Stratēģiskās analīzes komisijas veiktā pētījuma „Latvija un brīva darbaspēka kustība: Īrijas piemērs” dati liecina, ka peļņā uz Īriju devies ne tikai nekvalificēts darbaspēks, bet arī izglītoti un augstu kvalificēti speciālisti. Viņu galvenais aizbraukšanas motīvs ir ne tikai lielāka darba samaksa, bet arī nestabilitāte Latvijas valstī, kas saistāma ar to, ka Latvijas iedzīvotājiem netiek piedāvāta visaptveroša valsts attīstības vīzija. Tātad uz Īriju ir aizceļojuši arī tie, kuriem ir augstākā izglītība, kuri Latvijā veica gana prestižu darbu, kuri bija spējīgi parūpēties par sevi un ģimeni arī savā dzimtenē.
"Neparasti ir tas, ka daļa latviešu Latvijā par aizceļotājiem runā nievājoši, uzsverot, ka svešajā valstī viņi nav nekas."
Tas, ka latvieši aizbrauc uz citām valstīm, ir bijis vienmēr. Tas nav nekas neparasts. Neparasti ir tas, ka daļa latviešu Latvijā par aizceļotājiem runā nievājoši, uzsverot, ka svešajā valstī viņi nav nekas vairāk kā sēņu un zemeņu lasītāji, kas patiesībā nevienam nav vajadzīgi. Jāsaka, Īrijā ir arī gana daudz latviešu, kuri ieņem pietiekami augstus amatus, studē vai arī vada savu biznesu. Pēc sarunas ar trīs latvietēm Kristīni, Valdu un Māru, kuras Latvijā ieguvušas augstāko izglītība, tapa skaidrs, ka viņas Īrijā jūtas laimīgas.
Latvijā – nestabilitāte un garantiju trūkums
Kristīne Īrijā dzīvo jau septiņus gadus un patlaban strādā „Hickeys Pharmacy” par aptiekas-veikala vadītāju. Ierodoties Īrijā, lai uzlabotu angļu valodas prasmi un, protams, arī vairāk nopelnītu, nekā tas iespējams Latvijā, viņa bija pārliecināta, ka ilgāk par gadu šeit nepaliks. Kristīne norāda: „Kad biju iedzīvojusies un sapratusi, ka šeit viss ir citādāk un man pieņemami, nolēmu palikt ilgāk. Arī pašreiz nedomāju kaut kur doties, jo ekonomiskā situācija ir nestabila visā pasaulē, bet šeit man ir labs darbs un es esmu nodrošināta.”
Arī Valda, kura Īrijā strādā par mazumtirdzniecības tīkla „Primark” veikala zāles vadītāju, bija domājusi, ka šajā valstī nepaliks ilgāk par vienu gadu. Tomēr rit jau trešais, kopš viņa dzīvo šeit. Jautāta par ierašanās motīviem Īrijā, latviete stāsta, ka viņai bijusi salauzta sirds un pēkšņi viss, viss apnicis: „Es pametu dizaina kursus, arī darbs šķita vienmuļš. Gribēju ceļot, bet man nebija naudas.” Valda atzīst, ka tieši šo iemeslu dēļ nolēmusi doties uz ārzemēm, pietiekami nopelnīt un pēc tam braukt uz Dienvidameriku, lai iesaistītos brīvprātīgo projektā darbam ar ielu bērniem. Tāpat apceļot pasauli. Valda piebilst, ka Īrijā satikusi savu liktenīgo vīrieti un domā, ka, visticamāk, Latvijā neatgriezīsies: „Pirmkārt, viņš nerunā latviski, otrkārt, es vienkārši negribu. Tomēr Īrijā palikt arī nevēlos, jo trūkst kontinentālās Eiropas gaisotnes, tās izcilās arhitektūras, labu laika apstākļu un atrašanās kultūras epicentrā. Mēs mērķējam uz Eiropas vidieni.”
"Mēs esam cilvēki, kas cenšas izlauzt savu ceļu šajā pasaulē."
Māra Īrijā dzīvo otro gadu. Viņa atbraukusi pēc bakalaura grāda iegūšanas psiholoģijā, lai uzlabotu angļu valodas prasmes un turpinātu maģistrantūras studijas Anglijā. Māra, studējot Marino koledžā teātra performanci un deju, paguvusi apgūt arī angļu un spāņu valodu Golvejas valodu skolā.
Arī Īrijā – neatlaidīgi augšup
Uz jautājumu, kas Īrijā palīdz virzīties pa karjeras kāpnēm, Kristīne un Valda norāda: tas ir katra cilvēka individuālais darbs, ar kuru tiek pierādīts tas, ka cilvēks ir spējīgs ieņemt konkrēto amatu un pildīt visus pienākumus. Kristīne stāsta, ka viņas pirmais darbs Īrijā bija restorāna apkalpošanas servisā: „Darbs bija grūts, bet es centos visu izdarīt maksimāli labi. Grūti bija arī tāpēc, ka tajā laikā studēju biznesa administrāciju tālmācības nodaļā.” Viņa piebilst, ka tas tomēr atmaksājies: beidzot studijas, viņa tika paaugstināta par restorāna menedžera asistenti un pēc neilga laika – par restorāna menedžeri. „Es biju vadītāja četrdesmit darbiniekiem, tas man bija liels izaicinājums,” saka Kristīne. „Kad šajā kompānijā biju nostrādājusi piecus gadus, vēlējos mainīt darbu, jo sāku ieslīgt rutīnā, tāpēc pieņēmu piedāvājumu no „Hickeys Pharmacy”, kas meklēja vadītāju ar labu menedžmenta pieredzi.”
Valda savukārt stāsta, ka 2006. gada rudenī skatlogā ieraudzījusi sludinājumu – mazumtirdzniecības tīkls „Primark” meklē zāles menedžeri: „Aizgāju pie vadības pieteikties, bet man atteica, jo man nebija pieredzes mazumtirdzniecībā. Tāpēc pieteicos par pārdevēju, pēc tam vasarā gāju pie tās pašas vadības un prasīju paaugstinājumu.” Drosme attaisnojusies, un jau nedēļu vēlāk Valda strādājusi par zāles menedžeri citā tās pašas kompānijas tīkla veikalā.
"Vienalga, cik augstu amatu šajā valstī ieņemtu, ir sajūta, ka tiec uzskatīta par svešo."
Māra piebilst, ka Īrijā atrodas nevis karjeras, bet gan izglītības nolūkos, taču, viņasprāt, darba devēji Īrijā novērtē tieši atdevi darbam. Paaugstinājums tiek piedāvāts, tiklīdz redz, ka cilvēks tam ir gatavs. Mārai ir nepieciešama nauda studijām, un viņa paralēli mācībām strādā ātrās ēdināšanas restorānā, kur pati var veidot savu darba grafiku. „Šo darbu veicu tikai, lai varētu studēt, taču pēc beigšanas strādāšu savā profesijā.”
Māra ievērojusi atšķirību starp izglītības sistēmu Latvijā un Īrijā: „Tā ir brīvība. Neviens netiek nosodīts, pasniedzēji ir uzmanīgi, pieklājīgi un laipni, saprot, ka katram ir nepieciešama individuāla pieeja. Turklāt ikviens šeit tiek uztverts kā personība.”
Allaž svešinieki, kaut cienīti
Māra dažkārt Īrijā jūtas kā svešā: „Daudziem ir jāstāsta par Latviju, jo pastāv priekšstats, ka tā ir tas pats, kas Krievija.” Nereti viņai jautā: „Are you Polish?” (vai tu esi poliete?) „Jāatzīst, mani tas kaitina,” saka Māra. „Domāju, ka vecāka gada gājuma cilvēki nav īpaši apmierināti ar iebraucējiem, bet visi ir laipni un veiksmīgi to slēpj.”
Kristīne stāsta, ka, strādājot par veikala-aptiekas vadītāju, jūtas ļoti labi, jo viņai patīk tas, ko dara. Kompānija, kurā viņa strādā, ir vienano lielākajiem aptieku tīkliem un 90% veikalu vadītāju ir īri. Viņa atzīst: vienalga, cik augstu amatu šajā valstī ieņemtu, ir sajūta, ka tiec uzskatīta par svešo: „Es cenšos to neievērot, jo ar dažām dzīves situācijām ir jāsamierinās. Īrijā cilvēki jau pieraduši, ka liela daļa iedzīvotāju nav dzimuši šeit, jo imigranti sāka valstī ieplūst jau ļoti sen.”
Savukārt Valda norāda, ka tikai pašā sākumā izjutusi, ka tiek uzskatīta par svešo: „To jutu pirmos mēnešus, strādājot par menedžeri. Īpaša pietāte man bija pret 40 un 50 gadus vecajām pārdevējām, kuras visu mūžu nostrādājušas šajā veikalā. Bet tur noteikti mijās viss kopā – gan tas, ka viņas ir īrietes, gan tas, ka viņas ir vecākas par mani, bet es esmu jauna iebraucēja un tagad man viņām jāsaka, ko viņas drīkst un ko nedrīkst darīt. Nu esmu iemācījusies ar tiem, kas veikalā ir nostrādājuši visu mūžu, būt pa draugam, ar jaunajiem būt stingrai. Tāda nedaudz dubulta morāle, bet tā attiecības veido visi menedžeri. „Mans dzīvesbiedrs ir īrs, un lielākā daļa man apkārtējo ir īri, es tieku uztverta par savējo.” Kristīne piebilst, ka šī sajūta „savējais” un „svešais” var būt arī dzimtenē: „Arī Latvijā tu vari būt izstumts no kādas grupas un justies kā svešais, uz kuru skatās „kaut kā ne tā”, taču, manuprāt, daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka – ja tu gribēsi būt un pierādīsi, ka esi „savējais”, tad arī tā tiksi uztverts.”
Lieliska vieta studijām un darbam
Visas trīs latvietes teic, ka ilgojas tikai pēc ģimenes un sev tuviem cilvēkiem. Valda stāsta, ka Īrijā jūtas daudz labāk nekā Latvijā: „Materiāli man ir daudz nodrošinātāka dzīve, man šeit ir cilvēki, kurus es mīlu un uz kuriem varu paļauties.” Arī Kristīne pievienojas tam, ka šajā valstī jūtas daudz labāk nekā dzimtenē: „Neizjūtu absolūti nekādu diskomfortu.”
Meitenes vienprātīgi apgalvo to, ka labo pašsajūtu šajā valstī nosaka stabilais atalgojums un sociālā aizsardzība. Kristīne atzīst, ka šie aspekti ceļ viņas pašapziņu: „Ir daudz vieglāk dzīvot, jo nav katru dienu jādomā, piemēram, vai es varēšu nomaksāt ikmēneša rēķinus.” Valda savukārt stāsta, ka atvaļinājuma laikā vienmēr gribējusi braukt uz ārzemēm, bet tas Latvijā bijis ļoti grūti: „Es gan braukāju, bet pēc tam knapinājos.” Viņa norāda, ka Latvijā viņai bijušas labākas sociālās garantijas nekā šeit: „Pēdējā darbavietā man bija veselības apdrošināšana, privātais pensijas fonds, šeit man nekā tāda nav. Bet es nejūtos tāpēc sliktāk, turklāt ceru, ka līdz manam pensijas vecumam es būšu beidzot saņēmusies un man būs savs uzņēmums, kuru es vadīšu arī pensijas vecumā.”
Kristīne atzīst, ka ir visai sāpīgi, ja liela daļa cilvēku Latvijā uzskata, ka Īrijā strādājošie nav spējīgi darīt neko vairāk kā nekvalificētu darbu. Valda piebilst: „Par tām sēnēm vispār ir smieklīgi! Pirmās reizes, kad braucu uz Latviju un satiku sen neredzētus paziņas, daudzi jautāja, vai es Īrijā lasu sēnes. Līdz šim Īrijā nevienu latvieti – sēņu lasītāju – neesmu vēl satikusi. Reiz „Panorāmā” bija sižets par latviešiem Īrijā, ka pret viņiem slikti izturas, ka nemaksā minimālo algu, ka piekrāpj. Bet tā nav mana Īrija! Pret mani šeit visi izturas labi, cilvēki mani mīl un ciena. Un es tāpat izturos pret viņiem.”
"Visas trīs latvietes teic, ka ilgojas tikai pēc ģimenes un sev tuviem cilvēkiem."
Māra teic, ka nav viegli mainīt stereotipus par latviešiem Īrijā: „Daudzi šeit patiesi strādā par apkopējiem, pelna naudu, taču vienalga turpina sūdzēties.” Viņasprāt, katram ir savs ceļš un skatījums uz lietām: „Varu pateikt, ka Īrija ir lieliska vieta studijām. Cilvēki no visas pasaules brauc studēt tieši šeit.”
Kristīne norāda, ka „arī šeit ir jālauž savs ceļš un, ja ir spēks un zināšanas, arī nedaudz veiksmes, tad latvieši ieņem augstus amatus”. Viņa piebilst: „Mēs neesam tie sprīdīši, kas dodas laimi meklēt. Mēs esam tie cilvēki, kas cenšas izlauzt savu ceļu šajā pasaulē. Dažiem šis ceļš ir Latvijā, dažiem – citās zemēs.”
Šos trīs latviešu veiksmes stāstus nevajag uztvert kā mudinājumu doties peļņā uz Īriju. Nekur nav teikts, ka katrs var sasniegt to, ko sasniegušas viņas. Kā teicis brazīliešu rakstnieks Paulu Koelju: „Ja cilvēks dzīvo, izdzīvodams savu likteni, viņa rīcībā ir viss nepieciešamais.”
