Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Aizsardzības jomu vienmēr klājis slepenības aizsegs. Tagad, ievērojami mainoties drošības situācijai, aizsardzības resoram nāktos paplašināt sadarbību ar sabiedrību, norāda eksperti.
FOTO: Evija Trifanova/ LETA
Fakts, ka Latviju tik īsā laikā apmeklēja vesela virkne augstāko Rietumvalstu, kā arī ASV amatpersonu un ievērojami tiek pastiprināta NATO spēku klātbūtne Baltijas reģionā, liecina par militārā apdraudējuma nopietnību. Taču marta sākumā, kad strauji attīstījās Krievijas–Ukrainas konflikts, Valsts prezidents, augstākais bruņoto spēku virspavēlnieks, atradās atvaļinājumā ārpus valsts un Nacionālās drošības padomi nebija iespējams sasaukt. "Situācijā, kad lietuvieši kopā ar poļiem spēja iedarbināt NATO līguma 4.pantu, bet igauņi uzreiz sasauca Nacionālās drošības padomi un abu kaimiņvalstu prezidenti nāca ar pilnīgu skaidru nostāju, radās jautājumi par Latvijas rīcībspēju un saskaņotību dažādos līmeņos," norāda Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Krīze metusi izaicinājumu valsts kopējai institucionālajai rīcībspējai. "Mazai valstij šāda apdraudējuma brīdī nekā cita, kā izspēlēt un izmantot valsts efektivitātes resursu, faktiski nav," rezumē eksperts.
Otrs jautājums, kas saistīts ar valsts aizsardzības spēju efektivitāti, – aizsardzības budžeta apjoms un izlietojums. Simtiem tūkstoši Valsts prezidenta vizīšu nodrošināšanai, miljoni Satversmes aizsardzības birojam, izdevumi Latvijas Bankas apsardzei, robežsardzei – šādas pozīcijas bijušas iekļautas aizsardzības budžetā, marta beigās secināja Latvijas televīzijas raidījums "De facto". Simtiem tūkstoši eiro tērēti pieminekļu atjaunošanai, radioteleskopa būvēšanai Ventspils Augstskolā, atbalstīta Imanta Ziedoņa grāmatas izdošana, kā arī tērēts dažādu sporta organizāciju un sporta būvju atbalstam. Tiesa, tiek norādīts, ka šīs pozīcijas aizsardzības budžetā iekļautas tādēļ, lai tas izskatītos iespējami lielāks. Tādējādi, kā norāda A.Sprūds, ir nepieciešama plašāka diskusija par aizsardzības budžeta izlietojuma stratēģiju. Šobrīd tas ir 225 miljoni eiro jeb 0,91% no IKP, taču šai summai līdz 2020.gadam, kā to apņēmusies koalīcija, jāpieaug divtik.
Jaunie draudi liek paplašināt sadarbību
"Aizsardzības jomā ir daudz augsta līmeņa profesionāļu, tomēr plānošana aizsardzības resorā varētu būt atvērtāka, līdzekļu izlietošana - caurskatāmāka, un ekspertu un domnīcu piesaiste, kā arī komunikācija ar sabiedrību - izvērstāka," secina A.Sprūds. "Aizsardzības ministrija, runājot par stratēģijām, manuprāt, nekad nav izrādījusi īpašu interesi sadarboties ar sabiedrisko sektoru, radot iespaidu, ka tā valsts aizsardzību vēlas paturēt kā šauru monopolu vienas ministrijas vai pat nedaudzu cilvēku rokās."
"Mazai valstij apdraudējuma brīdī nekā cita, kā izspēlēt un izmantot valsts efektivitātes resursu, faktiski nav."
Kaut gan ir principiāli svarīgi, lai Latvijas aizsardzības budžets sasniegtu 2% no IKP, kā tas noteikts visām NATO dalībvalstīm, šīs nozares finansējumam jāspēj pārliecināt, ka tas tiek izlietots maksimāli efektīvi, jāapliecina aizsardzības resora spēja domāt stratēģiski, norāda eksperts. Kamēr šādas pārliecības neesot, aizsardzības budžeta palielināšana līdz 2% no IKP būtu stipri jāizvērtē. Savukārt, lai to nodrošinātu, nāktos ievērojami palielināt nevalstiskā sektora, neatkarīgas ekspertīzes līdzdalību valsts aizsardzības politikas un finansēšanas jautājumu apspriešanā.
"Tagad, kad draudu līmenis ir ievērojami pieaudzis, ārējs alternatīvs viedoklis Aizsardzības ministrijai ir nepieciešams vairāk nekā jebkad iepriekš, taču krīzes gados naudas trūkuma un citu iemeslu dēļ ministrijas un sabiedriskā sektora sadarbība pavājinājusies," atzīst Latvijas Transatlantiskās organizācijas LATO valdes priekšsēdētāja vietniece politoloģe Žaneta Ozoliņa. Eksperte norāda: LATO un AM sadarbība ir laba, jo tā ir bijusi ilgstoša, pastāvīga un iegājusies stabilā gultnē, taču aizsardzības resora un sabiedriskā sektora sadarbības loks būtu jāpaplašina, jo aizsardzības joma ir daudz plašāka. Patlaban AM ir uzsākusi vairākus būtiskus projektus, kuru apspriešanā būtu nepieciešama plašāka diskusija. Viens no tiem – Rīgā bāzētais NATO izcilības centrs stratēģiskās komunikācijas jautājumos, kura mērķis ir sniegt atbalstu un stiprināt alianses stratēģiskās komunikācijas spējas. AM un sabiedrības sadarbība nepieciešama arī tāpēc, lai vairāk leģitimētu aizsardzības jomā pieņemtos lēmumus, kā arī piesaistītu papildu ekspertīzes resursus, kādu tik nelielā valstī kā Latvija nav daudz, rezumē politoloģe.
Aizsardzībā – ierobežota atklātība un intelektuālie resursi
Ekspertīzes kapacitāte aizsardzības jomā Latvijā patlaban ir tikai nedaudzām nevalstiskajām organizācijām - LATO, Latvijas Ārpolitikas institūtam, Austrumeiropas politikas pētījumu centram, arī Latvijas Nacionālajai aizsardzības akadēmijai, atzīst gan Ž.Ozoliņa, gan Artis Pabriks, kurš aizsardzības ministra amatu atjaunotās Latvijas Republikas laikā ieņēmis visilgāk – no 2010.gada novembra līdz 2014.gada janvārim. Tas izskaidrojams gan ar nozares specifiku, kas vienmēr bijusi daļēji noslepenota, gan sabiedriskā sektora pārstāvju ierobežoto kompetences līmeni, kas savukārt vismaz daļēji ir saistīts ar aizsardzības jomas noslēgtību. Tādējādi aizsardzības jautājumos zinoši speciālisti galvenokārt rodami starp cilvēkiem, kuri ir strādājuši vai patlaban darbojas aizsardzības jomā, kā arī starp akadēmisko aprindu pārstāvjiem ar specializāciju aizsardzībā un ārlietās.
Lielai daļai informācijas par valsts aizsardzību ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss, un pat militārpersonas visbiežāk ir kompetentas tikai savu konkrēto dienesta pienākumu ietvaros, sabiedrības pārstāvju subjektīvās iespējas līdzdarboties aizsardzības sfēras aktualitāšu apspriešanā un noteikšanā raksturo A.Pabriks. Sabiedriskā sektora līdzdalība AM darba laukā lielākoties ir iespējama jomās, kas saistītas ar aizsardzības politikas principu noteikšanu, arī finansējuma sadali, taču mazāk – ar bruņojumu saistītu jautājumu apspriešanā, norāda eksministrs. Arī viņš atzīst: tūlītējs aizsardzības budžeta palielinājums nedotu vēlamo rezultātu, jo resors uzreiz nespētu rast efektīvas šo līdzekļu pielietojuma iespējas. Tādēļ lietderīgāks esot pakāpenisks finanšu palielinājums līdz 2% no IKP, ko arī paredz AM patlaban Saeimā iesniegtais aizsardzības finansējuma likumprojekts.
"Tagad, kad draudu līmenis ir ievērojami pieaudzis, ārējs alternatīvs viedoklis Aizsardzības ministrijai ir nepieciešams vairāk nekā jebkad iepriekš."
Aizsardzības ministrijas pastāvīgie sadarbības partneri no nevalstiskā sektora patlaban ir 19 sabiedriskās organizācijas, no kurām lielākā daļa ir karavīru veterānu un rezerves karavīru biedrības, kas galvenokārt nodarbojas ar iedzīvotāju patriotisko un militāro audzināšanu, bruņoto spēku popularizēšanu. Savukārt aizsardzības politikas izstrāžu jomā darbojas sešas nevalstiskās organizācijas – jau pieminētās, kā arī Konrāda Adenauera fonds, ASV Vācijas Maršala fonds un Baltijas–Melnās jūras alianse, skaidro AM Militāri publisko attiecību departamentā. Taču, kā norāda Ž.Ozoliņa, neatkarīgas ekspertīzes un sabiedrības līdzdalības loma aizsardzības jomā ir jāpaplašina un, lai no panāktu, ministrijai vairāk būtu jānodarbojas ar jaunu kompetentu sadarbības partneru, ekspertu meklēšanu un piesaistīšanu.
Krīzes gados pasliktinājusies sabiedriskā sektora līdzdalība ar valsts drošības aktualitātēm saistīto jautājumu apspriešanā bruņoto spēku virspavēlnieka Valsts prezidenta institūcijā, atzīst A.Sprūds. "Pie Vairas Vīķes-Freibergas darbojās pietiekami spēcīga Stratēģiskās analīzes komisija, kurā bija dažādas apakšgrupas. Bija īpaša darba grupa tieši ar Krieviju saistītos jautājumos. Komunikācija ar starptautisko attiecību ekspertiem A.Bērziņa laikā ir gājusi uz leju. Man kā Latvijas Ārpolitikas institūta direktoram pēdējo trīs četru gadu laikā nav bijusi nekāda mijiedarbība ar Rīgas pili," uz neieinteresētību norāda LĀI direktors. Ekspertu un nevalstiskā sektora iesaistīšana Valsts prezidenta ārpolitisko aktivitāšu apspriešanā leģitimētu viņa darbību, darītu sabiedrībai skaidrākus viņa lēmumus un kliedētu šaubas par valsts galvas rīcībspēju, uzskata A.Sprūds.
Pārmērīgu slepenību noliedz
AM un Nacionālo bruņoto spēku budžeta izlietojums ir viens no atklātākajiem valsts pārvaldē, jo ar to iepazīstas gan parlaments, Saeimas Aizsardzības komisija tepat, Latvijā, gan NATO partneri ārvalstīs, noraidot kritiku par līdzekļu izlietojuma necaurskatāmību, apgalvo A.Pabriks. Eksministrs norāda, ka AM pastāvīgi bijusi gatava sadarbībai ar sabiedrību. "AM ir atvērta sadarbībai ar pilsonisko sabiedrību un aicina nevalstisko sektoru aktīvi iesaistīties politikas plānošanas un valsts pārvaldes īstenošanas procesos," skaidro AM Militāri publiskajā departamentā.
"Aizsardzības resora atvērtību sabiedrībai nosaka arī tas, cik ieinteresētas savstarpējā komunikācijā ir ministrijas galvenās amatpersonas – ministrs un valsts sekretārs."
Tā pārstāve Inga Dambe norāda: ne visa informācija par aizsardzības plāniem un finansējumu slepenības statusa dēļ ir pieejama, taču ministrija ir gatava uzklausīt jebkuru sabiedrisko sektoru par interesējošu jautājumu un sniegt atbildes, ja tas iespējams. Lai veicinātu nevalstiskā sektora iesaisti aizsardzības nozarē notiekošajos procesos, AM regulāri informē aktīvos sadarbības partnerus par aktualitātēm un aicina tos uz kopīgām diskusijām ideju un viedokļu apmaiņai. NVO un citu sabiedrības pārstāvju iesniegtie priekšlikumi tiek izskatīti aizsardzības ministra izveidotās padomēs. Taču, kā norāda Ž.Ozoliņa, aizsardzības resora un sabiedrības sadarbības intensitāti nosaka arī tas, cik ieinteresētas savstarpējā komunikācijā ir ministrijas galvenās amatpersonas ministrs un valsts sekretārs, kā arī pati sabiedrība, kurai krīzes gados bijis daudz citu rūpju.
Koncepciju akcenti mainās
Valsts aizsardzības politikā kopš gadsimtu mijas mainījušies akcenti. 2001.gadā pieņemtā Valsts aizsardzības koncepcija vēsta: "Latvijas sabiedrība ir skaitliski neliela un materiālie resursi ir ierobežoti, tādēļ valsts aizsardzība jābalsta uz militārā personāla un civilo iedzīvotāju ciešu un profesionālu sadarbību visu veidu valsts apdraudējumu pārvarēšanai un iespējamās militārās agresijas novēršanai. Latvijai, veidojot valsts aizsardzības sistēmu, tajā ir jāiesaista ne tikai visi civilie un militārie resursi, bet arī visa sabiedrība kopumā, tādēļ ir svarīgi panākt tās izpratni par bruņoto spēku nepieciešamību un to darbības principiem." Pēc šīs koncepcijas valsts aizsardzība tika organizēta saskaņā ar totālās aizsardzības principu, kas nosaka, ka valsts pastāvēšanas un aizsardzības garantēšana nav tikai militārs, bet gan vispārnacionāls uzdevums.
Kopš Latvijas iestāšanās NATO 2004.gadā uzsvars valsts aizsardzībā likts uz profesionāliem militāriem spēkiem un sadarbību kolektīvās drošības alianses ietvaros. 2012.gadā pieņemtajā Valsts aizsardzības koncepcijā sabiedrības līdzdalība vairāk saistīta ar ideoloģiskiem uzstādījumiem. Dokumentā teikts: "Valsts aizsardzības rīcībspēju nosaka plānota, saskaņota un koordinēta politiskā virsvadība, valsts un pašvaldību institūciju, NBS un sabiedrības sadarbība. Vienlaikus valsts drošība un aizsardzība ir cieši saistīta ar pilsoniskās sabiedrības atbildību un uzticību Latvijas Republikai. Sabiedrības pilsoniskā apziņa un patriotisms ir būtiski faktori, kas stiprina Latvijas drošību un valstiskumu. Tādēļ valsts aizsardzības politikas īstenošanā tiek nepārtraukti veicināta bruņoto spēku un sabiedrības atgriezeniskā saikne, nodrošinot sabiedrības un jaunatnes patriotisko audzināšanu un izglītošanu valsts aizsardzības jomā, kā arī pilsoniskās apziņas un biedriskuma sekmēšanu."
