Kas ir noticis?
Paziņojot, ka jākaro ar pagānismu, dienu pirms Līgo vakara reliģiskās organizācijas „Jaunā paaudze” rīkotajā publiskajā akcijā „Nē pagānisma kultam Latvijā!” šašliku cepamajās kastēs dedzinātas grāmatas, tajā skaitā latviešu tautas pasakas, „Mārtiņa dziesmu grāmata”, iespējams, arī eposs „Lāčplēsis” un Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata”.
Rīgas domes „Pilsoniskās savienības” frakcijas deputāts Dāvis Stalts nosūtījis iesniegumu Drošības policijai, prasot uzsākt izmeklēšanu par „Jaunās paaudzes” un tās vadītāja Alekseja Ļedjajeva darbību. Deputāts uzskata, ka ir jānovērtē „Jaunās paaudzes” darbības bīstamība un leģitimitāte, jo pastāv risks, ka cilvēkus, kuri tiek pakļauti masu psihozei, ir iespējams ļaunprātīgi izmantot.
„Pilsoniskās savienības” Rīgas domes frakcijas deputāti aicina Rīgas domi izteikt nosodījumu „Jaunās paaudzes” rīkotajai grāmatu dedzināšanai un pieprasa izveidot Domes darba grupu, kas sadarbībā ar Saeimas Nacionālās drošības komisiju ierosinātu grozījumus likumos, lai paaugstinātu kriminālatbildību vandalisma gadījumos, kad tiek iznīcinātas grāmatas vai citas kultūras vērtības. Aicinājumam ar saviem parakstiem pievienojušies arī Rīgas domes „Jaunā laika” frakcijas deputāti. Deputāti ir pārsteigti un sašutuši, ka 21. gadsimtā vienā no Eiropas galvaspilsētām iespējams tāda veida vandalisms.
Par savu drošību nebaidās
„Šī ir otrā reize, kad manu grāmatu represē,” saka „Mārtiņa dziesmu grāmatas” sastādītājs Rīgas domes deputāts Jānis Mārtiņš Zandbergs.
Kad Tallinas ostā pie viņa atrastos trīs eksemplārus konfiscēja un pašu Mārtiņu nosūtīja atpakaļ uz Helsinkiem, bija 1975. gads, un to varēja saprast: šī Latvijā pa kluso ieceļojusī grāmata bija ierakstīta pretpadomju literatūras sarakstā, jo „pie mums tādas dziesmas nedzied” - tā toreiz paskaidroja robežsargs. Bet, ka tagad brīvā, neatkarīgā Latvijā var kaut kas tāds notikt - grāmatu mest ugunī un publiski sadedzināt -, to Mārtiņam grūti saprast. „Es brīnos, ka Latvijā ir iespējams attīstīties tādai ekstrēmai sektai, kuras mērķis ir naida kurināšana un metodes kā Talibana teroristiem. Bēdīgākais, ka ir Latvijas valstsvīri, kas piedalās šādas garīgi nelīdzsvarotas sektas darbībā,” neslēpj Mārtiņš Zandbergs.
Vaicāts, vai nebaidās par savu drošību, ja nu nākamreiz, masu hipnozes uzkurināti, pagānisma apkarotāji ķertos klāt ne tikai grāmatām, bet arī to autoriem, Mārtiņš atbild, ka nebaidās. Viņam šī pagānu svētku apkarošanas akcija izskatoties kā tāds kristīgā avangardisma mēģinājums iesist popularitāti, bet tik zemā intelektuālā līmenī, ka no tāda nav jēgas baidīties. Bet bažas ir par to, ka Latvijā tādas lietas darīt vispār ir iespējams. Nevēlamu grāmatu publiska dedzināšana atgādina hitlerisko Vāciju, un vai tas Latvijā ir pieļaujams? Tādēļ svarīgi, lai to izmeklē Drošības policija un Rīgas domei būtu nosodoša nostāja, uzskata M. Zandbergs.
„No cita aspekta skatoties, protams, varu būt lepns un gandarīts, ka esmu sastādījis un izdevis grāmatu, kas kādam šķiet iedomāts pretinieks un tādēļ iznīcināma,” saka dziesminieks un smaidot piekrīt, ka šis notikums grāmatai ir laba reklāma un, iespējams, mudinās atkārtotai izdošanai.
Grāmata
„Mārtiņa dziesmu grāmatas” pirmo sējumu Mārtiņš Zandbergs izdeva 1972. gadā Amerikā, kur toreiz dzīvoja. Otrais sējums iznāca 1975. gadā. Mārtiņš bija savācis apmēram pustūkstoti dziesmu - sadzīves dziesmas, tautas dziesmas, oriģināldziesmas, ko godos, sarīkojumos, draugu pulkā un arī vienatnē dziedāja trimdas latvieši. Pierakstīja vārdus un notis, sakārtoja dziesmas sešās nodaļās, ņēma aizņēmumu bankā un izdeva grāmatā. Tās bija dziesmas, kas 20. gadsimtā latviešiem bija populāras un mīļas, cēla latviešu garu un priecēja. Dziesmas, kas latviešiem palīdzēja saglabāt latvietību - gan trimdā, gan padomju Latvijā.
"Protams, varu būt lepns un gandarīts, ka esmu sastādījis un izdevis grāmatu, kas tādiem spēkiem šķiet iedomāts pretinieks un tādēļ iznīcināma."
Slepeni grāmatu izdevās ievest arī Latvijā, un te tai izrādījās tikpat liela piekrišana kā pie trimdas latviešiem, taču izdot to varēja tikai 1989. gadā. „Mārtiņa dziesmu grāmata” bija vispieprasītākā grāmata 1990. gada Dziesmu svētkos, un 40 000 eksemplārus lielā tirāža izrādījās par mazu. 2000. gadā iznāca „Mārtiņa dziesmu izlase”, kurā apkopotas aptuveni 300 vispopulārākās latviešu dziesmas no abiem krājumiem, un šīs zelta izlases tirāža bija 2000 eksemplāru.
Starp citu, grāmatas pirmajā nodaļā, kurā apkopotas patriotiskās dziesmas, viena no pirmajām ir Sibēliusa „Ved mani, Dievs”, kas ir arī Evaņģēliski luteriskās baznīcas dziesmu grāmatā. „Tad ko šie pagānisma apkarotāji ar kristīgo vārdu uz lūpām sadedzināja?” jautā Mārtiņš.
Dziedāšana
Mārtiņš vienmēr mīlējis dziesmu un vadījis dziedāšanu visur, kur vien pulcējušies latvieši. „Mūzika man bijusi nopietna aizraušanās visu mūžu,” viņš saka. Vijoles un klavieru spēli apguvis tikpat nemanāmi kā dziedāšanu.
Jau 12-13 gadu vecumā Mārtiņš zināja veselu lērumu tautas dziesmu no galvas. Trimdā latvieši allaž dziedājuši - kā vairāki kopā piesēduši, tā dziedājuši. Arī viņu mājās, kur vienmēr runāts tikai latviešu valodā un vienmēr daudz dziedāts. Mārtiņam bija laba atmiņa un laba balss - ātri atcerējās gan tekstu, gan melodiju, tāpēc drīz vien kļuva par dziesmu vadītāju. Viņš dziesmas arī pierakstījis - kā dzirdēja jaunu, tā ierakstīja savā kladē. Draugi prasījuši, lai taču nodrukājot, lai arī viņiem ir kur ieskatīties. Trimdā sākuši dzimtenē dziedātās dziesmas piemirst. Mārtiņš sapratis, ka tā ir latviešu kultūras un tradīciju daļa, kas jāsaglabā.
Amerikā, kur uzaudzis, skolojies un piecus gadus strādājis par matemātikas skolotāju Klīvlendas vidusskolā, Mārtiņš arī dziedāja četros koros. Pie Roberta Zuikas puslīdz apguva arī diriģēšanas māku. 1972. gadā viņš saņēma uzaicinājumu strādāt Minsteres Latviešu ģimnāzijā Vācijā. Par skolotāju tur nostrādāja 22 gadus, par direktoru - sešus. Minsterē, kur latviešu bijis tik daudz, bez dziedāšanas nekādi nevarēja. "Tāda kopā būšana deva spēku. Apliecināt savu latvietību un parādīt, kas esi." Sākumā izveidoja vīru ansambli, pēc tam Minsteres latviešu jaukto kori, kas piedalījās Pasaules brīvo latviešu dziesmu dienās un trimdas latviešu Dziesmu svētkos. Mārtiņš bija diriģents un kora vadītājs, arī trimdas dziesmu svētku organizētājs un XX Vispārējos dziesmu svētkos Rīgā 1990. gadā piedalījās kā trimdas diriģents.
Pagājušajā gadā XXIV Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Minsteres koris piedalījās kā Mārtiņkoris no Latvijas. Jo gan Mārtiņš, gan daudzi citi trimdinieki ir atgriezušies Latvijā un grib dziedāt kopā. Viņš atkal aicināja bijušos minsteriešus un jaunus dalībniekus, arī ārvalstu vēstniecību darbiniekus un vietējos latviešus. Kori nosauca par Mārtiņkori, un Mārtiņš to vairākus gadus arī diriģēja. Tagad vadību nodevis jaunās diriģentes Martas Staķes rokās, bet pats joprojām ceturtdienās kora mēģinājumos dzied basos.
Atgriešanās
Uz Latviju Mārtiņš pirmo reizi atbrauca 1968. gadā, kad viņam bija 22 gadi. Atbrauca, lai iepazītos ar savu tēvu un skatītu zemi, kur viņam vajadzēja piedzimt. Bet piedzima viņš bēgļu nometnē Vācijā.
1944. gada rudenī, kad Mārtiņa mamma, vecmamma un māsa devās kuģī uz Vāciju, Mārtiņš bija mammai zem sirds. Tēvs bija devis ziņu: „Bēdziet!”, bet pats palika leģionā, nokļuva Kurzemes katlā un tika izsūtīts uz Sibīriju. Izdzīvoja un atgriezās Latvijā. Ar sievu satikās tikai 1977. gadā, kad Mārtiņa mamma varēja atbraukt uz Latviju, bet tikai ciemos. Tāds bija padomju varas sašķelto latviešu ģimeņu liktenis. Mārtiņam izdevās Latvijā ciemoties biežāk, līdz 1981. gadā čeka aizliedza izsniegt vīzu iebraukšanai Padomju Latvijā: viņš bija atteicies sadarboties ar Valsts drošības komiteju.
"Kad bērns piedzimis, viņam, lai iegūtu imunitāti, jāizslimo visas slimības. Tāpat valstij jāiziet cauri dažādiem pārbaudījumiem, un krīze - tas ir tikai normāli, nav par ko kautrēties."
Kad 1997. gadā Zandbergu ģimene atbrauca uz Latviju, lai te paliktu un dzīvotu, daudziem to bija grūti saprast, daudzi viņus uzskatīja par idiotiem, kas atstājuši bagāto Vāciju un atbraukuši te. „Bērniem bija grūtāk, viņiem to tieši sejā sacīja,” atceras Mārtiņš. Meitai toreiz bija 15, dēlam - 11 gadu. Bet viņu ģimenē par šādu soli nebija ne šaubu, ne diskusiju. „Trimdā mēs bijām audzināti kā daļa no latviešu tautas. Tas bija nerakstīts likums - mēs piederam Latvijai, mēs paliksim latvieši. Kad Latvija bija atguvusi brīvību, tad dabīgi, ka mūsu ceļš veda uz dzimteni.”
Mārtiņš Zandbergs bija viesnīcas „Radi un draugi” komercdirektors. Izveidoja Starptautisko Rīgas sākumskolu, kam ir starptautiskā akreditācija, un septiņus gadus bija tās direktors. Vēl viena ideja pārtapusi bērnudārzā jeb bērnu attīstības centrā „Maziņš kā jūra”. Darbs ir arī sievai, bērni izskoloti un strādā. Nu varot atļauties greznību iet politikā. Tā izlēmis, un ar pirmo mēģinājumu nonācis Rīgas domē.
Politika un iespējas
Par politiku Mārtiņam bijusi interese vienmēr, taču viņš nav bijis saistīts ne ar vienu partiju. Piedalījies pretpadomju akcijās trimdā, visās demonstrācijās un referendumos Latvijā, taču aizvien pārliecinājies, ka Latvijas politikā sagājušo „fikso zēnu” attieksme nemainās - viņi nedomā par tautu un valsti, bet turpina kārtot lietas padomju stilā - sev un savējiem par labu. Meklēdams savu partiju, „Pilsoniskajā savienībā” jūtas nonācis pareizā vietā, jo redz godīgus cilvēkus ar plašāku skatienu un cer, ka ar laiku notiks apvienošanās ar citām latviskajām partijām, kurās ir līdzīgi domājošie.
Lēmumu dzīvot Latvijā Mārtiņš nav nožēlojis ne mirkli. Arī bērnu iespēju dēļ: „Latvija ir attīstības valsts, un tāda tā būs vēl gadus divdesmit. Te ir dinamiska dzīve un dzīvot ir interesanti: daudz iespēju un izaicinājumu, jo viss tikai veidojas. Atšķirībā no Vācijas, kur dzīve tik gludi sakārtota, ka jauniem cilvēkiem iespēju ir maz. Ja gribi būt ārsts, jāgaida, līdz pašreizējais nomirs, lai būtu viņa vietā, par firmas vadītāja amatu var sākt domāt ap gadiem 50. Trīsdesmitgadīgs kompānijas vai pilsētas vadītājs citur ir neiedomājami!” Daudzas lietas gan Latvijā nav sakārtotas, jo īpaši izglītības un veselības jomā, joprojām latvieši nav tikuši vaļā no padomju laika mantojuma - neticības sev un savas valodas necienīšanas. Un pārāk iekapsulējušies domāt, ka tikai Latvijā ir problēmas, ar kurām nespēj tikt galā. Bet problēmas ir visur, arī ekonomiskā krīze ir pārejoša, saka Mārtiņš. „Kad bērns piedzimis, viņam, lai iegūtu imunitāti, jāizslimo visas slimības. Tāpat valstij jāiziet cauri dažādiem pārbaudījumiem, un krīze - tas ir tikai normāli, nav par ko kautrēties. Latvijas nelaime ir tā, ka, tik ilgi un smagi 50 gadus cietuši, cilvēki uzreiz grib ielēkt ideālā Rietumu pasaulē. Tā nevar notikt un nenotiek!”
