Savukārt cilvēkam, kas vairāk vai mazāk plāno savu karjeru un profesionālo izaugsmi vai pēkšņi palicis bez darba, izskatot darba piedāvājumus, jāpieņem būtisks lēmums – izvēlēties darbu valsts iestādē vai privātajā sektorā. Tā kā abās jomās ir savas priekšrocības un trūkumi, izvēle ir atkarīga no katra individuālajām vēlmēm, vērtībām un rakstura īpašībām.
Līdzšinējie darba tirgus plusi un mīnusi valsts sektorā un privātajā sektorā
Valsts sektors |
Privātais sektors |
||
Priekšrocības |
Trūkumi |
Priekšrocības |
Trūkumi |
Stabilitāte: sociālās garantijas, noteikts darba grafiks un laiks, zema konkurence |
Birokrātija: trūkst rīcības brīvības, ierobežota racionālu ideju īstenošana |
Jo vairāk strādā, jo vairāk nopelna |
Darbu var zaudēt jebkurā brīdī |
Garantēts atvaļinājums, pozitīvāka attieksme pret izglītības atvaļinājumiem |
Maz straujas karjeras iespēju |
Arī var būt labas sociālās garantijas un bonusi |
Daudz stresa, riska un līdzekļu trūkums |
Lielāka informācijas dinamika, pieejamība un uzdevumu plašums |
Alga nav atkarīga no darba izpildes |
Atbalsta racionālas idejas un darbinieku iniciatīvu |
Nenoteikts darba laiks |
Daudz grūtāk zaudēt darbu |
Rīkojumus dod cilvēki, kas zina mazāk nekā izpildītājs |
Labas karjeras iespējas |
Ierobežota informācijas plūsma tikai par savu sektoru |
Daudz ko ierobežo likumdošana un normatīvie akti |
Trūkst pretimnākšanas izglītības sakarā |
Avots: Valsts kancelejas pasūtītā personāla atlases kompāniju „CV-Market” un „WorkingDay Latvia” valsts pārvaldes darbinieku aptauja.
Konkurence publiskajā un privātajā sektorā
Pēdējā laikā Latvijas uzņēmējus uztrauc konkurence ar publisko sektoru darba tirgū. Viņi pieprasa publiskā sektora revīziju, kas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas nekad neesot veikta. Kā argumenti tiek minēti publiskā sektora ievērojamais īpatsvars ekonomikā, valsts pārvaldes iestāžu funkciju dublēšanas un lielais aģentūru skaits. Nosauktajam var piekrist, bet rodas jautājums, vai par darbaspēka aizplūšanu uz ārvalstīm ir atbildīga vienīgi valsts? Būsim godīgi – atbildību par to tikpat lielā mērā jāuzņemas uzņēmējiem, kuri nav spējuši pietiekami motivēt savus darbiniekus palikt tepat, Latvijā. Pašlaik citās valstīs strādājošie Latvijas darba tirgu un uzņēmējdarbības vidi salīdzinājumā ar darba apstākļiem citviet pasaulē raksturo kā “nedraudzīgu, saspringtu un stresa pilnu ar smieklīgi zemu atalgojumu”.
Vienlaikus uzņēmēji konstatējuši, ka jau vairākus gadus publiskajā sektorā strādājošie saņem vairāk nekā privātajā sektorā nodarbinātie. Tikai – vai šie dati tiešām atspoguļo reālo darba samaksas stāvokli valstī? Attiecībā uz valsts sektoru – noteikti, jo atšķirībā no privātā sektora tam nav iespēju manipulēt ar aprēķinos izmantotajiem datiem.
Laikraksta „Neatkarīgā” nesenie aprēķini liecina, ka šā gada pirmajos desmit mēnešos darbinieku atalgojumam ministriju centrālajos aparātos iztērēts 61 miljons latu, kas ir par 22% vairāk nekā pagājušā gada desmit mēnešos. Jājautā – kā tas iespējams? Vai tiešām ierēdņi grāba, kamēr varēja? Tādā gadījumā nākas secināt, ka neviena valsts iestāde līdz šim nav nopietni ņēmusi valdības lēmumus un nav tos pildījusi. Izdevumu samazināšanas plānu aizsegā ir turpinājies ierēdņu skaita pieaugums un algu kāpums.
Kā zināms, valsts pārvalde 2008. gada 1. jūlijā saņēma no Ministru kabineta uzdevumu samazināt 5% no resorā strādājošo skaita, taču tikai sešos no 19 resoriem uz 1. oktobri ir reāli samazināts darbinieku skaits, atklāj Baiba Pētersone, Valsts kancelejas direktores vietniece valsts pārvaldes attīstības un politikas koordinācijas lietās. Vienlaicīgi ar kopējā resora samazināšanu bija jāsamazina arī ministrijas centrālajā aparātā strādājošo skaits: to izpildījusi tikai Valsts kanceleja un Vides ministrija.
Tai pašā laikā, veicot publiskā un privātā sektora atalgojuma atšķirību izlīdzināšanu, nevarētu prasīt, lai kādu apsvērumu dēļ personas, kuras izvēlas strādāt publiskajā sektorā, piemēram, ierēdņi, skolotāji u.c. ar augstāko izglītību, saņemtu mazāk nekā viņu studiju biedri, kuri izvēlējušies veidot karjeru privātajā sektorā.
Ministru prezidents Ivars Godmanis norāda, ka atalgojumam valsts pārvaldē vajadzētu būt 80% no tirgus, nevis otrādi. „Pamatā mums nav otrādi, bet dažās ministrijās ir atšķirīgi.”
Secinājums – kamēr netiks ievērots taisnīguma un samērīguma princips visos sabiedrības līmeņos un attiecībās, miera nebūs. Šie un citi jautājumi kā īlens spiežas no maisa un prasa atbildi. Cik liels un efektīvs kopumā ir Latvijas publiskais sektors? Cik daudz saimniecisku funkciju Latvijā joprojām veic publiskais sektors, cik daudzas administratīvās funkcijas publiskajā sektorā pārklājas? – grib zināt uzņēmēji.
Vien pieaugot atalgojuma ārējam un iekšējam taisnīgumam, ko iespējams panākt, skaidrojot gan valsts, gan uzņēmuma kopējo finansiālo un darbinieku atalgojuma struktūru un nosakot darba algu atbilstoši katra darbinieka individuālajam sniegumam, iespējamas pozitīvas pārmaiņas gan valsts un sabiedrības, gan darba devēju un darbinieku savstarpējās attiecībās.
Strādājošo mēneša vidējā darba samaksa pa mēnešiem Latvijā
Sabiedriskajā sektorā |
I |
II |
III |
IV |
V |
VI |
VII |
VIII |
IX |
X |
XI |
XII |
Latos |
||||||||||||
2005 |
246 |
244 |
276 |
268 |
274 |
297 |
294 |
277 |
279 |
284 |
308 |
372 |
2006 |
298 |
294 |
313 |
328 |
328 |
357 |
356 |
336 |
344 |
358 |
408 |
490 |
2007 |
401 |
391 |
425 |
441 |
444 |
505 |
484 |
456 |
477 |
507 |
561 |
625 |
2008 |
503 |
498 |
547 |
537 |
554 |
612 |
602 |
546 |
566 |
… |
… |
… |
Privātajā sektorā |
||||||||||||
Latos |
||||||||||||
2005 |
203 |
208 |
214 |
214 |
218 |
220 |
230 |
229 |
228 |
231 |
233 |
257 |
2006 |
244 |
251 |
260 |
258 |
271 |
273 |
283 |
285 |
281 |
294 |
294 |
330 |
2007 |
324 |
324 |
341 |
342 |
352 |
357 |
381 |
374 |
365 |
384 |
378 |
413 |
2008 |
420 |
426 |
426 |
436 |
434 |
433 |
459 |
439 |
440 |
… |
… |
… |
Avots: LR Centrālā statistikas pārvalde
Eksperti prognozē būtiskas izmaiņas darba tirgū
Personāla atlases uzņēmuma SIA „Fontes grupa” eksperti prognozē, ka līdz ar izmaiņām ekonomikā būtiski mainīsies arī darba tirgus – darba devēji atgūs savas pozīcijas darba tirgū, darbinieki meklēs stabilus uzņēmumus, atalgojuma pieauguma tempi samazināsies un aizvien lielāka loma būs uzņēmuma vadītāja prasmēm.
Raksturojot pašreizējo situāciju, „Fontes” atzīst, ka, lai arī Latvijā valda neziņa par valsts un pasaules ekonomisko attīstību, pamazām rodas sapratne, ka strādāt kā agrāk nevarēs. Strādāšana ir vienīgais variants, kā bez zagšanas tikt pie naudas.
Nākamgad pieaugs ne tikai darba meklētāju skaits, bet priekšplānā izvirzīsies arī valsts un uzņēmumu vadītāju ilgtermiņa redzējums līdz ar prasmi vadīt īstermiņa procesus, viņu patiesā spēja iedvesmot un motivēt cilvēkus un ieviest pārmaiņas.
"Šā gada pirmajos desmit mēnešos darbinieku atalgojumam ministriju centrālajos aparātos iztērēts 61 miljons latu, kas ir par 22% vairāk nekā pagājušā gada desmit mēnešos. Jājautā – kā tas iespējams? Vai tiešām ierēdņi grāba, kamēr varēja?"
Pēc ekspertu prognozēm, nākamgad ierobežoto budžeta līdzekļu dēļ tiks meklētas iespējas, kā no esošajiem resursiem gūt lielāku atdevi. Atalgojuma pieauguma temps samazināsies, lai gan „atslēgas cilvēkiem”, kuri darba tirgū nav viegli atrodami, darba alga tiks paaugstināta.
„Ierobežota atalgojuma budžeta apstākļos vadītāji kritiski izvērtēs katra darbinieka sniegumu, bet viņu atalgojumu noteiks atbilstoši darba rezultātiem,” norāda „Fontes”. Savukārt palielinātas konkurences apstākļos darbinieki būs motivētāki sasniegt rezultātus, bet tiešā vadītāja loma motivācijas nodrošināšanā būs nozīmīgāka nekā straujas izaugsmes periodā.
Samazinoties saņemtajai mainīgajai atalgojuma daļai, saruks kopējais darbinieku atalgojums. Straujāk tas notiks sektoros un uzņēmumos, kuros atalgojums līdz šim tieši tika saistīts ar ieņēmumiem vai saražoto apjomu.
Kā darbiniekus motivējoši apstākļi nākotnē tiek minēti uzņēmuma stabilitāte, sociālās garantijas, iekšējās darba vides sakārtotība, darba tuvums mājām, kā arī sabalansēts darba un atpūtas laiks. Sociālo atvieglojumu un labumu paketēm tiks samazināti apjomi – apdrošināšanas polises būs par mazāku summu, tiks samazināti degvielas un mobilo tālruņu rēķinu limiti. Jauniem darbiniekiem būs zemākas atalgojuma prasības nekā iepriekš un būs vēlme pēc lielākas fiksētās algas proporcijas.
Publiskā un privātā partnerība
Līdz ar to sadarbība, nevis neveselīga konkurence starp publisko un privāto sektoru izšķirs Latvijas nākotni, jo visā pasaulē publiskā – privātā partnerība (PPP) ir viens no instrumentiem nozīmīgu, finansiāli apjomīgu publisko investīciju projektu īstenošanai, kas veicinātu ekonomisko izaugsmi un sabiedrības labklājību. Diemžēl Latvijā tikai pēdējo gadu laikā tiek runāts par PPP un tās iespējām.
Kas tad ir PPP? Latvijas valsts un privātās partnerības veicināšanas pamatnostādnēs teikts, ka „PPP ir sadarbība starp valsts vai pašvaldības institūciju un privātā sektora uzņēmēju, kuras ietvaros kāds publiskais pakalpojums vai objekts uz līguma pamata tiek nodots privātajam uzņēmējam uz noteiktu laika periodu un nosacījumiem, lai nodrošinātu publiskos pakalpojumus”.
Lai gan pēc Latvijas neatkarības atgūšanas privātais sektors arvien vairāk darbojas kā ekonomikas dzinējspēks, valsts iesaistīšanās ekonomikā joprojām ir būtiska. Speciālisti atzīst, ka privātā un publiskā sektora sadarbības rezultātā ievērojami ietaupītos valsts budžeta līdzekļi, tai pašā laikā iedzīvotāji saņemtu kvalitatīvākus pakalpojumus un būtu vieglāk attīstīt un uzturēt esošo infrastruktūru. Pagaidām izskanējušas versijas, ka tas varētu attiekties, piemēram, uz grāmatvedību, IT servisu vai apsardzi.
Kas kavē publiskā un privātā sektora sadarbību? Joprojām – korupcija. Korupcija neļauj radīt labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi un investīciju klimatu, traucē efektīvi apsaimniekot valsts finanses. Lai gan valdība ir izrādījusi apņēmību cīnīties pret korupciju, šī problēma paliek un ierobežo efektīvu valsts pārvaldi.
Vadītāju pieredze un viedokļi
LV.LV: Ko varat teikt par valsti kā darba devēju? Kāda tendence šobrīd vērojama valsts kā darba devēja konkurētspējā ar privāto sektoru?
Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I. |
Uģis Rusmanis, Valsts administrācijas skolas direktors: Valsts kā darba devēja pozitīvais aspekts darba tirgū ir stabilitāte. Kaut arī ekonomiskās situācijas dēļ darba vietas valsts sektorā šobrīd samazinās, tomēr nestabilitāte ir daudz mazāka, lēnāka, saudzīgāka nekā privātajā sektorā. Turklāt valsts vienmēr maksā nodokļus, ko privātie bieži cenšas apiet. Valsts pārvaldē pastāv noteikti principi, piemēram, vienlīdzība, atklātība, kas jāievēro, nodarbinot cilvēkus, un tie labvēlīgāk nekā privātajā sektorā ietekmē darbiniekus. Tās ir arī noteiktas, lai arī šobrīd ļoti mazas, sociālās garantijas.
Negatīvais aspekts – valsts kā darba devējs darba samaksas ziņā kopumā nekad nevarēs izkonkurēt privāto sektoru. Atalgojums valsts sektorā strādājošajiem nav tik dinamisks, ir grūtāk mainīt atalgojuma sistēmu.
Liekas, tieši patlaban valsts kā darba devēja konkurētspēja ar privāto sektoru palielinās. Valsts tomēr mazāk atbrīvo cilvēkus no darba. Tuvākajā nākotnē gan, gadījumā ja valsts sektora darbiniekiem samazinās darba algu un garantijas, kas jau lielā mērā sāk notikt, palielinās risks, ka konkurētspēja ar privāto sektoru samazināsies.
LV.LV: Kādām prasībām jāatbilst ierēdnim, lai viņu varētu saukt par efektīvu darba darītāju?
Prasības pret ierēdni aug, Valsts kancelejā patlaban tiek izstrādāti jauni ierēdņu kompetences modeļi, kuros katram ierēdņa amatam tiks noteiktas darbam nepieciešamās prasmes.
No ierēdņa galvenokārt tiek prasīta lojāla, godīga un uz klientu orientēta attieksme. Vēl būtu vajadzīga arī drosme, diplomātija un māka rast kompromisu. Valsts iestādes darbiniekam, kas atbilst šīm prasībām, štatu samazināšana varētu draudēt vismazāk.
LV.LV: Kādas nodarbinātības tendences šobrīd vērojamas privātajā sektorā? Vai ir iespējams sniegt salīdzinošu vērtējumu ar publisko sektoru?
Foto: no portāla politika.lv |
Ilona Kiukucāne, Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības eksperte:
„Nodarbinātības jautājums skar visu sabiedrību. Galvenā šī brīža atšķirība – valsts sektorā matemātiski samazina algu fondus un atlaiž cilvēkus, privātajā sektorā – izvērtē funkcionālo atbilstību un produktivitātes rādītājus.
Latvijā ekonomikas attīstības lejupslīdes periodā visu sabiedrību ir satracinājuši valdības vadītāju un politiķu paziņojumi par to, ka, lai ietaupītu valsts budžeta līdzekļus, vienīgais veids ir samazināt strādājošo skaitu. Šobrīd štatu samazināšanas un optimizācijas baumu vilnis veļas pāri valsts iestādēm. Privātajā sfērā darbinieku un uzņēmēju nedrošību uztur apgrozāmo līdzekļu trūkums un neziņa par uzņēmuma nākotni.
Nodarbinātības valsts aģentūras dati katru mēnesi liecina par to, ka 3 – 4 reizes ir samazinājies brīvo darba vietu skaits – tātad arī tie uzņēmēji, kas plānoja paplašināt savu darbību, meklēja papildu darbiniekus, šobrīd nogaida. No vienas puses, varētu teikt – notiek darba tirgus sakārtošanās, daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta darba produktivitātei un darbinieku prasmju un kompetenču atbilstībai veicamajiem pienākumiem. Taču darba vietu un strādājošo skaita samazināšanās valstī novedīs pie lielākām problēmām sociālajā jomā – nodarbināto skaita samazināšanās rezultātā neizbēgami samazināsies iemaksas sociālajā budžetā, paaugstināsies nelegālās nodarbinātības īpatsvars.
Šobrīd neviens valsts politikas dokuments neiezīmē darbības rīcību – ko darīt, lai radītu jaunas darba vietas. Jau pirms trim gadiem atbalstītā Lisabonas programma Eiropas Savienībā skaidri iezīmēja virzienu uz jaunu darba vietu radīšanu „New and better jobs”. 2008. gada novembrī jaunais ASV prezidents B. Obama paziņoja, ka viņa mērķis ir divu gadu laikā radīt 2,5 miljonus jaunu darba vietu ASV. Diemžēl pie mums šobrīd visi valdības pasākumi ir vērsti uz uzņēmējdarbības sašaurināšanu, līdz ar to arī uz darba vietu un strādājošo skaita samazināšanu.
Privātajā sektorā uzņēmumi izvērtē savas iespējas palikt Latvijas tirgū. Taču, ja valdības rīcība ar nodokļu politiku tikai veicinās darbaspēka izmaksu un citu resursu sadārdzināšanos, darba vietu skaits Latvijā turpinās samazināties.
Kā zināms, šobrīd katra Eiropas valsts ekonomika lejupslīdi pārdzīvo citādi, taču valstis, kas saglabā savu uzņēmējdarbību un darba vietas, daudz ātrāk spēj piesaistīt kvalificētu darbaspēku no citām valstīm, izmantojot darbaspēka brīvas kustības tiesības, un šo valstu attīstība notiek daudz straujāk. Ja Latvija pazaudēs šajā konkurences cīņā, sekos nākamais ekonomiskās emigrācijas vilnis. Mums jādara viss, lai atbalstītu uzņēmējus, Latvijā saglabātu darba vietas un nodrošinātu darbu Latvijas iedzīvotājiem.”