Maza meitene viesību laikā mani pavelk malā un rāda zīmējumus, kurus gatavojas dāvināt mammai. Mazās roķeles uzbūrušas veselu puķu dārzu uz papīra. Šī nekonvertējamā vērtība. Nieks, kas brīvajā tirgū nebūtu pat graša vērts, ir pats vērtīgākais, ko mazā meitene var uzdāvināt mammai, lai pateiktu, ka viņu mīl. Un tiesa, kā gan viņa citādāk varētu izpaust savu mīlestību pret vistuvāko cilvēku? Vienkārši izteiktie vārdi „Māmiņ, es tevi mīlu” pagaidām viņai vēl šķiet pārāk neizteiksmīgi. Tie ir jāmaterializē. Pieaugušie dāvina tirgū pirktus ziedus un kūkas. Meitene dāvina vairāk – savu roku darbu, kur katrs pieskāriens viņai nozīmē mīlestību pret mammu, kas ir tik liela kā viņas pašas sirds. Kaut jel mamma pamanītu šī papīra puķu dārza vērtību!
Jauna mamma stumj ratiņus un viena auklē savu dēlu. Draugi, radi un organizācijas viņu atbalsta, tomēr savā ikdienā viņa ir un paliek viena. Viņa vēl ir jauna mamma un paldies vārdus no sava bērna dzirdēs tikai pēc pāris gadiem, kad bērnudārza audzinātājas un skolotājas iemācīs locīt kreppapīra puķes un līmēt aplikācijas taureņus uz apsveikuma kartiņām, kurās ar pirmajiem neveiklajiem burtiem un stingru krāsainā zīmuļa pieskārienu būs ievilkti laba vēlējuma vārdi. Viņai ir jāiztur. Diemžēl vīrietis, kas varēja būt atbalsts un šai dienā viņu sveikt mātes godā, nobijās no atbildības un saistībām, ko uzliek tēva loma. Neskatoties uz to, sieviete ir izvēlējusies dot dzīvību jaunam cilvēkam un, lai gan ikdiena ir grūta, priecājas par mazuļa smaidu un katru nākamo viņa sasniegumu. Un vismaz divdesmit gadus sievietes dzīvei būs dubulta nozīme – viņa šim cilvēciņam būs mājas, kur atgriezties un sadziedēt brūces, kur viņš varēs saņemt iedrošinājumu un atbalstu.
Aiz sienas sestdienas rītā skaļi kliedz sievietes balss. Tā ir pilna dusmu un nesavaldības. Uz ko gan kliedz šī balss? Kas nav izdarījis pa prātam valdonīgajai sievietei? Atmiņā uzaust pagalmā redzēts skats, kā kaimiņu ģimene rudenī gādā malku gaidāmajai ziemai. Vīrietis zāģē savestos dēļus, kautrīga un vēl neatraisījusies pusaugu meitene darba drēbēs tēva sazāģētos dēļu galus krāmē malkas šķūnītī. Viņai piepalīdz vecāmāte, tāda klusa un lēna. Ik pa laiciņam no mājas iznāk izskatīga sieviete, kuras seja tomēr liecina, ka viņas ziedēšanas laiku ir saīsinājis jaunības vētrainais dzīvesveids. Sievietes – sievas, mātes un meitas – balsī šodienas rītā ir tik daudz dusmu, bet vienlaikus arī bezspēcības un neprasmes ar savu dzīvi tikt galā citādi – mierīgi un ar mīlestību. Bet tik ļoti tieši tās trūka tiem trim stāviem, kas rudenīgajā dienā rosījās pagalmā.
"Mums ir dota dzīve, lai savu sirdi gluži kā dimantu slīpētu saskarsmē ar otru cilvēku."
Lasu interneta portālu – jau atkal stāsts par tiem, kas izvēlējušies šķirties. Dievkalpojumā kāds bērns lūgšanu groziņā ielicis savu sirdi: „Lūdzos, lai tētis un mamma salabtu un mūsu ģimene neizjuktu”. Viņu ikdienā tas droši vien izskatās citādāk – kad liekas, ka vairs nevar izturēt viens otram līdzās, kad to lietu, kas kaitina, ir pārāk daudz, un mūsdienās taču ir tik populāri aizstāvēt savas individuālās tiesības būt laimīgam. Tikai jautājums, kas ir laime? Kurš to var izmērīt? Vai mammas un tēta individuālā laime, pieņemot lēmumu šķirties, ir pietiekami liela, lai atsvērtu viņu bērna nelaimi? Un kurā brīdī viņi pārstāja dzīvot siržu saskaņā?
Pāridarījumi un aizvainojumi līst mums pāri katru dienu. Paši nemanām, kad otru esam aizvainojuši, tikai redzam tā augļus sabojātu attiecību un attieksmju veidā, reizēm pārāk vēlu. Citu reizi paši nemanām, kurā brīdī sirdī iezadzies aizvainojums, kas kā vēzis jau pārņēmis emocijas, prātu un ražo neatbilstošas reakcijas un rada nesaskaņas. „No cilvēka sirds iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku,” tā saviem apustuļiem mācīja Kristus. Dzīve saskaņā nav ģimenes dibināšanas brīdī iegūta materiāla lieta, kas, gadiem ejot, nezaudē savu formu un saturu. Saskaņa ir katras dienas lēmums, cīņa ar sevi un saruna ar otru cilvēku. Protams, saskaņai ir jābūt mērķim, uz kuru tiecas abas puses, pretējā gadījumā tā būs iespējama tikai uz kāda personības deformācijas rēķina. Tomēr vērts apzināties, ka katra sirdī ir lietas, kas noteiktā situācijā iznāk ārā un nodara ļaunu otram, sāpina viņu. Bet mums ir dota dzīve, lai savu sirdi gluži kā dimantu slīpētu saskarsmē ar otru cilvēku. Un jo vairāk ļaujam to slīpēt, jo vērtīgāks ir dimants un lielāka saskaņa iespējama ģimenē.
Ģimene, kurā valda saskaņa un mīlestība, ir liela svētība gan viņiem pašiem, gan arī apkārtējiem, jo cilvēks, kas dzīvo iekšējā saskaņā ar sevi, veido uzticēšanas pilnu, pozitīvu skatījumu uz dzīvi un citiem cilvēkiem, ar kuriem nāksies saskarties visa mūža garumā. Tik bieži taču cilvēka dzīvi veido nevis apstākļi un notikumi, kas ir viņa ceļā, bet gan viņa attieksme pret tiem.
Doma laukumā ļaudis kursē gar izstādes „Viena diena Latvijā” fotogrāfijām. Tajās var sastapt tik daudz patiesu emociju un laika zīmju. Aizkustina kāda māmuliņa, kas ar savu krančuku noskatās, kā viņas gotiņas pienu ielej dzeltenās piena mašīnas cisternā. Re, kur jūrmalā deputāta izskata vīrietis nūdistu pludmalē sarunājas ar jaunu meiteni. Bet tur bērnu nama jaunākās grupiņas audzēkņi sasēdināti visi vienā rindā uz podiņiem. Vecs vīrs krunkainu seju nedaudz neuzticīgu skatienu veras objektīvā, bet viņa klēpī sēdošajai mazmeita seja ir tik gaiša un uzticēšanās pilna. Turpat daudzo fotogrāfiju vidū ir arī attēls ar Latgales Māras izstieptajām rokām, kas augstu debesīs pastiepušas zelta gaismā zaigojošu krustu. Tās šai rakursā izskatās tik uzrunājošas: „Neieslīgstiet ikdienas rūpēs, nesamierinieties ar to, kas nomāc, bet izvirziet mērķi – vēl vairāk mīlēt un ar mīlestības spēku pārveidot to, kas nomāc sevī un citos! Nepieņemiet dusmu un izmisuma pilno ikdienu par normu, bet meklējiet ceļus, kā savās mājās ienest mieru un saskaņu!”
Sirmā māte rimti smaida. Viņa savā mūžā daudz pieredzējusi un zina, kā atrast ceļu uz mieru un saskaņu. Mīlēsim viņas, mūsu sirmās mātes!
