Mātes diena Latvijā: pirmās Latvijas Republikas laika preses apskats

Rakstā apkopoti nozīmīgākie patstāvīga akadēmiskā darba rezultāti par šīs svētku dienas idejas iedzīvināšanu Latvijas sabiedrībā un tās rituālu veidošanos(-u), funkcijām un nozīmi pirmās Latvijas neatkarības laikā.¹ Pētījuma rezultāti balstās uz pirmās Latvijas Republikas preses analīzi.²

Atzīmējam 102 gadus

Pirms diviem gadiem apritēja simtgade kopš pirmās Mātes dienas atzīmēšanas pasaulē. Tie ir jauni svētki, kuriem savus rituālus vajadzēja izveidot no jauna. Latvijā šīs dienas ideja ienāca 20. gadsimta 20. gadu sākumā un salīdzinoši ātri – aptuveni 10 gadu laikā – guva plašu sabiedrības atsaucību un rituālu izveidi visos Latvijas novados.

Amerikāniete Anna Džērvisa (Jarvis) pirmo reizi Mātes dienu atzīmēja 1907. gada maijā.³ 1906. gada 8. maijā bija mirusi sievietes māte, un pēc gada viņa kopā ar draugiem klusi atzīmēja Mātes dienu. Pēc viņas aicinājuma gadu vēlāk – 1908. gadā – mātēm veltīto dienu atzīmēja jau vietējā draudzē un sabiedrībā. Bet par oficiāliem svētkiem maija otro svētdienu Amerikā izsludināja 1914. gadā.⁴ „Izplatījās tradīcija Mātes dienā apmeklēt to dievnamu, kur katrs bērnībā gājis kopā ar māti, un tur uz altāra nolikt ziedus kā pateicību savai mātei par audzināšanu,” Mātes dienas norisi Amerikā raksturo vēsturniece Lilija Skangale.⁵ Viņa norāda, ka līdzīgi Mātes dienu svin arī Zviedrijā, Dānijā un citur, kur šos svētkus atzīmē galvenokārt baznīcā.

Latvijā Mātes diena kalendārā parādījās 1989. gadā. Bet oficiāli pirmo reizi to svinēja 1992. gadā. Taču arī pagājušā gadsimta 20. un 30. gados atzīmēja „ģimenes un mātes dienu, uzskatot, ka stipra ģimene vispirms ir mātes nopelns”.⁶

Kā notika tolaik jaunās svētku dienas rituālu veidošanās(-a)?

Mātes dienas nozīme

Mātes diena Latvijā ienāca pamazām, un tās iesakņošanās notika laika gaitā. Piemēram, 1934. gadā „Latvijas Kareivis” vēstīja, ka

“paiet desmit gadi, kopš Latvijā pirmo reizi svinēja mātes dienu. Tas gan notika tikai vienā mūsu zemītes attālākā stūrītī – Mazsalacā, mācītāja A. Skrodeļa draudzē, kamdēļ viņam pienākas pelnīta atzinība par mātes dienas svētku ievešanu. Līdz tam pie mums neviens par mātes dienu nekā nebija ne runājis, ne darījis, izņemot mazu rakstiņu „Brīvās Zemes” pielikumā „Zemes Spēks”, kas atklātībā parādījās gandrīz vienlaicīgi ar māc. Skrodeļa nolikto mātes dienas svinēšanu viņa draudzē, [..] līdz tagad tā atradusi visplašāko atbalsi visā tautā un nu nav stūrīša mūsu zemē, kur šī diena netiktu svinēta. [..]Mātes dienas doma samērā īsā laikā ir pāršalkusi tāli un plaši, ir dziļi aizkustinājusi, saviļņojusi un ierosinājusi”.⁷

Kāds „Kurzemes Vārda” autors 1937. gadā Mātes dienas svinēšanu nosauca par vienu no „cēlākām sabiedriskām kustībām”: „Ja mēs šodien ar prieku un pateicību godinām māti, tad tas ir vajadzīgs ne tik daudz viņai, kā mums pašiem, – mūsu pašu sirdsprieka un mūsu tautas kupli zaļojošās nākotnes dēļ!”⁸

"Latvijā mātes tēls tika saistīts ar visas tautas, valsts un karavīru likteni."

Kādēļ latviešiem, kuriem ir virkne savu tautisku tradīciju un svinamu gadskārtu, bija nepieciešams ieviest vēl vienu – ārzemēs radušos – svētku dienu, atbildi sniedza profesors K. Kundziņš:

„Mēs, latvieši, esam maza tauta. Mums rūpīgi jākrāj un uzticīgi jāglabā ikviena vērtība, kas mūs var darīt bagātākus, stiprākus, lielākus. Tāpēc mēs nevaram vienaldzīgi paiet garām mātes piemiņas dienai, ko šodien svin daudzas pasaules tautas un valstis. Mēs šodien saprotam, ka darbs, kādu veikušas un ik dienas veic mūsu māmuļas, varbūt ārīgi var likties sīks: viņš bieži ietverts ikdienības lokā – starp istabu, kūti, sētu un pagalmu. Bet tas savā būtībā ir tik liels un svēts, kā reti kāds, jo to apgaro un apskaidro liela un svēta ideja – dot pasaulei jaunu dzīvību, auklēt un audzināt tautas saimi, viņas nākotni – jaunus cilvēkus. Kāpēc tas darbs būtu mazāks nekā, piemēram, uzcelt lielu jaunceltni vai sarakstīt kādu grāmatu?”⁹

Mātes pienākumu pildīšana tika pielīdzināta jebkuram citam sabiedriski derīgam darbam, kas sava nozīmīguma dēļ ir pelnījis tikt pieminēts īpašos svētkos.

Atzīmēja visā Latvijā

Laikraksti liecina, ka Mātes dienas svinības noritēja divējādi. Pirmkārt, saistībā ar reliģiskajiem rituāliem, dievnamu un kapsētu apmeklējumu. Otrkārt, tās notika līksmākā, bet ne mazāk audzinošā veidā – tematikai atbilstošos koncertos, referātu lasījumos un citos saviesīgos pasākumos. Dažkārt pagastos un pilsētās Mātes dienas atzīmēšana norisinājās visu dienu – sākot ar mātēm veltītu dievkalpojumu rīta pusē, tad ar kopīgu gājienu no baznīcas uz kapiem un vakarā noslēdzās ar skolēnu vai viesmākslinieku sagatavotu koncertu kultūras namā.

Piemēram, ieskats Mātes dienas norisēs Latvijas novados. Jēkabpilī 1933. gadā Mātes godināšanas diena iesākās ar dievkalpojumu baznīcā. Svinību ierosinātāja bija luteriskās baznīcas dāmu komiteja. Pēcpusdienā organizāciju pārstāvji un privātpersonas no baznīcas devās gājienā uz kapsētu pie Aizmirstās mātes kapa, lai uz tā novietotu ziedu vainagu. Pēc kapsētas apmeklējuma cilvēki pulcējās bezmaksas priekšnesumos un sāka svinību programmas laicīgo daļu – dzejoļus deklamēja gan kristīgā jaunatnes pulciņa dalībnieki, gan Jēkabpils aizsargu pulka dramatisko kursu audzēkņi. Kāda skolotāja nolasīja „labi pārdomātu un saistošu referātu par mātes nozīmi un viņas uzdevumiem audzināšanas laikā”. Bet vietējo skolu kori uzstājās ar kora dziesmām. „Jēkabpils Vēstneša” raksta autors novērojis arī klausītāju attieksmi – viņi „programmu uzņēma ļoti atzinīgi un šķīrās apmierināti par redzēto un dzirdēto”.¹⁰

Dobelē līdzīgas svētku aktivitātes norisinājās arī pāris gadus vēlāk – 1937. gadā, taču atšķirībā no „Jēkabpils Vēstneša” reprezentētās skatītāju un klausītāju atsaucības, šeit raksta autors atzīst: „Žēl tikai, ka zāle bija pustukša.”¹¹

Sarkanmuižā 1937. gadā Mātes dienas norises plānā dievkalpojuma apmeklējums nebija ietverts, vairāk akcentējot laicīgo svētku atzīmēšanu – teātra izrādi, citus priekšnesumus un saviesīgo deju vakaru.¹²

Savukārt Bārtā 1936. gadā Mātes dienas atzīmēšana notika tikai reliģiskā skanējumā – dievkalpojumu kuplināja ragu orķestris un jauktais dubultkvartets ar dziesmām. Teoloģijas students Caune no Rīgas sacīja Mātes dienai piemērotu runu. Pēc dievkalpojuma ļaudis devās uz kapsētu pie toreizējā zemkopības ministra Birznieka mātes kapa, uz kurieni „saplūda vai visi Bārtas iedzīvotāji”, tostarp mazpulka dalībnieki un skolu jaunatne. Zemkopības ministra māte bijusi viena no priekšzīmīgākajām mātēm, kas, būdama atraitne un dzīvodama nelabvēlīgos apstākļos, tomēr pratusi un spējusi izaudzināt „sevišķi izcilus un apdāvinātus dēlus”.¹³

Arī Durbē 1937. gadā pēc dievkalpojuma baznīcā cilvēki devās uz kapsētu, kur tika noturēts dievkalpojums pie Zigfrīda Annas Meierovica mātes Annas kapa.¹⁴

Valsts prezidents K. Ulmanis 1936. gada Mātes dienā devās uz dzimto Bērzmuižas pagastu, kur pēc dievkalpojuma pie brīvības cīnītāju pieminekļa nolika ziedus un tad ieradās Bērzmuižas kapsētā godināt savas mātes piemiņu.¹⁵

Piemiņas vainagi kapsētās

Mātēm veltītajos svētkos skumīgu piemiņas noskaņu ieauda došanās uz kapsētām nolikt piemiņas vainagus gan aizmirstām, vientuļām mātēm, gan slavenu valstsvīru un sabiedrisko darbinieku mātēm to atdusas vietās. Piemiņas pasākumi notika ne tikai Latvijas novados, bet arī Rīgas baznīcās, Brāļu kapos, Brasas kapos un citur, „godinot cilvēces dzīvības devēju – māti”.¹⁶ Tādējādi Mātes dienas atzīmēšanas darbībās bija ietverti kādi jau eksistējoši rituāli (baznīcas, kapsētas apmeklējums).

Tie, secinot pēc dažādos gados tapušām laikrakstu publikācijām, atkārtojās gadu no gada. Šiem it kā skumīgajiem notikumiem bija arī sava gaišā puse – apliecinājums, ka krietnas mātes piemiņa tiek uzturēta arī pēc viņas nāves.

Kritušo kareivju piemiņai

Bērzmuižā un citviet Latvijā ļaudis Mātes dienā godināja ne tikai mātes, bet arī pieminēja kritušos Latvijas karavīrus. Atceroties latviešu tautas vēstures līkločus gan Pirmā pasaules kara, gan galvenokārt Brīvības cīņu laikā, Latvijā mātes tēls tika saistīts ar visas tautas, valsts un karavīru likteni.

Māte simbolizē māti Latviju. Tādējādi Mātes dienas godināšana reizē jāuztver arī kā šo tautas liktenim būtisko notikumu pieminēšana. Šāds secinājums izriet no informācijas presē. Piemēram, 1932. gadā Mātes dienas kontekstā virsnieka vietnieks J. Burkevics laikrakstā „Latvijas Kareivis” norādīja:

„Lielākā daļā no tām gleznām, kurās mākslinieki attēlo māti, mēs redzam cietēju sievieti, kuras seja dziļi svētā godbijībā liek mums atcerēties tās daudzās latvju mātes, kuru dēli krita varoņu nāvē par savu dzimteni – Latviju. [..] Lai neaizmirstam aiziet uz Brāļu kapiem, kur uzceltā piemineklī “Latvijas māte” svētī savus kritušos dēlus. Tur katrs saskatīs “Latvijas mātes” sejā to dvēseles cēlumu, lielo apgaroto mīlestību, gaišās, svētās skumjas, kuras liek mums atminēties mātes lielo nozīmi.”¹⁷

"Iespējams, Mātes dienas atzīmēšana guva tik plašu atsaucību, pateicoties nepārprotamam pastāvošās varas atbalstam jauno svētku iedzīvināšanā tautā."

Līdzīgu domu laikraksts pauda arī piecus gadus vēlāk:

„Arī tas, ka mūsu tautas svētnīcā – Brāļu kapos – paceļas sērojošās mātes tēls, nav vienkāršs gadījums. Ar to gleznaini mums atgādināta latviešu mātes cildenā loma mūsu valsts dzīvē. Viņas tēls ar skumjās liekto galvu tagad sargā mums visiem tik dārgo brīvības cīņu dalībnieku mūžīgo mieru.”¹⁸

Tādējādi var teikt, ka Mātes dienas rituālā ienāca jau iepriekš pastāvējusī komemoratīvā prakse – karavīru pieminēšana un Mātes dienas attiecināšana arī uz Latvijas mātes tēla godināšanu. Latvijai – jaunai nacionālai valstij – šis rituāls, iespējams, bija viens no sociālās kārtības uzturēšanas, stabilitātes un latviešu tautas esības apliecinošiem veidiem.

Valsts atbalsts

Gandrīz visos laikrakstu tekstos bija pieminēti Mātes dienas norises organizētāji, piemēram, biedrības, kas dibinātas pie reliģiskām organizācijām (piemēram, luteriskās baznīcas dāmu komiteja), pilsētas aizsardžu nodaļa, skolas pārstāvji, mazpulku, skautu, gaidu pulciņi vai arī tas bija visu iepriekš minēto kopdarbs.

Notika rūpīga gatavošanās, lai Mātes dienas pasākumos piedalītos pēc iespējas vairāk cilvēku. Piemēram, lai ļaudis nokļūtu uz Mātes dienas atceri kapsētā, no viesnīcas uz to kursēja autobuss.¹⁹

Tā kā Mātes dienas atzīmēšana bija jauni svētki, cilvēki tos vēl neuztvēra par pašsaprotamiem, tāpēc bija skubināmi tos atzīmēt, piemēram, ar aicinājumiem laikrakstos. Jau aprīlī iedzīvotāji tika aicināti apkopt kapu kopiņas, jo „nav tālu arī Mātes diena”²⁰, kā arī mudināti aktīvi kopā ar bērniem apmeklēt Mātes dienas pasākumus: „Lai koncertā nebūtu nevienas tukšas vietas!”²¹    

Iespējams, Mātes dienas atzīmēšana guva tik plašu atsaucību visos Latvijas novados, pateicoties nepārprotamam pastāvošās varas atbalstam šo jauno svētku iedzīvināšanā.

Vēl demokrātiskās valsts pārvaldes iekārtas laikā 1933. gadā toreizējais izglītības ministrs A. Ķeniņš izdeva rīkojumu visiem skolu priekšniekiem, kurā Izglītības ministrija „atkarībā no vietējo organizāciju ieskata [..] uzaicina skolās, atsevišķās klasēs, pēdējā ticības mācības vai ētikas stundā pirms Mātes dienas svinēšanas, runāt par mātes mīlestību un mātes cieņu, kā arī rīta lūgšanā pieminēt vecākus”.²² Rīkojumā tika noteikts, ka  turpmākos gados Mātes diena svinama otrajā maija svētdienā un iepriekšējā sestdienā skolās mācību pēdējās divas stundas veltījamas skolēnu mūzikāli vokāliem priekšnesumiem un referātiem par vecāku, īpaši mātes, mīlestības un mātes cieņas nozīmi audzināšanā un dzīvē. „Vēlams, lai uz šiem sarīkojumiem uzaicinātu arī bērnu vecākus.”²³

Detalizētāks Mātes dienas plāns organizētai svinēšanai tika izstrādāts K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā – 1937. gadā, kad izglītības ministrs A. Tentelis jau aprīļa sākumā rakstīja aicinājumu valsts un pašvaldību iestādēm, baznīcām, skolām, organizācijām un presei. Tajā teikts: “Atzīmējot vecāku lielo nozīmi pilsoņu audzināšanā, Mātes dienā ieteicams sarīkot attiecīgus dievkalpojumus baznīcās un svinīgus aktus skolās un biedrībās; nolasīt referātus, sarīkot piemērotus koncertus, teātra un kino izrādes; atcerēties brīvības karā kritušo Latvijas dēlu vecākus; sarīkot mātes un bērna aizsardzības izstādes un veselības kopšanas punktu apskates, bērniem atcerēties vecākus utt. Mātes dienas svinību plašākai noorganizēšanai ieteicama visu organizāciju cieša sadarbība. Tāpat talkā jānāk arī visiem citiem, lai, pabalstot Mātes dienas svinību rīkošanu, stiprinātu ģimeni – tautas un valsts pamatu.” Atsevišķā rīkojumā skolu priekšniekiem ministrs noteicis, ka visās skolās 8. maija rīta lūgšanā pieminama māte, vecāki un Mātes diena.²⁴

Pieļauju, ka šādu labvēlīgu valsts attieksmi Mātes dienas rituāla izveidē un organizētā uzturēšanā noteica jaunās Latvijas valsts ideoloģiskie mērķi – nacionālās vitalitātes paaugstināšana. Kad pēc Pirmā pasaules kara Latvijā bija sarucis iedzīvotāju skaits,²⁵ nacionālā valsts bija ļoti ieinteresēta cilvēku skaita pieaugumā un latvisku, stabilu un lielu ģimeņu pastāvēšanā. Turklāt ap 1925. gadu bija izbeidzies latviešu īpatsvara pieaugums²⁶, un statistiķis M. Skujenieks uzskatīja, ka tas noticis tādēļ, ka valdības nebija vairāk rosinājušas latviešu skaita palielināšanos.²⁷

Zīmīgi, ka mātēm un Mātes dienai veltītajās apcerēs presē izskan tiešs un nepārprotams mātes kā latvietības sargātājas simbola uzsvērums, vienlīdzības zīmes likšana starp vārdiem „māte” un „tautas dzīvais spēks”, akcentējot sievietes galveno pienākumu tautas priekšā – bērnu radīšanu. 

Līdztekus daudziem vienkārši poētiski krāšņiem tekstiem lasītāju aizkustinājuma un pārdomu radīšanai aicinājumi sievietēm pievērsties mātes lomai parādījās atklātā, pat skarbā formā. Piemēram,

„Mātes dienā mēs negribam nosodīt tās daudzās, kas nav bijušas mātes un kas negrib būt mātes, kas savā sirdī ir neauglīgas, kas ir nelaikā nokaltušas un vairs nav spējīgas sajust mātes laimi, mātes svētību. Lai miroņi rok šīs mirušās dvēseles – tautai tās ir zudušas, lai cik slaidas līnijas un krāsainus vaigus tās būtu sasniegušas modernās kosmētikas līdzekļiem. Bet toties lai vēl augstākā cieņā un godā tiktu celtas latvju varonīgās mātes, daudzbērnu mātes, kas grūtā darbā un trūkumā izauklējušas bērnus. Lai mātes kults atkal nostiprinātos mūsu zemē un lai nolaistām acīm kaunīgi latvju mātei pagrieztu ceļu modernās hetēras. Sieviete savu pilnvērtību iegūst tikai ar bērnu pulciņu. Viss, kas simts gados skandināts par sievietes emancipāciju un par tās līdztiesībām, zaudē nozīmi tad, ja sieviete negrib iegūt savu līdzvērtību – t.i., ja viņa negrib būt māte. No šīs negribas sākās civilizācijas kritiens, nacionālā krīze, tikumiskā reakcija.”²⁸

Šī ideoloģiski spēcīgā teksta vienlaicīga parādīšanās vairāku laikrakstu pirmajās lapās rosina domāt, ka tas varētu būt centralizēti izplatīts teksts visiem Latvijas laikrakstiem. Ja tā ir, tas varētu liecināt par tiešu Kārļa Ulmaņa režīma atbalstu Mātes dienas ieviešanai un varas atbalstītu rituālu veikšanai.

Uz valsts un mātes pienākumu saistību norāda arī K. Ulmaņa uzruna Mātes dienā 1937. gadā: „Tagadējais laiks uzliek latvju sievietei un mūsu mātēm lielākus un atbildīgākus pienākumus kā jebkad, proti – pienākumus pret valsti, pret atdzimušās Latvijas labāku un saulaināku nākotni, audzinot latvju jaunatni pašaizliedzībā, tēvzemes mīlestībā un apziņā, ka sabiedriskais labums stāv augstāk par pašu personīgām interesēm.”²⁹

Preses raksti sievietēm atgādināja, ka “arī modernā sieviete nedrīkst aizmirst, ka nav lielāka un svētāka uzdevuma, kā mātei būt”³⁰, jo „latvju māte kā ģimenes sargs, kā bērnu auklētāja un kā tikumisko ideālu nesēja stāv mūsu dzīves centrā un dara tautu garīgi stipru, morāliski vērtīgu, dzīves un uzvaras spējīgu”.³¹

"Latvijas valdība 1938. gadā Mātes dienu pārdēvēja par Ģimenes dienu."

Latvijas valdība 1938. gadā Mātes dienu pārdēvēja par Ģimenes dienu. „Mātes diena ietvēra savā lokā tikai vienu ģimenes locekli”, bet Ģimenes dienas mērķis bija pievērst uzmanību kā mātei, tā tēvam un bērniem. Latviešu ģimenes tika aicinātas atcerēties, ka „ģimene ir tautas dzīvā spēka stūrakmens”.³²

Tā kā ģimenes pašas par sevi tiek uztvertas kā viens no mehānismiem valsts sociālās kārtības nodrošināšanai, tad šādi Ģimenes dienas rituāli ir vērsti uz šīs valstij nozīmīgās ģimenes funkcijas pastiprināšanu. Tie arī nodrošina iespēju regulāri (ik gadu) sabiedrībai par to atgādināt.

Pārraides radiofonā

1930. gadu otrā puse Mātes dienas rituālā ienesa jaunu vaibstu – pateicoties tehnoloģiju attīstībai, Mātes/Ģimenes dienas svinības Nacionālajā teātrī kļuva par plaši atspoguļotu mediju notikumu. Svinībās runas teica valsts augstākās amatpersonas, tika atskaņota valsts himna, pasākumu tiešraidē translēja radiofons. Mātes dienas svinībām Latvijā bija paredzēta īpaša programma – radiofonā tika atskaņoti Mātes dienai veltīti korāļi un lasītas latviešu rakstnieku dzejas mātei.³³

Labdarība

Mātes/ģimenes dienas rituālā ienāca arī labdarība. Krustpilī Latgales artilērijas pulka karavīru delegācijas apmeklēja un apdāvināja mātes, kurām dēli krituši Pirmajā pasaules karā vai Brīvības cīņās. Virsnieki, instruktori, pašvaldības pārstāvji un strādnieku arodbiedrība trūcīgām ģimenēm piešķīra naudas pabalstus, veltīja paku ar drēbēm un pabalstu, kas atvēlēja katrai ģimenei “uz trīs mēnešiem pa divi litri piena dienā”.³⁴ Taču prese vairāk atspoguļoja K. Ulmaņa veikto labdarību, „ziedojot 8500 Ls krietnāko, veselīgāko un ne savas vainas dēļ trūcīgāko daudzbērnu ģimeņu apbalvošanai”.³⁵

Labdarības ienākšana Mātes dienas rituālā, tāpat kā ziedu vainaga nolikšana uz vientuļās mātes kapa u.tml. darbības, manuprāt, vieno kopīgs mērķis – parādīt sabiedrībai, ka eksistē šāda idealizēta sociāla kārtība, kas cilvēkiem rada iluzoru stabilitātes priekšstatu, ka sociāli neaizsargātie saņem ziedojumu veltes visu gadu, ne tikai Mātes dienā. Ja sabiedrībai (vai vismaz kādai tās daļai) šāds priekšstats izveidojas, tad var teikt, ka rituāls savu mērķi ir sasniedzis – haosa un neziņas par rītdienu sajūtu pārvērtis nojausmā par drošu un ilgstošu nākotni.

Kā svinam tagad?

Pusgadsimtu ilgs padomju periods atnesa savas svētku dienas un to rituālus, piemēram, Starptautisko sieviešu dienu un tulpju dāvināšanu sievietēm. Kuri no Mātes dienas rituāliem pirmās neatkarības laikā ir dzīvi vēl šodien? Vēl 1994. gada 6. maija toreizējās „Lauku Avīzes” pirmo lapu rotāja uzraksts „8. maijs – Mātes diena” un A. Jermaka fotogrāfija: ar mugurām pret lasītāju, rokās sadevušies, stāv māte un dēls. Zēnam rokās pirmie pavasara ziedi, un zīmīgi – abu personāžu skatieni vērsti uz Mātes Latvijas tēlu Brāļu kapos Rīgā. Kādā virzienā lūkojamies un kādus rituālus veicam 2009. gada 10. maijā?

_________________________________________