Papildus citām grūtībām – hipotekāro kredītu parādnieki
Premjers arī norādīja, ka nekas cits neatliks, kā, balstoties uz citu valstu pieredzi un saskaņojot ar Starptautisko Valūtas fondu, izstrādāt atbalsta pasākumu kopumu tām grūtībās nonākušajām mājsaimniecībām, kas aizdevumus ņēmušas savam pirmajam dzīvoklim, kurā mīt arī patlaban. Finanšu ministrijā izveidota darba grupa, kas izstrādā priekšlikumus hipotekāro kredītu parādnieku atbalstam.
Saistībā ar šo likstu, kas līdztekus citām piemeklējusi mūsu tautsaimniecību, sabiedriskās domas katls vārās nikni: interneta portālos tie, kas kredītus nav ņēmuši, apvaino neveiksmīgos dzīvokļu pircējus neapdomībā un ērtību kārē, paužot sašutumu, ka tagad visai sabiedrībai jāuzņemas vēl viena nasta kādas vieglprātīgas iedzīvotāju grupas glābšanai.
Taču visi pār vienu kārti, šķiet, nebūs metami - ja nerunājam par tiem, kas, ņemot kredītus, uzpirka mājokļus vairumā, cerot uz ātru un vieglu, no nodokļiem brīvu peļņu un nesarēķināja, ka labie laiki var arī beigties, kā arī nekustamo īpašumu būvētājiem, kuri nekustamā īpašuma burbuļa briešanas gados dzīvokļus lēti būvētās mājās pārdeva ar 200% peļņu un nu inerces dēļ iedzīvojušies milzu parādos, jo mājokļus vairs nepērk. Un arī tiem, kuri patiešām daudz nerēķināja, bet rožainās brillēs gāja uz banku.
"Uzbriestot algu kontiem un parādoties mājokļu piedāvājumam, it īpaši jaunās ģimenes steidza tikt pie savas dzīvesvietas."
Ļaužu atmiņa ir īsa, tādēļ lieti atcerēties, ka vēl šā gadsimta sākumā vidējā dzīvojamā platība vienam Latvijas iedzīvotājam bija 24 kvadrātmetri (šis skaitlis „atšķaidīts” ar plašākiem mājokļu kvadrātmetriem lauku apvidos), divreiz mazāk nekā „vecajās” Eiropas Savienības valstīs, un labiekārtotos mājokļos dzīvoja vien 26,6% ģimeņu. Tātad loģiski, ka, uzbriestot algu kontiem un parādoties mājokļu piedāvājumam, it īpaši jaunās ģimenes steidza tikt pie savas dzīvesvietas. Izsalkumu pēc mājokļiem apliecina tas, ka 2004. gadā dzīvokļi jaunajos projektos tika izpirkti jau tad, kad ēkas būvniecība vēl lāgā nebija uzsākta un mājokļa veidolu varēja aplūkot vien datorā.
Cik daļās dalīt atbildību
Viedokļi par kredītņēmēju atbildības slieksni patiešām dalās. Banku augstskolas rektore Tatjana Volkova plašsaziņas līdzekļos norāda, ka mājsaimniecības, kuras šobrīd atrodas uz maksātnespējas sliekšņa, nebija izvērtējušas, vai to ienākumi un profesionālā kvalifikācija ir pietiekami augsta, lai varētu tikt galā ar kredītsaistībām arī nelabvēlīgos apstākļos.
Savukārt tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš norāda, ka „cilvēks ir ņēmis hipotekāro kredītu un iegādājies mājokli, vairākus gadus godīgi veicis maksājumus, bet tad iestājas ekonomiskā krīze un objektīvu, no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ cilvēks maksāt vairs nespēj. Šobrīd sanāk tā, ka bankai nav pienākuma sēsties pie sarunu galda, lai vienotos par parāda restrukturizāciju, tā var īpašumu izlikt izsolē un pārdot kaut vai par zemāku cenu nekā nepieciešams, lai nosegtu parādsaistības. Savukārt starpību klients joprojām paliek bankai parādā”. Ministrs uzskata, ka attiecīgajos likumos jāievieš grozījumi, kas, realizējoties šādam scenārijam, bankai izsoles ceļā neatgūtos līdzekļus liktu ierakstīt zaudējumos. „Atbildība ir jāsadala starp abām pusēm. Parādnieka risks būtu zaudēt iemaksāto naudu un mājokli, bet bankas risks būtu zaudētā starpība.”
To, ka atbildība šajos laikos ir jādala pat ne divās, bet trijās daļās – starp bankām, valdību un kredītu ņēmējiem - pauž Latvijas Kredītņēmēju apvienības (LKA) valdes priekšsēdētājs Ainārs Gorenko. Viņš visupirms norāda, ka bankas ar reklāmas kampaņām par kredītu pieejamību un izdevīgumu radīja ļoti lielu psiholoģisku spiedienu uz cilvēkiem: „Atcerēsimies sludinājumus: „Ir tik vienkārši piezvanīt...”, „Nāciet, mēs neprasīsim jūsu legālos ienākumus...” Ļaudis būtībā tika zombēti.”
Otrkārt, kāpēc lai iedzīvotāji neticētu valdībai, kas apgalvo, ka ar ekonomisko situāciju valstī viss ir kārtībā? Kā lai viņi zina, kas norisinās ekonomikas dzīlēs, ja allaž tiek atkārtots par septiņiem treknajiem gadiem? Cilvēks saprata vienkārši: mazāku algu kā pašlaik viņš noteikti nesaņems. Treškārt, bankas izvērtēja topošo klientu maksātspēju, ķīlas lielumu, licencēti vērtētāji noteica īpašuma tā brīža vērtību. Bankās bija kredītu speciālisti, riska menedžeri, juristi un visi pārējie. Iedzīvotāji, kas nav profesionāļi šajā laukā un nepārzina kredītu izsniegšanas mehānismu, vērsās pie profesionāļiem un viņiem uzticējās.
Tagad bankas apgalvo, ka kredītņēmēji bijuši neapdomīgi, un tas nav taisnīgi, jo atbildība tiek uzvelta tikai vienai pusei. Turklāt divus gadus bankas Latvijā pelnīja nenormāli daudz.”
Pērnā gada nogalē mājsaimniecībām izsniegto kredītu apjoms bija 6,38 miljardi latu, trīs gadu laikā to apjoms gandrīz dubultojies, un šo saistību kalpībā nonākušas ap 200 tūkstošiem mājsaimniecību.
Ja esi zaudējis darbu, maksā vairāk
„Ja uzņēmumi sašaurina darbību, tiek atlaisti darbinieki, kas savukārt nespēj atmaksāt kredītus. Arī valsts un banku sektorā notiek masveida atlaišanas, atbrīvoti tiek pat 20% darbinieku. Rīgā bezdarbniekos ik dienu piesakās ap diviem simtiem cilvēku. Nedēļā tas ir tūkstotis. Tā nav normāla situācija,” norāda A. Gorenko. „Turklāt jaunajai paaudzei, kam darba stāžs ir līdz 12 gadiem, pabalsts ir samazināts uz pusi – tikai četru mēnešu garumā un tikai 50% no darba algas. Tātad – ja jaunā ģimene ir nopirkusi dzīvokli un pelnītāji zaudējuši darbu, viņi uzreiz kļūst maksātnespējīgi.
Es pašlaik vēršos pie bankām ar lūgumu nepasliktināt kredītņēmēju maksātspēju. Bankas atbild, ka pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas un Komercbanku likuma prasībām ir jānodrošinās pret riskiem. Jo lielāks risks, jo augstāka procentu likme. Aizkraukles banka visiem saviem kredītu ņēmējiem izsūtīja paziņojumus, lai viņi iesniedz izziņas par savu maksātspēju. Tātad Valsts ieņēmumu dienesta izziņu, izziņu par komunālajiem maksājumiem – vai nav kavējumu. Ja tie parādās, banka var lemt par klienta maksātspējas problēmām, kaut gan kredītiestādē viņš maksājumus nokārto laikus. Tādējādi tiek pasliktināta kredītņēmēju maksātspēja. Piemēram, Hipotēku banka dažiem klientiem paaugstināja likmi pat līdz 6 procentiem, kas ir vienkārši neiespējams cipars. Tas viss notiek ar skaidrojumu: mēs esam labi, mēs visu saprotam, bet jūs patiešām esat riska grupā un mums ir jāveido rezerves uzkrājums!
"Bankas ar savām reklāmas kampaņām par kredītu pieejamību un izdevīgumu radīja ļoti lielu psiholoģisku spiedienu uz cilvēkiem."
Tāpat procentu likme tiek pārskatīta un paaugstināta arī, pagarinot līguma termiņu. Ja cilvēks iepriekš maksāja 400 latu mēnesī, tagad viņš maksās 650 latus. Skaidrs, ka agrāk vai vēlāk viņam iestāsies maksātnespēja. Bet pie mums nāk cilvēki, kuri saka – mēs pašlaik nevaram atļauties maksāt 500 latu mēnesī, bet 300 vai 250 varam. Protams, katrā bankā situācija ir atšķirīga. Ja pati banka ir uz maksātnespējas robežas, tad tā mēģinās maksimāli savākt aktīvus un kredītņēmējiem pretimnākšanu neizrādīs. Turklāt, ja bankas vēršas pret parādniekiem, tās atņem visus īpašumus un cilvēks vēl paliek parādā vismaz pusi no kredīta vērtības. Tas nozīmē, ka tiesu izpildītāji piedzīs jebkuru viņa ienākumu, viņam tiek bloķēti visi konti, bet uz rokas paliek tikai minimālā alga. Ja viņa sieva turklāt ir bērna kopšanas atvaļinājumā, ģimenei pat nav naudas cita dzīvokļa īrei. Faktiski nekas cits neatliek, kā izbraukt no valsts vai arī strādāt nelegāli.
Esam izpētījuši Lielbritānijas pieredzi. Tur 90 procentos gadījumu bankas aprobežojas ar ķīlas iegūšanu. Tās nevar izlikt cilvēkus no mājokļa, neierādot citu līdzvērtīgu platību. Likums, kas regulē banku darbību, ir ļoti saistīts ar „sociālo spilvenu”. Pie mums var atņemt īpašumu, izlikt cilvēku uz ielas, un viss. Ja viņam atņem visu kustamo mantu, datoru, televizoru, naudu, viņš pat nevar nopirkt avīzi, lai izlasītu darba sludinājumus. Šādi gadījumi pērn bija.”
Zem āmura ne tikai parādnieki, bet arī viņu galvotāji
Kredītņēmēju apvienības valdes priekšsēdētājs teic, ka pašlaik bankas parādniekus no dzīvokļiem neizliekot, un šajā faktā saredz arī biedrības pūliņu augļus. Taču norāda, ka tas ir pagaidu risinājums. „Dzīvoklis ir jāapdrošina, jāveic komunālie maksājumi, un bankai tie atkal ir papildu zaudējumi. Jo pašlaik, izņemot pašas bankas, neviens šos īpašumus nespēj nopirkt. Kad atsāksies kreditēšana, celsies īpašuma cena, šiem cilvēkiem būs vai nu jāiet projām, jo īpašumam būs pircējs, vai pašiem jāatpērk. Bankas nopelnīs tik un tā. Juristi saka - likumu izmaiņām vajadzīgi divi gadi. Bet mums nav laika, mums ir trīs mēneši. Lielākais – pusgads.
Pašlaik ir 20 tūkstoši problemātisko kredītņēmēju, pēc maniem aprēķiniem, grūtībās drīzumā varētu nonākt aptuveni 50 tūkstoši cilvēku, jo šīm ģimenēm ir galvotāji, kas arī var kļūt maksātnespējīgi. Arī šie cilvēki vairs nebūs nodokļu maksātāji, nepiedalīsies ekonomikas radīšanā. Tādēļ ļoti aktīvi izstrādājam priekšlikumus grozījumiem Maksātnespējas procesa likumā, ko gatavojamies iesniegt Tieslietu ministrijā. Normas par privātpersonu maksātnespējas procesu ir pieņemtas, mūsuprāt, formāli. Cilvēks, kam reāli nav naudas, pašlaik nespēj ierosināt pat maksātnespējas procesu, jo pirmā valsts nodeva, lai iesniegtu tiesā dokumentus, ir 900 latu. Turklāt par šo dokumentu, kuros ir nepieciešami precīzi aprēķini, sagatavošanu arī jāmaksā speciālistam, un tie var būt tūkstoš latu.
"Nekur pasaulē privātpersonu bankrota procedūra nav tik dārga kā pie mums, šeit tā cilvēkiem reāli nav pieejama."
Pašlaik paredzēts, ka administratora, kurš faktiski neko nedara, tikai „monitorē” jeb pārrauga procesu, atalgojums ir 540 latu mēnesī. Bet tas taču ir vidējais kredīta maksājums! Ja cilvēkam būtu šie lati, viņš turpinātu maksāt bankai! Nekur pasaulē privātpersonu bankrota procedūra nav tik dārga kā pie mums, šeit tā cilvēkiem reāli nav pieejama. Tā bankrotēt var tikai cilvēki, kam ir lieli uzkrājumi. Uzskatām, ka steidzamības kārtā jāmaina arī likuma norma, kas nosaka: fiziskas personas bankrots ilgst septiņus gadus. Mūsu nostāja ir tāda, ka personai jāļauj bankrotēt trīs mēnešu laikā. Ja mēs panāksim, ka iedzīvotāji, kuri nonākuši maksātnespējas situācijā, varēs ātri bankrotēt, banka dabūs tikai ķīlu un nevarēs vērsties pret pārējo īpašumu. Tā ir iepriekšējā mērķa sasniegšana ar citādiem līdzekļiem. Cilvēks varētu iemaksāt noteiktu nodevu (par tās lielumu domas dalās, mans priekšlikums ir 100 latu), nodot savus īpašumus administratoram, kurš tos vai nu pārdotu, vai atrastu optimālo risinājumu rīcībai ar tiem, ļaujot cilvēkam tomēr tālāk normāli dzīvot.”
Katram savas problēmas
Optimismu nevieš ziņa, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) patlaban izvērtē trīs vai četru banku līgumus, kuros bankas, kā norāda centra vadītāja Baiba Vītoliņa, „ar negodīgām metodēm” cenšas panākt kredītu izsniegšanas nosacījumu maiņu, uzspiežot parakstīt neizdevīgus līgumus. PTAC aicina iedzīvotājus nepārsteigties ar šādu līgumu parakstīšanu, bet iepriekš konsultēties ar juristiem. Tāpat visu jau minēto iemeslu dēļ uzticību kredītņēmējos nevieš banku aicinājumi par pirmajām finansiālajām grūtībām uzreiz informēt kredītiestādi, lai rastu iespējami labvēlīgus risinājumus.
Latvijas Komercbanku asociācijas vadītājs Teodors Tverijons publiskojis šādu viedokli: "Mēs paredzam, ka kredītu kvalitāte pasliktināsies arī turpmāk, kas nozīmē tālāku pašu kapitāla samazināšanos. Tādēļ visi aicinājumi palīdzēt ģimenēm vai uzņēmumiem atduras pret reālām iespējām. Pienāks brīdis, kad to vairs nebūs iespējams darīt. Ja banka nespēs izpildīt kapitāla pietiekamības normatīvu, tad banka jāaptur. Lai to novērstu, ir tikai viens variants: jāpalielina kapitāls.”
Viņš arī informējis, ka patlaban banku pašu kapitāls ir 1,7 miljardi latu, bet izsniegto kredītu apjoms - 16,5 miljardi latu. Asociācijas dati liecinot, ka kopumā aptuveni 12%-13% kredītņēmēju ir grūtības ar kredīta atmaksu. „Šie inficētie kredīti veido ap 900 miljoniem latu, un tā ir problēma,” tā T. Tverijons.
Tā nu bankām ir savas problēmas, un to parādniekiem – savas. Bet valstij – kopīgas.
