2010. gads ir pasludināts par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību. Nabadzība un sociālā atstumtība ir iemesli, kuru dēļ arī Latvijā daudziem cilvēkiem ir ierobežotas izglītības iespējas. Taču šajā gadījumā nepieciešamā palīdzība un sniegtie atbalsta veidi būs citādāki nekā, piemēram, cilvēkam, kuram ir speciālās vajadzības.
Visi nekad nebūs vienādi
Iekļaujošās izglītības šaurākā izpratnē tiek runāts par bērniem, kuriem ir speciālās vajadzības jeb funkcionāli traucējumi, bet šā jēdziena plašākā izpratnē iekļaujošā izglītība ir izglītība, kad ikvienam, neatkarīgi no fiziskiem dotumiem, materiālā nodrošinājuma un daudziem citiem iemesliem, ir dotas iespējas iegūt savām spējām un vajadzībām atbilstošu izglītību.
Runājot par iekļaujošo izglītību, bieži vien kļūdaina ir nepieciešamība panākt, lai visi bērni būtu vienādi. „Bet visi nekad nebūs vienādi, jo visiem nekad nebūs vienādas spējas un prasmes! Tieši tāpēc izglītības vidē ir svarīgi ikvienam saņemt tādu atbalstu, lai maksimāli varētu attīstīt tās spējas, kas ir tieši viņam, nemēģinot kādu padarīt līdzīgāku vai vienādu ar citiem,” norāda Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts izglītības satura centra Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Mudīte Reigase, kuru pamatoti var dēvēt par izglītības nozares praktiķi, jo 16 gadus viņa bijusi Gaujienas speciālās internātpamatskolas direktore.
Situācija iekļaujošajā izglītībā Latvijā
2009./2010. mācību gadā Latvijā darbojās 63 speciālās izglītības iestādes, kurās mācījās 8906 bērni, tas ir 3,9% no kopējā skolēnu skaita. Jebkura izglītības iestāde ir tiesīga licencēt speciālās izglītības programmas, un šobrīd šo iespēju izmantojušas aptuveni 200 vispārizglītojošās skolas.
Kā atzīst M. Reigase, Latvijā ir ļoti iekļaujoša likumdošana – ikvienam paredzētas vienlīdzīgas tiesības uz izglītību, vecāki var izvēlēties to izglītības iestādi, kas viņa bērnam šķiet vispiemērotākā. Taču diemžēl daudzas skolas ne psiholoģiski, ne nodrošinājuma ziņā nav gatavas uzņemt bērnus ar speciālajām vajadzībām. Daudziem pedagogiem trūkst zināšanu un pieredzes, kā strādāt ar bērniem, kam ir īpašas vajadzības. Arī jaunajiem skolotājiem bieži vien trūkst šīs izpratnes, jo augstskolā jaunais speciālists nav tam sagatavots. Vissliktāk ir, ja pedagogs gadījumos, kad bērns kaut ko nevar iemācīties, vaino bērnu un viņa vecākus, nespējot vai nevēloties saskatīt problēmu."Visi bērni nekad nebūs vienādi, jo visiem nekad nebūs vienādas spējas un prasmes."
Par nožēlu, mūsu skolās ir daudz bērnu ar mācīšanās traucējumiem – grūti iemācīties lasīt, uztvert lasīto, ir problēmas ar matemātiku, un lielākajā daļā vainīgs nav slinkums. Lai ikviens bērns saņemtu kvalitatīvu izglītību, izglītības iestādei ir jāsniedz palīdzība, jāmeklē atbilstošas mācību metodes.
Ļoti svarīga te ir Latvijas dalība Eiropas speciālās izglītības attīstības aģentūrā. Izveidotie kontakti, iespēja piedalīties starptautiskās konferencēs un projektos snieguši informāciju un zināšanas, veicinājuši izpratni par situāciju iekļaujošajā izglītībā Eiropā. Aģentūras organizēto projektu ietvaros ir iespēja iepazīties ar citu valstu pieredzi, viesoties skolās."Izvēloties skolu, ir jādomā par bērnu, kur viņam būtu vislabākā vide. "
Šobrīd aģentūra realizē divus projektus – par skolotāju izglītību iekļaušanas procesā un atbalsta sniegšanu jauniešiem profesionālajā izglītībā. Abos projektos piedalās arī Latvijas eksperti – gan politikas veidotāji, gan praktiķi.
Ļoti vērtīgi ir projektu ziņojumi, kas kopš 2004. gada tiek tulkoti arī latviešu valodā un pieejami Eiropas speciālās izglītības attīstības aģentūras mājaslapā www.european-agency.org/publications/ereports/
Uz kuru skolu – parasto vai speciālo?
Ir gadījumi, kad vispārizglītojošā skola bērnu ar dažādiem traucējumiem vecākiem iesaka izvēlēties speciālo izglītības iestādi, kā galveno motivāciju minot – bērnam tur būs labāk. Turpretī M. Reigase ir pārliecināta – ikvienam intelektuāli attīstītam bērnam, kuram ir dažādi mācīšanās vai cita veida traucējumi, jāmācās parastā skolā, un skolai jānodrošina atbalsta pasākumi. Mazliet citādi ir ar tādu bērnu iekļaušanu, kam ir garīgās attīstības traucējumi.
Iekļaujot bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem parastā klasē, aktuāls kļūst jautājums par mācību metodēm, norāda pieredzējusī pedagoģe. Šādi bērni mācās atvieglotu izglītības standartu, līdz 9. klases beigām saturiski apgūstot to, ko vispārizglītojošā programmā bērni apgūst līdz 6. vai 7. klases beigām.
Skaidrs, ka viens skolotājs klasē nevar vienlaikus mācīt divus atsevišķus saturus, tātad – nepieciešams otrs pedagogs vai pedagoga palīgs, bet tas jau ir finansējuma jautājums. Tāpat skolās ir svarīga atbalsta personāla klātbūtne – logopēda, psihologa, speciālā pedagoga, bet šobrīd nodrošinājums ar šiem speciālistiem ir nepietiekams. Nekādā gadījumā nedrīkstētu izveidoties situācija, kad bērns ar speciālām vajadzībām skaitās iekļauts, bet patiesībā jūtas norobežots no citiem vienaudžiem, jo nesaņem atbilstošu atbalstu.
Runājot par izglītības kvalitāti un akadēmiskajām zināšanām, ko bērni apgūst, M. Reigase teic: iekļaujot bērnu ar speciālām vajadzībām vispārizglītojošajā skolā, ne vienmēr iespējams sasniegt maksimālo rezultātu, uz kādu konkrētais bērns ir spējīgs. ASV veiktie pētījumi liecina, ka vislabāk skolā vienaudžu vidē pieņem tos bērnus, kam ir ļoti smagi traucējumi, jo viņu neadekvātā uzvedība tiek attaisnota ar traucējumu veidu. Bet, jo vieglāki ir traucējumi un bērns ir līdzīgāks pārējiem, jo mazāk atšķirīgā uzvedība tiek attaisnota. Gan šīs, gan citu valstu pētījumu rezultāti liecina, ka bērniem ar viegliem garīgās attīstības traucējumiem, kas beidz parasto pamatskolu, dzīves kvalitāte bieži ir zema, un viņiem ir grūti iekļauties sabiedrībā."Viens skolotājs nevar klasē vienlaikus mācīt divus atsevišķus saturus, tātad – nepieciešams otrs pedagogs vai pedagoga palīgs, bet tas ir finansējuma jautājums."
Nenoliedzami – kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas skolas spērušas nozīmīgu soli uz priekšu. M. Reigase uzsver: „Mēs nevaram salīdzināt padomju laikaspeciālās skolas ar to, kādas iespējas šajās skolās bērniem tiek nodrošinātas tagad – tā ir ne tikai katra spējām un traucējumu pakāpei atbilstošas izglītības iegūšana, bet iespējas darboties teātra pulciņos, koros, deju kolektīvos, zīmēšanas un sporta nodarbībās. Latvijas speciālo skolu skolēni dažādu sporta veidu komandu sastāvā ir devušies uz olimpiādēm Japānā, Amerikā, Kanādā un Eiropas valstīs. Mācoties parastā skolā, bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem nekad nebūtu iespējas iekļūt kāda sporta veida izlases komandā un startēt plaša mēroga sacensībās. Bet viņiem tas nozīmē ļoti daudz!”
Speciālajām skolām jāpastāv
Sabiedrībā krasi atšķiras viedokļi par speciālajām skolām – daļa uzskata, ka visi bērni iekļaujami parastajās skolās, daļa – ka no speciālajām skolām nedrīkst atteikties. Pēc M. Reigases domām, nebūtu pareizi domāt par atteikšanos no speciālajām skolām pilnībā. Izvēloties skolu, pirmkārt ir jādomā par bērnu – kur viņam būtu vislabākā vide.
