Ogļskābā gāze rada apmēram 60% no pastiprināta siltumnīcas gāzu efekta, tāpēc, lai samazinātu piesārņojumu Eiropas Savienībā, ir ieviesta emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ES ETS). Sistēma paredz to, ka tās dalībniekiem ir jāsniedz kvota par katru vienu CO2 tonnu, ko tā emitē. Kvota darbojas gluži kā norēķinu līdzeklis tirdzniecības sistēmā: ja vēlies emitēt CO2, tev jāiegādājas kvotas. Šobrīd līdz ar kvotām tiek kontrolēta apmēram puse no visām siltumnīcas gāzu emisijām ES.
Emisiju tirdzniecības sistēmas dalībvalstīm tiek noteikts siltumnīcas gāžu emisiju limits, ko ik pa laikam samazina. Šobrīd sistēma ir trešajā periodā, un līdz 2020.gadam Eiropas Komisija ir noteikusi mērķi kopējās emisijas samazināt par 20 procentiem.
Šāda tirgošanās sistēma, šķiet, ir efektīvāka nekā vienkārša piesārņošanas aizliegšana. Teorijā tie uzņēmumi, kuri nevar samazināt emisijas, ir spiesti pirkt kvotas no tiem uzņēmumiem, kuri to var izdarīt izdevīgāk. Līdz ar to tiktu sasniegts kopējo emisiju mērķis, bet ar mazākām izmaksām. Turklāt uzņēmumi ir motivēti dārgo kvotu vietā ieguldīt tehnoloģijās, kas samazina CO2 izmešus. Tomēr – vai iecerētais ir izdevies?
Sistēma palīdzējusi izglītot speciālistus emisiju samazināšanā
Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktore un habilitētā inženierzinātņu doktore Dagnija Blumberga skaidro, ka pirmos soļus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas virzienā Eiropas Savienība spēra jau pirms 15 gadiem.
"Tajā brīdī Latvijā bija maz speciālistu un ekspertu šajā jomā. Kopā ar pāris Vides ministrijas ierēdņiem sākām attīstīt siltumnīcefekta gāzu emisiju idejas. Sākām no nulles, klausoties speciālistu un sabiedrības iebildumos un vērojot neizpratni. To laiku var uzskatīt par sagatavošanās periodu. Īstā ES ETS tika uzsākta 2005.gadā."
Kādus secinājumus varētu izdarīt pēc 10 gadiem, kopš Latvija darbojas sistēmā? D.Blumberga uzsver, ka šie gadi ir pavadīti diskutējot, rēķinot, investējot un ekonomiski nostabilizējoties tiem, kuri ir vēlējušies to darīt.
"Tādu projektu, kuros izmantoja pārdotās kvotas SEG emisiju samazināšanai, nav daudz, bet tie apliecina teicienu: “Varam, ja gribam.”"
ES emisiju tirdzniecības shēmu inženierzinātņu doktore vērtē pozitīvi un tajā saredz divus lielus plusus. Pirmkārt, Latvijā ir īstenoti projekti, kuros līdzekļi par pārdotajām kvotām ir investēti atjaunojamo energoresursu iekārtās un energoefektivitātes pasākumos.
Otrkārt, speciālisti, kuru uzņēmumos ir SEG emisiju avoti, ir profesionāli izglītojušies, un katrs no viņiem šobrīd ir spējīgs izvērtēt CO2 emisiju samazinājumu. Līdz ar to ir izveidojusies izglītotu SEG emisiju speciālistu sabiedrība. Emisiju tirdzniecības pievienotā vērtība ir informācijas plūsma katrā uzņēmumā, kas ir palīdzējusi speciālistiem saprast, cik liela nozīme ir energoefektivitātei.
Inženierzinātņu doktore gan vērš uzmanību, ka lielākais mīnuss ES sistēmā ir klimata pasākumu politizācija: "Pagājušā gada nogale tika pavadīta garās debatēs MK un Saeimas līmenī par to, ka Latvijas klimata politika sagraus Latvijas ekonomiku. Svarīgi bija nevis debatēt, cik slikti ir izvirzītie mērķi, bet kā mēs tos sasniegsim."
Jāpiebilst, ka iepriekšējais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis ir norādījis, ka emisiju samazināšana Latviju atgriezīs akmens laikmetā, kas arī ir prasījis skaidrošanas darbu.
Latvijas uzņēmumi nav aktīvi SEG emisiju samazināšanā
Viens no lielākajiem pārmetumiem kvotu tirdzniecības sistēmai ir tās neefektivitāte. Kvotu cenas jau kādu laiku ir zemas, tāpēc tiek izteiktas bažas, ka uzņēmumiem lētāk ir pirkt kvotas, nevis ieguldīt jaunās tehnoloģijās, kas būtībā grauj ideju pašā saknē. Tomēr D.Blumberga ir pārliecināta, ka situācija nav tik viennozīmīga.
"Arī Latvijā ir uzņēmumi, kas, izmantojot līdzekļus no pārdotajām kvotām, ir nopirkuši koksnes šķeldas katlus un atteikušies no dabas gāzes. Tādu projektu, kuros izmantoja pārdotās kvotas SEG emisiju samazināšanai, nav daudz, bet tie apliecina teicienu: "Varam, ja gribam," norāda RTU profesore.
Tomēr vairāk ir tādu speciālistu, kuri nav gatavi aktīvi darboties un piedalīties energoefektivitātes pasākumu īstenošanā. D.Blumberga skaidro, ka šie uzņēmumi kvotu tirdzniecībā nepiedalījās ne brīdī, kad tās maksāja 25 eiro par kvotu, ne brīdī, kad cena noslīdēja zem 0,5 eiro par kvotu, līdz ar to šis nav jautājums par kvotu cenām.
Paradokss gan slēpjas tajā, ka neatkarīgi no tā, vai uzņēmumam ir vai nav pārdodamas SEG emisiju kvotas, visbiežāk siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas pasākumi ir ekonomiski pamatoti. Tajos ieguldītas saprātīgas investīcijas atmaksājas, sākot no viena līdz pieciem gadiem. Tas arī ir novedis pie tā, ka šobrīd vairāk ir šo speciālistu, kuri veido negatīvisma auru ap emisiju tirdzniecību.
Uzņēmumiem nav pienākuma tirgoties ar emisiju kvotām
Jāpiebilst, ka Latvijas normatīvie akti nemaz neuzliek uzņēmumiem par pienākumu tirgoties ar kvotām. VARAM pārstāve Laura Jansone skaidro, ka uzņēmumiem ir brīva izvēle lēmuma pieņemšanā par darbībām (pirkšanu, pārdošanu vai uzkrāšanu) ar emisijas kvotām.
Tomēr operatoram katru gadu līdz 30.aprīlim jānodod tās emisijas kvotas, kas atbilst iepriekšējā kalendārajā gadā tā iekārtās emitētajam SEG emisiju apjomam. Lai nodrošinātu emisijas kvotu nodošanu, operatoram tās ir jāuzkrāj pašreizējā gada vai tirdzniecības perioda ietvaros vai arī jānopērk. "Jāatzīmē, ka visas līdz 2012.gadam neizmantotās emisijas kvotas tika pārceltas uz tagadējo tirdzniecības periodu (2013.-2020.gads) un arī visas līdz 2020.gadam neizmantotās emisijas kvotas tiks pārceltas uz nākamo tirdzniecības periodu," piebilst L.Jansone.
Emisiju tirgošanās parasti noris dažādās platformās, tomēr no 2013.gada ES mērķis ir pāriet uz emisiju izsolēm. Izsoļu apjomu ES nosaka centralizētā veidā, un arī Latvija ir aktīvi iesaistījusies izsolēs. 2014.gadā Latvija izsolīja 1 709 000 emisijas kvotu, bet 2015.gadā paredzēts izsolīt 1 933 500 emisijas kvotu.
Bez piesaistītajiem līdzekļiem netiktu realizēti daudzi projekti
Zemās kvotu cenas ir viena no problēmām, kas jārisina ES, lai sistēma vispār attīstītos. VARAM pārstāve L.Jansone norāda: lai tūlītēji risinātu emisijas kvotu zemās cenas problēmu, Eiropas Savienībā ir pieņemts lēmums par 900 miljonu emisijas kvotu izsolīšanas atlikšanu. Lai problēmu risinātu ilgtermiņā, šobrīd tiek skatīts Eiropas Parlamenta un Padomes lēmuma priekšlikums par tirgus stabilitātes rezervi. Papildus šī gada otrajā pusē Eiropas Komisija plāno nākt klajā ar priekšlikumu plašākām ES ETS strukturālām reformām, kas būtu ieviešamas, sākot ar 2020.gadu.
VARAM pārstāve arī skaidro, ka, lai gan emisijas kvotu cenas zemais līmenis mazina operatoru vēlmi investēt SEG samazināšanā, tomēr situācijās, kad tehnoloģijām pienācis to nomaiņas laiks vai arī kad investīciju veikšanai ir citi nozīmīgi veicinoši apstākļi, zemas emisijas kvotu cenas faktors investīcijas neaizkavē.
To apliecina fakts, ka Latvijā ES ETS aptvertajās iekārtās palielinājies biomasas izmantojums. Periodā no 2005.gada līdz 2013.gadam biomasas izmantojums ir pieaudzis no 2191,67 TJ/gadā līdz 5624,34 TJ/gadā.
Tāpat VARAM nepiekrīt, ka emisijas sistēma būtu neefektīva, jo Latvijā ES ETS aptvertās SEG emisijas periodā no 2005. līdz 2013.gadam ir samazinājušās par 8 procentiem.
D.Blumberga atgādina par to, ka līdz ar emisiju tirdzniecību starp valstīm un klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) programmas izveidi ir izdevies līdzfinansēt publisko ēku energoefektivitātes paaugstināšanas projektus, paaugstināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru Latvijā, palīdzēt attīstīties inovatīvām klimata tehnoloģijām. Latvijai ir izdevies piesaistīt miljonus KPFI programmai un labu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas projektu īstenošana. Kā norāda inženierzinātņu doktore, bez šīs naudas daudzi projekti netiktu īstenoti.
Neizdevīgais references periods var atspēlēties nākotnē
Emisiju tirdzniecība šobrīd ir sadalīta divos sektoros: ETS un ne-ETS, kur ir visi siltumnīcefekta gāzu emisiju avoti, kas nepiedalās ES ETS. Pirmais sektors ir attiecināts uz lielajiem uzņēmumiem, bet ne-ETS sektors ir valsts atbildības līmenī un ietver transportu, lauksaimniecību, atkritumu un mazās rūpniecības un enerģētikas sektoru.
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Andis Lazdiņš norāda, ka saistībā ar ne-ETS sektoru, kurā ietilpst meži, ir ļoti daudz neskaidrību. Pirmkārt, mežs un meža apsaimniekošana nav emisiju kvotu tirdzniecības sastāvdaļa, līdz ar to meža sektors var tikai netieši ietekmēt emisiju tirdzniecību, piemēram, nodrošinot biokurināmā piegādes, kas rada SEG emisiju samazinājumu enerģētikas sektorā. Tomēr meža apsaimniekošana kā ietekmes uz klimata izmaiņām mazināšanas kompleksa sastāvdaļa neko neiegūst no emisiju samazinājuma enerģētikā, izņemot, protams, tīri finansiālus labumus.
Meža apsaimniekošanā neizmanto terminu "emisiju kvotas" un tā atvasinājumus, bet runā par CO2 piesaistes vienībām, jeb cik daudz CO2 tiek saistīts meža zemēs. Atšķirībā no ETS sektora, kur ir noteikts atskaites gads (1990), meža apsaimniekošanai no 2013.gada ir noteikts references periods, t.i., vidējā CO2 piesaiste mežā nedrīkst samazināties zem references perioda līmeņa. References līmeni nosaka saimnieciskās darbības raksturlielumi references periodā. "Latvijai ārkārtīgi nepaveicās, ka references līmeni noteica pēc ekonomiskās krīzes gadiem, kad mežizstrāde privātajos mežos praktiski apstājās, tāpēc arī ir tik lielas bažas par to, vai mēs spēsim izpildīt savas saistības, ja neiestāsies vēl kāda ekonomiskā krīze," atzīst A.Lazdiņš.
Latvijai jānodrošina neiespējams koksnes pieaugums
"Silava" vadošais pētnieks norāda: problēmas var radīt arī tas, ka jebkādas infrastruktūras attīstība Latvijā notiek galvenokārt uz valsts mežu rēķina un atmežošanas radītās emisijas mēs varēsim kompensēt tikai ar meža ieaudzēšanu. Pašreiz atmežošana rada aptuveni 50 reizes lielākas emisijas nekā meža ieaudzēšanas radītā CO2 piesaiste.
"Turklāt pašreizējā lauksaimniecības politika, uzturot lauksaimniecības zemes, lai nodrošinātu lielāku vienoto platības maksājumu, bet neko šajās zemēs neražojot, šo problēmu padara faktiski nerisināmu un šeit gan ir jārēķinās ar nepieciešamību maksāt par SEG emisijām no atmežotajām platībām," atzīmē A.Lazdiņš.
"Problēmas var radīt arī tas, ka jebkādas infrastruktūras attīstība Latvijā notiek galvenokārt uz valsts mežu rēķina, un atmežošanas radītās emisijas mēs varēsim kompensēt tikai ar meža ieaudzēšanu."
Visnotaļ mežu platība Latvijā nesamazinās, tāpat arī meža resursi turpina palielināties, lai gan pieaugums kļūst arvien mazāks. "Problēma ir tajā apstāklī, ka mums ilgtermiņā jānodrošina tāds pats neto koksnes pieaugums, kāds tas bija references periodā, kas pat teorētiski nav iespējams, neīstenojot būtiskus ieguldījumus meža vērtības (un piesaistes) potenciāla palielināšanā un meža ieaudzēšanā," skaidro A.Lazdiņš.
Viņaprāt, mežizstrādes apjoma samazināšana sagraus Latvijas kokrūpniecības un
enerģētikas sektoru, bet SEG emisiju problēmas ilgtermiņā tikai palielinās, jo
jau pašlaik dabiskais atmirums, kas veidojas vecās audzēs, ir vairāk nekā puse
no mežizstrādes apjoma, bet, palielinot veco audžu īpatsvaru, tas pieaugs vēl
vairāk.
Līdz ar to lielākais risks ir tieši no atmežošanas un intensīvas saimnieciskās
darbības, bet ne no mežizstrādes.
Tiek sodīts ražotājs, nevis patērētājs
Andis Lazdiņš norāda: "Manuprāt, ir netālredzīgi vērtēt katru sektoru atsevišķi, jo līdz šim mežs un lauksaimniecība bija maz interesanti, jo tur pat teorētiski naudas ieņēmumi nebija sagaidāmi, bet nākotnē pastāv tīri reāli izmaksu draudi šajos sektoros, kas lielā mērā saistīti ar potenciāliem ieņēmumiem citos sektoros. Piemērs ir enerģētika - biokurināmais meža sektoram ir viennozīmīgas emisijas, bet enerģētikā biokurināmā izmantošana rada fiziskus ieņēmumus. Ja šie ieņēmumi būtu tālredzīgi ieguldīti tajos sektoros, kas nodrošina emisiju samazinājumu, piemēram, atbalstot meža ieaudzēšanu tieši enerģētikas vajadzībām, tad būtu daudz mazāk bažu par 2020.gadu."
Tomēr, kā atzīst pētnieks, tad pati lielākā nejēdzība ir ietekmes uz klimata izmaiņām mazināšanas koncepcija - tiek sodīta ražošana, nevis patēriņš. "Piemēram, Ķīnā ražoti plastmasas logi, kas iebūvēti mūsu mājās, nerada nekādas emisijas (no uzskaites viedokļa, jo Ķīna nepiedalās klimata konvencijas mehānismos), bet no Latvijas koksnes izgatavotam koka logam ir mežonīgas emisijas, kas mums ir jāuzskaita. Laikam visbriesmīgākais piemērs ir metalurģija. Lielbritānijā un visā Eiropā metalurģiskās produkcijas patēriņš nepārtraukti aug, bet ar to saistītās emisijas apbrīnojamā veidā samazinās. Nav grūti iedomāties, ka tas notiek, pateicoties ražošanas izvešanai uz valstīm, kas klimata ietekmes kontekstā nepastāv. Ir jāmaina pats princips un jāsoda patēriņš, nevis ražošana, tad būs daudz taisnīgāk," uzsver pētnieks.
Lai sekmīgi mazinātu piesārņojumu, jāsakārto likumdošana
Savukārt inženierzinātņu doktore D.Blumberga norāda, ka lielākais risks, kas varētu piemeklēt Latviju saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisijām un to tirdzniecību nākotnē, ir tas, ka Latvijas politiķi mēģinās meklēt ceļus, kā atteikties no klimata mērķiem ne-ETS sektorā.
Tomēr nākotne rādās ne tikai melnās krāsās. D.Blumberga atzīmē, ka Latvijai ir iespēja sasniegt SEG emisiju samazinājumu mērķus 2020. un 2030.gadam, vienlaicīgi sakārtojot valsts makroekonomiku, atsakoties no importēta fosilā kurināmā, pievienojot vērtību vietējiem dabas resursiem un palielinot nodarbinātības līmeni. To apliecina arī sistēmdinamikas modelēšanas rezultāti, analizējot ne-ETS sektora iespējas. Sistēmdinamikas modelis izstrādāts Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūtā līgumdarba ietvaros ar VARAM.
RTU pētniece norāda: "Tas ir izaicinājums Latvijai, kuru valsts spēs īstenot tikai tad, ja katrs atbildīgais un iesaistītais izpildīs savus uzdevumus. Galvenā loma šoreiz ir jāuzņemas valdībai un parlamenta deputātiem, sakārtojot tiesisko regulējumu. Ir nepieciešami politikas instrumenti, kas palīdzētu un motivētu īstenot SEG emisiju samazināšanas pasākumus, piemēram, mērķtiecīgas subsīdijas un nodokļu atlaides. Katrā no iepriekš minētajiem sektoriem ir izpildītāji (lauksaimniecības, rūpniecības, transporta un atkritumu uzņēmumu saimnieki), kuri atbilstoši sakārtotajai likumdošanai īstenos pasākumus ne-ETS mērķu sasniegšanai. Izklausās vienkārši. Tomēr tas ir liels izaicinājums valstij un mums visiem. Pats galvenais, ka ieguvēji būsim mēs visi."
