīviem medijiem drīzāk vajadzētu atmaskot, nekā popularizēt. To vidū ir ezoterika (jēdziens, kura sākotnējā nozīme attiecās tikai uz izredzētajiem pieejamām zināšanām, bet mūsdienās tā ir informācija, kas dažkārt ir pat plašāk pieejama nekā pārbaudīti fakti), ticējumi un māņticība (apgalvojumi par sakarībām, kurām lielākoties nav statistiski pierādāma pamata), pseidozinātne (ar zinātniski skanošiem vārdiem maskētas aplamības). Piemēram, apgalvojums, ka vēzi izraisa saules aizsargkrēmi, nevis saule, ir atrodams ne jau kaut kādā klikšķu lapelē, bet vienā no populārākajiem ziņu portāliem Latvijā.
Iemesls, kāpēc šāda veida saturs tiek radīts, ir tas pats, kādēļ eksistē klikšķu portāli – tie izmanto pieprasījumu un pelna naudu. Protams, var (pamatoti) norādīt, ka melu ziņas par politiku vai traģēdijām ir potenciāli kaitnieciskākas nekā lētākajās šo portālu sadaļās rakstītais. Tomēr kritiskajai domāšanai satura atlasē nevajadzētu būt selektīvai. Ar realitāti mazs sakars ir abām parādībām.
Tāpēc no tā vien, ka raksts ir publicēts kādā it kā nopietnā medijā un tajā pat ir minēti informācijas avoti, vēl nevar secināt, ka attiecīgie apgalvojumi ir pamatoti. Protams, tas automātiski nenozīmē, ka tikpat zema līmeņa darbu mediji pieļauj arī ziņu sadaļās. Tomēr šādi piemēri liecina par redakcijas standartu neviendabību un nenāk par labu medija reputācijai.
Ar vienu universālu viltus ziņu atpazīšanas šablonu nepietiek. Medijpratība nozīmē spēt adekvāti izvērtēt jebkādu mediju saturu.
Kuri ir “pareizie” mediji?
Te mēs nonākam pie jautājuma: kurus medijus tad auditorijai vajadzētu izvēlēties?
Medijus ir iespējams vērtēt atbilstoši vispārpieņemtiem žurnālistikas pamata standartiem. Tie ietver tādus elementus kā patiesība, objektivitāte, sabalansētība, neatkarība, neitralitāte. Tomēr – ko īsti šie vārdi nozīmē, ne vienmēr ir skaidrs arī mediju profesionāļiem. Ir viegli atrast piemērus, kur atkarībā no runātāja redzesloka viens un tas pats medijs var tikt raksturots gan kā kvalitatīvas, gan angažētas žurnālistikas piemērs.
Savukārt auditorijas izpratne par žurnālistikas kvalitātes kritērijiem parāda vēl lielāku šo priekšstatu daudzveidību, un tur klātesoša ir katra indivīda personiskā politika. Dažkārt šī politika indivīdu noved pie secinājuma, ka nacionālie televīzijas kanāli, lielie ziņu portāli un pat sabiedriskie mediji nepārstāv viņa intereses. Veidojas pieprasījums pēc alternatīviem informācijas avotiem – tādiem, kuru vidū var būt gan dažādas intensitātes meli, gan arī vienkārši atšķirīgas pozīcijas un citāda izpratne par žurnālistiku.
Mudinot cilvēkus pārskatīt savus satura izvēles paradumus, var nedarboties arguments, ka galvenie tiešsaistes vai tradicionālie ziņu mediji ir “kvalitatīvi”, turpretī alternatīvie avoti – “nekvalitatīvi”. Nedarbosies tāpēc, ka konkrētais indivīds, iespējams, gana mērķtiecīgi tieši no šīs mediju vides ir gājis prom. (Nelielu ieskatu, kā tas notiek, var gūt, piemēram, kādā žurnālistes Ingas Spriņģes “Facebook” ierakstā un tā komentāros.) Pat viltus ziņu birka, kas klajāko izdomājumu izplatītājiem tiek piešķirta, nav īsti pārliecinoša, ja attiecīgā publika apšauba šīs birkas lipinātājus.
Ja eksistētu kāda tablete pret populismu, no tās varētu attīstīt arī zāles pret tādu mediju patēriņu, kuros fakti tiek miksēti ar vēlmju domāšanu, žurnālistikas standarti tiek atmesti kā traucējoši un panākumi tiek mērīti pēc tā, cik liels tracis ir sacelts.
Uzticēšanās masu medijiem krītas daudzās valstīs, un tā ir liela problēma. Pats melu un dezinformācijas apjoma pieaugums informācijas telpā veicina publikā priekšstatu, ka ticēt nevar nevienam. Vēl cits aspekts ir saistīts ar neuzticēšanos dažādām valsts un starpvalstu struktūrām un organizācijām, savukārt masu mediji var tikt uztverti kā daļa no tā paša “establišmenta”. Noraidot oficiālās varas struktūras, cilvēki noraida arī medijus, kuri savā saturā šīs struktūras leģitimizē jeb dod to līderiem vārdu, skaidro to darbu un tieši vai netieši piekrīt kopējam idejiskajam satvaram, kura robežās tie darbojas.
Tas ir veids, kā vairums tipisko masu mediju kopumā darbojas – pat tie, kas ir kritiski pret valdību vai atbalsta opozīcijas partijas. Taču tīmeklis sniedz iespēju indivīdiem veidot pavisam cita veida medijus. Tādus, kas, līdzīgi kā daudzviet Rietumos pašlaik panākumus gūstošie populistiskie politiskie spēki, piedāvā ko citu – radikāli atšķirīgu realitāti ar lielām pārmaiņām, mainītu politisko kursu un vēlmi gāzt pašreizējo politisko eliti. Medijpratība aicina cilvēkus būt kritiskiem un nepiekrist visam, ko tiem stāsta, – bet kritiskumu daļa cilvēku saprot šādi.
Ja eksistētu kāda tablete pret populismu, no tās varētu attīstīt arī zāles pret tādu mediju patēriņu, kuros fakti tiek miksēti ar vēlmju domāšanu, žurnālistikas standarti tiek atmesti kā traucējoši un panākumi tiek mērīti pēc tā, cik liels tracis ir sacelts. Taču tabletes nav. Šī ir liela un kompleksa problēma, kas jārisina kontekstā ar citām tās izpausmēm, izprotot tās rašanās iemeslus. Viens gan ir skaidrs: mediju uzdevums ir kalpot sabiedrībai, bet sabiedrību nevar piespiest atzinīgi novērtēt šīs kalpošanas augļus.
Apstrīdamā patiesība
Žurnālistikas uzdevums ir stāstīt patiesību. Viltus ziņas jau pēc to definīcijas ir nepatiesība. Medijpratībai vajadzētu mācīt cilvēkus, kā atšķirt melus no patiesības. Tomēr, ja ignorējam patiesības politiskos kontekstus, ir grūti dot pārliecinošus padomus par to, kas ir kas.
Viena lieta ir pierādāmi meli. Ir nepārprotami zināms, ka Rīgā šovasar nav sabrucis lielveikals, indīgi zirnekļi mūs neapdraud un ziņas par narkotiskām konfektēm, kas tiek izplatītas skolās, arī ir nepatiesas. Par šiem apgalvojumiem nav vērts diskutēt.
Taču netrūkst tēmu, kuras tiek dažādi interpretētas atkarībā no cilvēku uzskatiem un statusa. To, kas tiek pasludināts par patiesību, nereti nosaka tie, kuru rokās ir vara, – politiķi un mediji. Runāšana pretī oficiālajai patiesībai tādā situācijā nozīmē pretošanos varai un attiecīgi sniedz brīvības un rīcībspējas sajūtu. Jo lielāka neuzticēšanās varai, jo lielāks stimuls ir runāt tai pretī. Cilvēks, kurš, piemēram, tic, ka amerikāņi ir viltojuši savu kosmosa misiju uz Mēnesi, šo uzskatu droši vien nav guvis, nejauši izlasot kādu atsevišķu safabricētu ziņu. Konkrētā pārliecība signalizē par specifisku pasaules uzskatu, kas cilvēka prātu padara pieejamāku šāda veida apgalvojumiem. No šādas vienas pašas pārliecības var izdarīt minējumus par to, kur ideoloģisko uzskatu spektrā indivīds atrodas.
Lai indivīdu pārliecinātu par caurumiem viņa argumentācijā, ir nepieciešams sarunāties. Tas nav viegli un kļūst aizvien grūtāk apstākļos, kad viedokļu polarizācija par visdažādākajiem jautājumiem tikai aug plašumā. Šad un tad ir dzirdams postpatiesības jēdziens – tas attiecas uz uzskatu, ka mēs dzīvojam laikmetā, kurā patiesība vairs nav svarīga un cilvēki izvēlas, kam ticēt, balstoties uz savām subjektīvajām sajūtām.
Tās gan ir muļķības. Jūs diezin vai atradīsit daudzus, kuri būs gatavi teikt: jā, pat tēmās, kas man ir personiski nozīmīgas, patiesības nav, un es savā argumentācijā uz to nemaz nepretendēju. Postpatiesība ir kaut kas tāds, kas parasti tiek piedēvēts oponentiem. Tiem tur, kas dzīvo savā informācijas burbulī un nespēj, negrib pieņemt to “patiesību”, kuru mēs viņiem tik nesavtīgi nesam. Taču postpatiesības jēdziens tādā gadījumā nozīmē ko citu: sarunas neesamību. Tā vietā, lai atzītu, ka mēs vienkārši nesaprotam savus oponentus un nezinām, kā ar viņiem runāt, lai saruna notiktu vienā valodā, mēs atmetam ar roku un pasludinām viņus kā ārpus faktiem un “objektīvās realitātes” esošus. Bezcerīgus.
Patiesība vienmēr ir bijusi kas tāds, par ko cilvēki ir strīdējušies. Patiesība vienmēr ir apšaubīta, un vienmēr paralēli ir eksistējušas dažādas interpretācijas par realitāti. Jo abstraktāka tēma, jo vairāk diskusiju un sadursmju. Tas nenozīmē, ka uz patiesību nevar un nevajag tiekties. Taču tas atgādina: pārliecināt cilvēkus, lai tie beidz lasīt nepatiesas ziņas, var būt neizbēgami sarežģīts uzdevums, ja neapzināmies dažādos elementus, kas ietekmē to, kā cilvēki izvēlas un interpretē mediju saturu un kaut ko atzīst vai neatzīst par patiesu.
Nejaušība satura izvēlē – ko redzu, tam spiežu “like” – var būt apolitiska. Tomēr nejaušībā balstīta nezināšana ir tikai daļa no melu izplatības problēmas. Otra daļa ir indivīdu mērķtiecīgie, lai arī ne vienmēr paši labākie lēmumi. Medijpratības veicinātājiem ir jāapzinās ne tikai savas auditorijas, bet arī pašiem savs neizbēgami klātesošais ideoloģiskais fons. Saruna būs iespējama, ja starp dažādu uzskatu sistēmu pārstāvjiem atradīsies saskares punkti.
