Vai izglītības kuģim ir kompass?

Pārmaiņas divdesmit gadu garumā

Pēdējos mēnešos idejas, kā reformēt izglītības sistēmu, birst kā no pārpilnības raga: pagarināt mācību gadu un saīsināt brīvlaiku, sākt vispārējo obligāto apmācību jau no četru gadu vecuma, mainīt eksāmenu vērtēšanas sistēmu, vidusskolu beidzot, rotēt skolu direktorus, samazināt skolotāju skaitu un palielināt skolu autonomiju.

Vienu ideju sabiedrība vēl nav lāga apjautusi, kad dienas kārtībā ienāk nākamā. Bet izglītība ir sociāli ļoti jutīga sfēra. Tieši vai netieši tā attiecas gandrīz uz visiem valsts iedzīvotājiem, jo gandrīz ikvienam ir bērni vai mazbērni. Un, ja nav, tad ir vismaz pieredze, atmiņas un interese par notiekošo.

Diezin vai kāda cita nozare divdesmit neatkarības gados ir tā tricināta un tracināta ar dažādiem jaunievedumiem vai vismaz idejām par to nepieciešamību. Neviens no vecākiem, kuru bērni pēdējo divdesmit gadu laikā sāka iet skolā, nevarēja būt drošs par prasību nemainību skolas beidzējiem. Savukārt paši jaunieši nevarēja būt pārliecināti, ka, sākot studijas, būs iespēja arī izvēlēto studiju programmu pabeigt.

Tajā pašā laikā teju vienīgā būtiskā reforma, kas patiešām pēdējos gados konsekventi realizēta un nesusi reālus augļus, ir tā sauktā "nauda seko skolēnam". Varbūt vispirms būtu nepieciešams izvērtēt, ko tā mums devusi vai atņēmusi, un tikai pēc tam ķerties pie nākamām globālām reformām?

Ieguvumi un zaudējumi

Sistēma "nauda seko skolēnam" tika ieviesta 2009./2010. mācību gadā. Tātad pirms diviem gadiem, kad izrādījās, ka valsts kase ir tukša un nepieciešams meklēt starptautisko aizdevēju palīdzību. Parāds piespieda sākt taupīt visās jomās. Arī izglītībā. Ja ne šī bēdīgā sakritība, tad iespējams diskusijas, par šo reformu turpinātos joprojām. Jo ideja par tamlīdzīga projekta nepieciešamību radās jau 2000.gadā.

Atšķirībā no igauņiem, kas pēc īsas, bet intensīvas sabiedriskās apspriešanas līdzīgu shēmu strikti ieviesa 90.gados, mēs to ieviesām gadus 15 vēlāk. Kā apgalvo speciālisti, kaimiņos tā sevi pilnībā attaisnojusi ne tikai vispārizglītojošajā, bet arī arodizglītības jomā.

Kā veicies mums? Latvijā reformas rezultātā pirms diviem gadiem tika likvidētas 102 vispārizglītojošās skolas. Sākumā daudziem tas, protams, bija šoks. Sevišķi tiem skolotājiem, kas palika bez darba, un tiem lauku iedzīvotājiem, kuru bērniem no rītiem vajadzēja celties agrāk un braukt uz jauno skolu ilgāk.

"Diezin vai daudz būs to, kas uzskatīs, ka skolas ar pārdesmit bērniem vajadzēja saglabāt par katru cenu un nedomāt par to, cik šī ērtība izmaksāja."

Kā liecina IZM statistika, iepriekšējo mācību gadu sākot, slēgtas vēl 16, bet šā gada sākumā – vēl sešas skolas. Tātad kopējais zaudējums it kā būtu 124 skolas. Ieguvums – atlikušo 814 skolu vadība skaidri zina, kādi līdzekļi būs to rīcībā šogad un kādi būs nākamgad, kad audzēkņu skaits samazināsies vai pieaugs. Tas ļauj plānot gan skolotāju skaitu, gan viņu noslogojumu. Un tagad no skolu direktoriem atkarīgs – uzturēt lielu, mazefektīvu un slikti apmaksātu vai pietiekami kompaktu un profesionālu pedagogu kolektīvu, pārējo naudu izlietojot izglītības darba kvalitātes uzlabošanai.

Šobrīd, kad kaislības norimušas, diezin vai daudz būs to, kas uzskatīs, ka skolas ar pārdesmit bērniem vajadzēja saglabāt par katru cenu – tikai tāpēc, ka tā bija ērtāk, un nedomājot par to, cik šī ērtība izmaksāja. Cita lieta, ka Latvijas infrastruktūra – ceļu stāvoklis un sabiedriskā transporta tīkls – ne vienam vien aizkļūšanu līdz skolai laukos pārvērš nopietnā pārbaudījumā. Taču tā nav IZM kompetence.

Cik maksā skolēns?

"Nauda, kas seko skolēnam no valsts budžeta, paredzēta vienīgi pedagogu darba samaksai," skaidro IZM valsts sekretāra vietniece, aktīva šīs programmas izstrādātāja un ieviesēja Inga Štāle. "Tās ir mērķdotācijas, kas novirzītas pašvaldībām atbilstoši skolēnu skaitam un izglītības programmām, ko viņi apgūst. Bet tālāk jau pašvaldības šo naudu sadala pa izglītības iestādēm."

Kopumā tie ir 186 miljoni latu vai arī vidēji 670 latu uz vienu skolēnu viena mācību gada laikā. Vidēji tāpēc, ka apmācības programma sākumskolās izmaksā lētāk nekā pamatskolā vai vidusskolā. Tas atkarīgs no stundu skaita, skolēnu skaita klasē un vairākiem citiem specifiskiem faktoriem. Piemēram, padziļinātas apmācības programmām, kad pamatsummai tiek piemērots attiecīgs koeficients.

"Tomēr jāatceras, ka tā nav bērna cena, kā nereti izskan," uzver I.Štāle. "Tā ir samaksa par pedagoga darbu, lai tas varētu sagatavot un novadīt mācību stundas, kas nodrošina attiecīgās izglītības pakāpes īstenošanu."

Skaidrības labad gan nepieciešams piebilst, ka tā nav samaksa tikai par kontaktstundām. Atlīdzībā ietverta arī burtnīcu labošana, audzināšana, konsultācijas un citi pedagogam obligāti veicamie pienākumi. Vēl atbilstoši MK noteikumiem Nr. 1616 15% no kopējās summas ir algas administrācijai, ar to saprotot skolas vadību, psihologu, sociālo darbinieku, bibliotekāru. Tātad – jo skolai vairāk naudas, jo tā var piesaistīt vairāk un kvalificētākus speciālistus un līdz ar to īstenot arī kvalitatīvāku skolas pārvaldes, apsaimniekošanas, audzināšanas un izglītības darbu.

Pašvaldībai gan ir tiesības finansējumu pārdalīt, ņemot vērā vietējos  īpašos apstākļos. Tajā skaitā, lai saglabātu minoritāšu skolas vai mazās skolas, kuras atsevišķu iemeslu dēļ tomēr jāsaglabā. Tādā gadījumā pārdalījums notiek uz lielo skolu rēķina par labu mazajām. Ja pašvaldībā ir lieki līdzekļi, tās var tos izmantot savā teritorijā esošo skolu uzturēšanai, tomēr pašvaldībām nav tiesības valsts mērķdotāciju novirzīt citiem mērķiem vai samazināt skolotāju atalgojumam paredzēto summu. "Ja pašvaldības savu skolu tīklu ir sakārtojušas, tad parasti nekādas korekcijas līdzekļu pārdalē nav nepieciešamas," uzskata IZM valsts sekretāra vietniece.

Praksē apmēram puse no Latvijas pašvaldībām joprojām ir spiestas valsts mērķdotāciju koriģēt. Tātad, sekojot šai loģikai, jāsecina - apmēram pusē valsts divus gadus pēc projekta uzsākšanas skolu tīkls joprojām nav īsti sakārtots. Un tam noteikti ir ne tikai subjektīvi, bet arī objektīvi iemesli. Savukārt vietās, kur dzīvo mazāk par pus skolēnu uz kvadrātkilometru, kā, piemēram, Ventspils pusē, likums paredz mazo sākumsskoliņu saglabāšanu un pašvaldības to uzturēšanai no valsts saņem papildu finansējumu katram šādas skolas skolēnam.

Kam tas ir izdevīgi un kam neizdevīgi

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Ingrīda Mikiško pagājušā gada nogalē presē (Diena, 14.12.2011.) pauda viedokli, ka princips "nauda seko skolēnam" mūsu demogrāfiskajā situācijā esot ļoti nelabvēlīgs. Bērnu skaits samazinās, un tas ietekmē arī pedagogu algu. Piedevām princips neesot vienlīdzīgs, jo uz pilsētas skolām, kur audzēkņu vairāk, atnākot arī lielāka nauda, nekā uz lauku skolām. Lietuvā pilsētu bērniem sekojot daudz mazāka summa nekā lauku bērniem.

I.Štāle gan iebilst, ka Rīgas pašvaldībai, kurā ir daudz skolēnu un lielas skolas, vienlaikus jāuztur arī igauņu, lietuviešu, ebreju, baltkrievu un citu minoritāšu skolas, kur nekad nebūs daudz audzēkņu. Savukārt attiecībā uz lauku pašvaldībām ieguvējas esot tās, kas necerēja uz brīnumiem, bet jau laikus sakārtoja savu skolu tīklu atbilstoši reālajam skolēnu skaitam. Tās, kuras neko nedarīja, gaidīja dotācijas un cerēja uz valsts atbalstu, joprojām ir zaudētājas, jo 2009.gada rudens tās pārsteidza pilnīgi nesagatavotas. Tādēļ I.Štāle ir pretējās domās un uzskata, ka sistēma ir taisnīga.

"Visu koeficientu un matemātisko aprēķinu pamatā, kas nosaka šo naudas daudzumu, kurš seko skolēnam, ir apmaksājamo stundu skaits, kas nepieciešams konkrētās programmas īstenošanai. Tātad cik daudz attiecīgā vecumā katram bērnam jāmācās. Ja vidusskolā pedagogi ar klasi strādā līdz 40 stundām nedēļā, tad sākumskolā tās ir 20–23 stundas. Turklāt novados kontaktstundām viena pedagoģiskā likme ir uz 8 bērniem, pilsētās – uz 10,2. Tātad atšķirība finansējumā ir ap 27 procentiem.

"Praksē apmēram puse no Latvijas pašvaldībām joprojām ir spiestas valsts mērķdotāciju koriģēt."

Līdz ar to katrs pedagogs saņem tik, cik viņš izstrādā. Arī kontaktstundu skaits nebūt nav atkarīgs no skolas lieluma vai bērnu daudzuma, bet mācību programmas. Viens pedagogs mazā sākumskolā var strādāt četrdesmit stundas, cits lielā vidusskolā - astoņas. Vienīgi lielā skolā, ja darbs pareizi organizēts, skolas vadībai būs vairāk resursu, kas ļaus kvalitatīvāk organizēt mācību procesu. Ieviest jaunākās tehnoloģijas, piemēram, interaktīvās tāfeles."

Ādažu vidusskolas, kurā mācās ap 1000 skolēnu un strādā ap 70 pedagogu, direktore Dace Dumpe uzskata, ka lielā skolā klasēs ir vairāk skolēnu, līdz ar to gan audzināšanas darbā, gan labojot burtnīcas pedagogam darba būs vairāk, lai gan formāli likme paliks tā pati. Tā ir netaisnība, kuru šajā sistēmā redz lielās skolas. Savukārt mazās skolas, kur arī darba mazāk, netaisnību redz tajā, ka lielajās skolās naudas tomēr proporcionāli ir vairāk un to var izmantot piemaksām un citu speciālistu algošanai.

Vai skolotājam jāstrādā 24 stundas diennaktī?

D.Dumpe uzskata, ka modelis "nauda seko skolēnam" ir pietiekami taisnīgs. Tāpēc daudz vairāk viņu uztrauc cits, piemēram, skolotāju darba laiks. "Kopš seniem laikiem iegājies, ka skolotājs ir savas profesijas entuziasts un pats par sevi saprotams, ka viņam jādara arī tas, par ko neviens nemaksā," secina Ādažu vidusskolas direktore. Tātad, no vienas puses, ir matemātiski precīzi aprēķinātas likmes, no otras – pilnīgi nereglamentēts darba laiks.

"Es domāju, ka arī skolotājam vajadzētu strādāt četrdesmit stundas nedēļā, kā strādā lielākā daļa sabiedrības un kāds modelis ir Ziemeļvalstīs," uzskata direktore. Līdz ar to, viņasprāt, tiktu likvidētas daudzas šķietamas netaisnības. Tādējādi  skolotājam būtu jātiek galā ar visiem pienākumiem, jo četrdesmit darba stundās ietilptu gan kontakstundas, gan audzināšanas darbs, gan darbu labošana, gan sagatavošanās nākamām stundām.

"Ekskursijas, klases vakari, braucieni uz teātri un citi pasākumi, piedodiet, ir papildu darbs," secina D.Dumpe, "par kuru Latvijas skolotāji nesaņem nekādu atlīdzību un ievērojami pārstrādā valstī noteikto 40 darba stundu nedēļu." 

Tomēr galvenā problēma, viņasprāt, ir tā, ka lielākā daļa no līdzšinējām reformām un pat daļa no tām, par kurām runā kā nākotnē realizējamām, ir vairāk administratīva rakstura. Turklāt daļa no jau savulaik realizētajām ne tuvu nav bijušas veiksmīgas, tāpēc no tām nācies atteikties. Savukārt no citām vajadzējis atteikties sabiedrības spiediena rezultātā. Piemēram, vecāku spiediena rezultātā nācies atteikties no bezatzīmju sistēmas pirmajās četrās klasēs.

"Jo skolai vairāk naudas, jo tā var piesaistīt kvalificētākus speciālistus un sniegt kvalitatīvāku izglītību."

Arī Inga Štāle domā, ka par dažādām reformām ticis runāts un joprojām runā nesalīdzināmi vairāk, nekā tās praktiski ieviestas skolu darbā. "Patiesībā jau nekādas lielās reformas šo gadu laikā izglītības jomā, izņemot "nauda seko skolēnam", nav bijušas," viņa uzskata.

Savukārt Dace Dumpe saka: "Uzskatu, ka IZM vajadzētu precīzi pateikt mērķus, kas mums būtu jāsasniedz. Ja pedagogi zinātu tos, tad varētu koncentrēt visus spēkus izvirzīto mērķu sasniegšanai. Apmēram kā tas savulaik bija Somijā, kur tagad pēc visiem pētījumiem ir visaugstākie izglītības rādītāji pasaulē. Viņi uz to apzināti gāja gadiem ilgi. Bet vispirms tika izvirzīts konkrēts mērķis. Kur ir mūsu mērķis?"

Nost ar "nauda seko skolēniem"! Lai dzīvo "vaučeri"!

Raksts jau bija uzrakstīts, kad 4.janvāra vakarā tie, kas skatījās TV, dzirdēja, kā izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis nāk klajā ar jaunu ideju – atteikties no sistēmas "nauda seko skolēnam" un ar 2014.gadu ieviest pilnīgi citu – "vaučeru" sistēmu.

Nākamajā rītā viena no projekta "nauda seko skolēnam" izstrādātājām IZM valsts sekretāra vietniece Inga Štāle, lūgta sīkāk komentēt jauno sistēmu, atbildēja, ka arī viņa par to uzzinājusi no televīzijas. Neko konkrētāk nevarēja pateikt arī IZM Komunikācijas nodaļas pārvaldes vecākā referente Inta Stīpniece. Vien to, ka ministrs šo ideju izvirzījis apspriešanai todien notikušajā izglītības darbinieku sanāksmē. Tāpēc ieteica raksta autoram zvanīt ministra padomniekiem.

Tas dod pamatu šaubām - varbūt problēma nav reformās vai sabiedrības attieksmē pret tām, bet gan elementārā komunikācijā ne tikai starp ministriju un sabiedrību, bet arī pašā ministrijā? Runāts it kā tiek daudz, bet vai to kāds dzird? Un, ja dzird, vai saprot? Un, ja saprot, vai spēj izanalizēt un izvērtēt? Vērtēt pēc būtības, nevis vadoties no personiskām emocijām un personiskas ieinteresētības.

Tiesa, dienu iepriekš (3.janvārī) aģentūra LETA publicējusi ziņu, kurā teikts: "Šomēnes Izglītības un zinātnes ministrijā tiks veikta reorganizācija, kas nozīmēs izmaiņas ministrijas struktūrā ar nolūku padarīt to racionālāku un efektīvāk strādājošu." Iespējams, tā arī ir pareizi – pirms sākt reformēt visu izglītības sistēmu, sakārtojot darbu pašā ministrijā.

Pēc vairākām dienām, kad raksts jau bija nosūtīts LV portāla redakcijai, autors saņēma Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas pārvaldes vecākās referentes Intas Stīpnieces skaidrojumu, ka "runājot par "vaučeriem", izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis jau nenāk klajā ar ideju atteikties no sistēmas "nauda seko skolēnam", jo "vaučeru" sistēma sevī ietver šo pašu principu, tikai - nevis "nauda seko skolēnam līdz pašvaldībai", bet - nauda skolēnam seko līdz skolai".