Daugavpilī - unikāla sarkano ķieģeļu arhitektūra

No cietokšņa idejas līdz ķieģeļu fabrikai

„Rīgā no sarkanā ķieģeļa pamatā tika celtas ēkas rūpnieciskām vajadzībām, turpretī Daugavpilī tam bija plašs lietojums. Proti, mēs redzam gan kulta un sabiedriskās celtnes, gan dzīvojamās un rūpnieciskās ēkas, piemēram, skrošu fabriku, Lokomotīvju remontu rūpnīcas darbnīcas un daudzas citas. Ar to Daugavpils ir unikāla,” par vienu no pilsētas raksturīgākajām iezīmēm stāsta V. Smerteva.

Daugavpilieši ar Daugavpils domi priekšgalā pēdējos gadus popularizējuši Daugavpils cietoksni ar domu to augšāmcelt jau tuvākajā nākotnē. Pateicoties 19. gadsimta sākumā Krievijas cara valdības izlolotajai idejai par cietokšņa celtniecību toreizējā Dinaburgā, turpat piepilsētas pagastā Naujenē tika uzbūvēta ķieģeļu rūpnīca. Tomēr pēc neilga laika rūpnīca tika pārcelta uz pašu pilsētas pievārti Kalkūni, kur bija atrastas lielas māla rezerves. Tā aizsākās sarkanā ķieģeļa arhitektūras ēra Daugavpilī, skaidro V. Smerteva.

"Ķieģeļu rūpnīcas strādnieki ar rokām, palīgā ņemot vienīgi formas un uguni, izgatavojuši 24 formu ķieģeļus."

Dinaburgas, vēlāk – Dvinskas, ķieģeļu rūpnīcas strādnieki ar rokām, palīgā ņemot vienīgi formas un uguni, izgatavojuši 24 formu ķieģeļus. Uzlūkojot sarkano ķieģeļu būves ar šodienas mērauklu, mūs pārsteigs strādnieku meistarība. Ēku fasādes rotā arkas, konsoles, taisnas un liektas dzegas un starpdzegas, reljefi apļi un taisnstūri, zelmiņi, sandriki, arī kolonnas ar bāzēm un toskāniskiem kapiteļiem. Šāds spožs „ķieģeļu mākslas paraugs” ir ik uz soļa. Kā uzsver V. Smerteva, daudzas unikālas sarkanā ķieģeļa ēkas tika uzceltas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, un vairums saglabājušas arī funkcionēšanas mērķi.

Te atzinību pelnījuši arī mūrnieki, jo šie arhitektoniskie brīnumi radīti ķieģeļu mūrējumā. Protams, Daugavpils arhitektūrā redzama tā laika Krievijas arhitektūras ietekme, kas, kā uzskata arhitekti, izaugusi no tā saucamās Nariškina baroka formu izjūtas.

Dažas zīmīgas celtnes

Daugavpils cietoksni celtnieki būvējuši 23 gadus (1810–1833), un šobrīd, pastaigājoties pa cietokšņa ielām, redzam, ka sarkanā ķieģeļa ēkas ietērptas apmetumos. Tomēr sarkano ķieģeļu arhitektūras elementus varam novērot, stāvot cietokšņu vārtu arkās vai nokļūstot aizsardzības vaļņa iekštelpās.

Tikpat krāšņa sarkano ķieģeļu baznīca (1882–1889) atrodas Daugavas otrajā pusē Baznīcas ielā 28. To, veltītu Dievmātes godam, uztur Grīvas katoļu draudze.

Skrošu fabrikā (1911. gadā uzcelts unikālais sarkano ķieģeļu tornis) skrotis tiek ražotas arī šodien. Cariskajā Krievijā bija četras skrošu fabrikas, un viena no tām atradusies Dvinskā – tagadējā Daugavpilī.

Valsts Bankas ēka (Ģimnāzijas ielā 12) uzcelta bankas vajadzībām, un vairāk nekā 100 gadus ilgajā vēsturē tur visas varas vienmēr skaitījušas un glabājušas naudu. Diemžēl drošības apsvērumu dēļ apmeklētājiem liegta iekštelpu apskate, lai gan pašreizējie darbinieku kabineti joprojām ir rotāti ar grezniem interjeriem, kurus ēkas īpašnieks saglabājis neskartus. 

Vēl viens sarkanās arhitektūras paraugs ir ēka Varšavas ielā 11. 1901. gadā tā tika celta kā ebreju skola, bet mūsdienās to pārņēmusi cita izglītības iestāde – Latgales Transporta un sakaru tehniskā skola.

Daugavpils domes ēka (Valdemāra ielā 1) sākotnēji tika celta kā garnizona klubs, kur cara armijas virsnieku atpūtas pasākumos piedalījies arī dzejnieks Andrejs Pumpurs ar kundzi. Pirmās Latvijas Republikas laikā ēkā darbojās pilsētas valde, padomju laikā – partijas komiteja, bet atjaunotajā Latvijas valstī ēkas saimniece atkal ir Daugavpils pašvaldība.

Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja piebūve Rīgas ielā 8 arī ir sarkano ķieģeļu ēka, rotāta ar lauvu galvām un vīnogām. Šo būvi uzcēluši pirmās Latvijas Republikas laikos kā Zemgales divīzijas priekšnieka dzīvojamo māju.

Kaimiņos Rīgas ielā 4/6 Valsts ieņēmumu dienests pārņēmis sarkano ķieģeļu ēku, kas Krievijas cara laikā bija piemērota dzīvokļiem, bet vienā no telpām atradies arī telegrāfs.

Tālāk Vienības laukuma pievārtē atrodas ugunsdzēsēju depo – vēl viens apskates vērts sarkano ķieģeļu šedevrs, kas, jāuzsver, joprojām funkcionē ugunsdzēsēju vajadzībām, kā to bija paredzējuši tā laika arhitekti.

Pagājušā gada nogalē Daugavpils domei ar Polijas valdības atbalstu izdevās atjaunot Poļu valsts ģimnāzijas ēku Varšavas ielā 2. V. Smerteva atradusi arhīva ziņas, ka vēl pagājušā gadsimta divdesmitajos gados tur atradusies šīfera fabrika. Pēc Otrā pasaules kara ēkā iemājojusi 10. vidusskola, bet 90. gadu sākumā tur izveidojusies J. Pilsudska Poļu vidusskolu, kas 2008. gadā ieguvusi Poļu valsts ģimnāzijas statusu. Fotogrāfijā iemūžināts rekonstruētās Poļu valsts ģimnāzijas fasādes fragments.

Katrai ēkai – savs stāsts

V. Smerteva saka, ka par katru sarkano ķieģeļu ēku var izstāstīt grāmatas vērtu stāstu. Nonākam līdz skaistajam namam Valdemāra ielā 19. Te iederas viens no šādiem vēstures vēstījumiem.

Toreizējam Daugavpils pilsētas vadītājam Pāvelam Dubrovinam (1839–1890) bija meita. Viņš vēlējies, lai atvase mācītos sieviešu ģimnāzijā. Tā tika izveidota 19. gadsimta otrajā pusē īrētās telpās. P. Dubrovins bija izveidojis Palīdzības biedrību Dinaburgas sieviešu ģimnāzijas trūcīgajām audzēknēm. Tā kā īrētās telpas bijušas tumšas un nav atbildušas sieviešu ģimnāzijas prasībām (piemēram, pie ēkas nebija pagalma vai dārza, kur ģimnāzistes varētu pastaigāties starpbrīžos), tad 19.–20. gadsimta mijā gan sabiedrībā, gan presē sākās diskusija par to, vai ir vai nav jāceļ jaunā sieviešu ģimnāzijas ēka un kur tā varētu atrasties.

"Iedomājieties, cik daudz noslēpumu atklās restauratori, atjaunojot ēkas! Atliek vienīgi sagaidīt šo pilsētas apbūves renesansi."

Avīze „Dvinskij listok” 1900. gada jūnijā raksta, ka vispirms pašvaldība celtniecībai izvēlējusies pilsētas laukumu, tomēr tā uzskatīja, ka ģimnāzijas darbu traucētu ugunsdzēsēju depo zvani un tirgus laukumā sabraukušo tirgotāju zirgu balsis un mēslu smaka. Prese apstrīdējusi arī ideju par sieviešu ģimnāzijas celtniecību pilsētas – tagadējā Dubrovina – parkā. Ģimnāzijas direktors A. Savickis atbildes vēstulē avīzē raksta, ka ģimnāzijas mācību maksas naudu samainījis vērtspapīros, tā nopelnīdams naudu jaunas ēkas celtniecībai. Tādā ceļā viņš desmit gados sakrājis 26 000 rubļu. Šīs naudas nav pieticis zemes iegādei, tāpēc direktors zemi palūdzis Dvinskas pašvaldībai. Pēc nepilniem desmit gadiem sieviešu ģimnāzijas ēku uzcēluši tagadējā K. Valdemāra ielā 19, un šodien tas ir īpašnieka denacionalizēts dzīvojamais nams. V. Smerteva saka: “Gribētos, lai arī šī ēka tiktu saglabāta savā pirmatnējā skaistumā ar kolonnām un fasādes rotājumiem.”

Noslēpumi, ko atklās restauratori

Kad uz ielas izdodas apstāties, lai palūkotos uz kādu senāku ēku, var saskatīt vietas, kur ir atlecis apmetums, un arī tur redzams sarkanais ķieģelis. „Iedomājieties, cik daudz noslēpumu atklās restauratori, atjaunojot ēkas! Atliek vienīgi sagaidīt šo pilsētas apbūves renesansi. Jau šobrīd daudzi ēku īpašnieki, veicot rekonstrukciju vai siltināšanu, respektē ēkas vēsturisko veidolu, piemēram, Mārtiņa Lutera katedrāles draudze atjaunojusi fasādes detaļu vēsturisko krāsojumu,” stāsta Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore.

Viņa mudina nosaukt arhitektu vārdus, lai lasītājs zinātu, kas sekmējis sarkano ķieģeļu arhitektūras attīstību Daugavpilī. Proti, tie ir Makss Pauls Berči, Reinholds Šmēlings, Vilhelms Bokslafs un Vilhelms Neimanis.

Par sarkanā ķieģeļa arhitektūru vairāk var uzzināt arī Daugavpils domes rīkotajā izstādē, kas vēl martā ir skatāma pašvaldības ēkā. Taču V. Smerteva norāda, ka tālākā nākotnē vēstures pētniekiem vēl būtu jāizstudē arī arhīvu materiāli, kas atrodami Minskā.

Jāpiekrīt V. Smertevas sacītajam: „Lai gan nav plašāka pētījuma, tomēr tas mums netraucē apgalvot, ka Daugavpilī vairāk nekā puse ēku, kas būvētas 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā, ierakstāmas sarkano ķieģeļu arhitektūras šedevru sarakstā.”