Var apgūt arodu
Vairākās ieslodzījuma vietās pieejama profesionālā apmācība, ko pamatā nodrošina arodskolas, un sadarbībā ar uzņēmējiem tiek radītas arī darba vietas. Piemēram, Daugavgrīvas cietumā (birojs atrodas Daugavpilī un filiāle – Grīvā) ieslodzītie, pateicoties Daugavpils celtnieku profesionālās vidusskolas pedagogiem, var apgūt mūrnieka, galdnieka, flīzētāja un apmetēja profesijas.
Jēkabpils cietumā sadarbībā ar Viesītes arodvidusskolu tiek rīkotas elektriķa, rūpnīcas katlu metinātāja, virpotāja, būvdarbu strādnieka vai galdnieka apmācības.
Rīgas centrālcietumā apgūst šuvēja profesiju, bet Šķirotavas cietumā izglīto nākamos metinātājus un galdniekus, informē Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) pārstāve Ināra Makārova.
Cietumā nav noteikts vecuma cenzs, cik gados drīkst mācīties. Jebkura Latvijas arodskola var pieteikties izglītot cietumniekus, bet paši ieslodzītie var izvēlēties, kādu arodu vēlas apgūt.
"Joprojām nav pieņemti 2003. gadā izstrādātie grozījumi normatīvajos aktos, kas paredz nodokļu atvieglojumus uzņēmējiem, kuri nodarbina ieslodzītos."
Diemžēl esot arī tādi ieslodzītie, kuri skolas solā nav sēdējuši nevienu dienu un neprot lasīt un rakstīt. Viņiem tiek piedāvātas vispārējās izglītības programmas. Tās nodrošina mācību iestādes, kas atrodas tuvāk ieslodzījuma vietai.
IeVP ieslodzīto apmācību atbalsta ar telpām, to aprīkojumu (galdiem, krēsliem), kancelejas precēm (burtnīcām, pildspalvām) un sedz komunālos maksājumus. Savukārt pedagogu algas finansē Izglītības un zinātnes ministrija.
Lai ieslodzītie varētu izmantot iegūtās arodzināšanas, ieslodzījuma vietu administrācija ar sludinājumu un preses starpniecību cenšas atrast uzņēmējus, kas savu biznesu veidotu arī ieslodzījuma vietās. Cietumi piedāvā telpas un pieņemamu īres maksu.
Darbā – ar priekšnieka rīkojumu
Saskaņā ar pastāvošajiem normatīvajiem aktiem notiesāto var iesaistīt darbā tikai tad, ja cietuma administrācija viņam var nodrošināt darbu turpat ieslodzījuma vietā. Ieslodzītos darbā var iesaistīt bez darba līguma, taču ir vajadzīgs cietuma priekšnieka rīkojums. Ieslodzītos drīkst nodarbināt astoņu stundu darba dienu 40 stundas darba nedēļā. Notiesātajiem var būt divas vai viena brīvā diena nedēļā un nav jāstrādā svētkos.
I. Makārova norāda, ka 2003. gadā tika izstrādāti, bet diemžēl joprojām nav pieņemti grozījumi normatīvajos aktos, kas paredz nodokļu atvieglojumus tiem uzņēmējiem, kuri paaugstina nodarbinātības līmeni cietumos. Eksperti uzskata, ka šādi atvieglojumi būtu labs stimuls uzņēmējiem radīt arvien vairāk darba vietu arī ieslodzījuma vietās.
Pērn augustā “Komersanta Vēstnesis” vēstīja par SIA "SRC Brasa", kas dod darbu ieslodzītajiem gan Brasas, gan Iļģuciema cietumā. Tolaik "SRC Brasa" īpašnieks Kristiāns Brēdermanis stāstīja, ka Brasas cietuma ražotnēs strādā aptuveni 160 cilvēku, Iļģuciema cietumā – simts. Ieslodzītie nodarbojas ne tikai ar šūšanu, bet tipogrāfiju vajadzībām veido dažādas kastītes, maisiņus, piemēram, iepakojumus grila oglēm.
Alga līdz pat 400 latiem
Ja ieslodzītie tiek nodarbināti, rodas jautājums par viņu darba samaksu. Vai ieslodzītajiem tā tiek izmaksāta vai to novirza ieslodzīto uzturēšanas izmaksu segšanai? Pēc Tieslietu ministrijas IeVP datiem, viens ieslodzītais valstij izmaksā Ls 10,50 dienā (šī gada 1. maija dati ).
Latvijas tiesību akti paredz, ka slēgta vai daļēji slēgta tipa cietuma ieslodzītais, kurš nostrādājis pilnu slodzi, saņem vismaz minimālo darba algu, ko uzņēmējs ieskaita ieslodzījuma vietas kontā, bet ieslodzījuma vietas administrācija veic likumā noteiktos nodokļu maksājumus un izpildrakstā paredzētos ieturējumus. Atlikusī naudas summa tiek ieskaitīta ieslodzītā personīgajā kontā. Ieslodzītajam obligāti jāsaņem 20% no nopelnītās naudas, lai gan nav noteikts, kādiem jābūt šīs algas minimālajam un maksimālajiem griestiem. Atklātajos cietumos uzņēmēji algu samaksā “pa tiešo” ieslodzītajam, skaidro I. Makārova.
"Ir cietumi, kur par darbu var nopelnīt pat 400 latu mēnesī."
Pagājušā gada nogalē viena no televīzijām demonstrēja sižetu par kādu ieslodzījuma vietu, kurā ieslodzītie pagatavojuši Adventes vainagus, pretī saņemdami santīmus. Jautāti par šādas situācijas iespējamību, IeVP darbinieki atzīst, ka konkrētais sižets bijis tendenciozs un fakti nav atbilduši patiesībai. Jēkabpils cietuma ieslodzītie, kas strādājuši pilnu slodzi, saņēmuši minimālo algu, bet tie, kas slinkoja, protams, tika atalgoti atbilstoši niecīgajam veikumam. Ir cietumi, kur par darbu varot nopelnīt pat 400 latu mēnesī.
Pietrūkst valsts naudas un intereses
Pirms trim gadiem seminārā „Nodarbinātības modeļi cietumos” eksperti uzsvēra, ka plašākai ieslodzīto skaita nodarbinātībai traucē vairāki iemesli: valstij pietrūkst naudas notiesāto darba vietu aprīkošanai, nav intereses notiesātos nodarbināt, tas ir, nav valsts iestāžu pasūtījuma.
Ieslodzīto iesaistīšanu darbā kavē arī zema notiesāto kvalifikācija. Valstī pietrūkst reklāmas par ieslodzījuma vietā saražoto produkciju. Piemēram, Vācijā dažos cietumos izveidoti veikali vai kafejnīcas, kur iedzīvotāji var aplūkot un iegādāties šajā cietumā saražotos izstrādājumus.
Kanādā aktīvi integrē ieslodzītos
Vidzemes augstskola ar Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu veikusi pētījumu par ieslodzīto nodarbinātības veicināšanu Kanādā. Šī valsts ar dažādu dienestu, institūciju, sabiedrisko organizācija palīdzību cenšas ieviest programmas un pasākumus, kas palīdz ieslodzītajiem no jauna iesaistīties darba tirgū.
Kanādas ieslodzījuma vietu eksperti novērojuši, ka darbs palīdz likuma pārkāpējam pārdzīvot piespriesto sodu. Kanādā darbojas Korekcijas dienests, kas ievieš vienu no svarīgākajām programmām „CORCAN”, tas ir, obligātās profesionālās sagatavošanas un nodarbinātības programmu. Proti, ieslodzītie strādā reālajai uzņēmējdarbībai pietuvinātā vidē, kur uzsvars likts uz kvalitāti, cenu un ražīgumu. Līdz ar to viņi kļūst par pilntiesīgiem strādājošiem, nokļūstot brīvībā. „CORCAN” ietvaros tiek sameklēti tie uzņēmēji vai kopienas, kas ieslodzītos nodarbina pēc to atbrīvošanas.
Arī pārējās Korekcijas dienesta piedāvātās atbalsta programmas ļauj ieslodzītajiem iegūt tādu izglītību un darba pieredzi, kas ir līdzvērtīga tai, ko saņem brīvībā esošie. Profesionālās izglītības programmās ietvertas tās prasmes, kas ir nepieciešamas daudzās profesijās. Visās programmās ieslodzītajiem tiek mācīta kritiskā domāšana, citu cilvēku domu un jūtu respektēšanas pamati, sadarbības principi un citas svarīgas zināšanas un iemaņas, kas, nonākot brīvībā, palīdzēs komunicēt ar darba devēju, darba kolēģiem gan valsts, gan privātajā sektorā.
Arī Kanādas kopienas un biedrības dod lielu artavu ieslodzīto integrācijas jomā. Piemēram, visās valsts provincēs darbojas 78 Džona Hovarda biedrības iestādes, kas piedāvā 451 programmu notiesātajiem, kā arī atbrīvotajiem no ieslodzījuma vietām, ģimenēm, sabiedrībai kopumā. Ir arī tādas biedrības, kas bijušos ieslodzītos konsultē, kā rīkoties pēc iznākšanas no soda izciešanas vietas.
Viens no simts soļiem
Kāpēc Skandināvijas valstīs, Norvēģijā un citviet pasaulē ieslodzīto un noziegumu skaits ir daudz zemāks nekā citviet pasaulē? – vaicā Valsts probācijas dienesta psiholoģe Viktorija Grišina un pati sniedz arī atbildi. Šo valstu iedzīvotāji gan valsts, uzņēmējdarbības, gan ģimenes līmenī patur prātā domu, ka viņš (ministrs, ierēdnis, ģimenes tēvs utt.) vai bērni nav pasargāti no šādām kļūdām, par kurām jāmaksā ar ieslodzījumu.
"Daļa atbrīvoto ieslodzīto vēlas atgriezties cietumā, jo tur viņiem bija darbs, alga, viņi bija paēduši, tur viņu cienīja."
Ieslodzīto apmācība un izglītošana ir tikai viens no simts soļiem, kas jāveic valstij un sabiedrībai, lai cilvēks atteiktos no vecajiem ieradumiem (zagšanas, kaušanās). Vēl lielāks psiholoģiskais un darāmo darbu slogs ieslodzītajam un apkārtējiem rodas tad, kad ieslodzītais nonāk brīvībā. Ja cietumā viņam ir nodrošināta izglītība vai darbs, tad pēc atbrīvošanas darbs vai mācības jāmeklē pašam. Taču bieži vien sabiedrība (darba devējs vai ģimene) izvēlas vieglāko ceļu – novēršas no šādiem cilvēkiem. Psiholoģe savā praksē saskaras ar klientiem, kas izmisumā uzsver, ka viņi nevienam nav vajadzīgi, ka no viņiem visi novērsušies, tāpēc labāk būs, ja viņi atkal zags un laupīs, lai atgrieztos ieslodzījuma vietā, jo tur viņiem bija darbs, alga, viņi bija paēduši, tur viņus cienīja.
V. Grišina piekrīt, ka būs liels procents ieslodzīto, kas pat piespiedu kārtā nemācīsies vai nestrādās, tāpēc, ka darba tikums viņos nav ieaudzināts jau ģimenē. Gan pašiem ieslodzītajiem, gan sabiedrībai jāmaina domāšana un attieksme vienam pret otru, jo, kā liecina Skandināvijas, arī Kanādas pieredze, vien abām pusēm sadarbojoties (psiholoģiskā un sociālā palīdzība, izglītības vai darba iespējas utt.), bijušos ieslodzītos varēs veiksmīgi integrēt ģimenē, sabiedrībā, dzīvē.
UZZIŅAI
Pēc 2005. gada statistikas
- Divas trešdaļas Latvijas ieslodzīto ir piespiedu bezdarbnieki ar tiesībām strādāt;
- ieslodzījuma vietās bija nodarbināti 1286 ieslodzītie jeb 30,5% no darbspējīgajiem notiesātajiem;
- ieslodzītie strādā galvenokārt cietuma saimnieciskajā apkalpē (63,04%) – pavāri, noliktavu strādnieki, sētnieki, kurinātāji, frizieri, pirtnieki, kurpnieki, automehāniķi u.c.;
- ieslodzītos nodarbina arī cietuma ražotnēs (26,29%) un pie citiem darba devējiem (10,67%);
- notiesātie strādā kokapstrādes, šūšanas, metālapstrādes, lauksaimniecības u.c. nozarēs;
- nodarbināto vidējā darba alga bija 32,93 lati.
