Kremlis pret ASV
Krievijas prezidents savā uzrunā skaidri lika saprast, ka Maskavas ārpolitika nemainīsies, un tā nav laba ziņa, jo pēdējā laikā šī ārpolitika raksturojās ar pieaugošu agresivitāti – retorikā un arī darbos. Krievija visās nopietnākajās starptautiskajās problēmās vaino amerikāņus. Tas attiecas gan uz globālo finanšu krīzi, gan Krievijas un Gruzijas karu. Šāds vēstījums ir iekšpolitiski svarīgs Krievijā. Pieaugot tās ekonomiskajām un finansiālajām problēmām, varai ir svarīgi „atklāt” sabiedrībai ārējo ienaidnieku. Šī pieeja ir īpaši izmantojama, ja maz informēta un parokāla sabiedrība kļūst sociāli neapmierināta un bīstama varai. Sabiedrības mobilizēšana pret „ārējo ienaidnieku” bija veids, kā Padomju Savienība centās nodrošināt politisko stabilitāti. Prognozējot arvien plašākas ekonomiskās problēmas, var pieļaut, ka Kremlis iekšpolitiski arvien vairāk izmantos pret ASV vērstu retoriku. Tomēr Medvedeva gadījumā ārpolitiskie vēstījumi bija arī domāti jaunievēlētajam ASV prezidentam. Krievijas tādējādi cenšas panākt, lai jaunā Baltā nama administrācija Krieviju uztvertu kā līdzvērtīgu varas centru pasaulē.
Vēlēšanu aprēķini
Krievijas iekšpolitikā Medvedevs ierosināja pagarināt prezidenta pilnvaru termiņu no četriem līdz sešiem gadiem un Valsts domes konstitucionālās pilnvaras – no četriem līdz pieciem gadiem. Šis ierosinājums pagarināt valsts vadītāja amata pilnvaru termiņu esot īstenojams bez referenduma rīkošanas, taču neattiecas uz Medvedeva pašreizējo mandātu. Tā publiski paziņoja prezidenta palīdze un Kremļa tieslietu departamenta vadītāja Larisa Bričeva.
Šo priekšlikumu būtība ir stiprināt varas vertikāli. Līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām atliek trīs gadi, līdz prezidenta – vairāk par trim. Konstitūcijas grozījumi ir nepieciešami, ja ir plāns sarīkot prezidenta ārkārtas vēlēšanas, pārbīdot Putina atgriešanos prezidenta krēslā jau uz nākamo gadu. Kremļa polittehnologi uzskata, ka valsti sagaida pamatīgi ekonomiski satricinājumi, un tad režīma saglabāšanai valsts priekšgalā drošāka būtu pārbaudīta „stingrā roka”. Kā šādas iespējamās notikumu attīstības piesegums vērtējams Medvedeva ierosinājums, ka valdībai reizi gadā būtu jāsniedz Domei pārskats par padarīto.
Medvedeva - Putina attiecības
Rietumu medijos plaši tiek diskutēts par D. Medvedeva un V. Putina attiecībām. Ņemot vērā, ka D. Medvedeva Prezidenta administrāciju veido V. Putina ieceltie pārstāvji, maz ticams, ka prezidents plāno mazināt premjerministra varu un palielināt savu varas autoritāti. D. Medvedeva ārēji demokrātiskais priekšlikums atcelt V. Putina izveidoto gubernatoru nozīmēšanas sistēmu pēc būtības ir vērsts uz to, lai nostiprinātu partijas „Vienotā Krievija” ģenerālsekretāra (V. Putina) ietekmi. Saskaņā ar prezidenta ierosinājumu gubernatora nozīmēšana būs atkarīga no vietējās vēlēšanās uzvarējušās partijas gribas. Krievijas gadījumā tā vienmēr ir V. Putina vadītā „Vienotā Krievija”.
"Medvedevam vajadzētu veikt konstitūcijas labojumus un īstenot nepopulāras sociālās reformas, „lai Putins varētu atgriezties Kremlī jau uz ilgāku laiku”."
Krievijas prezidenta un premjerministra attiecības ļauj piekrist versijai, ko nesen publicēja Krievijas laikraksts „Vedemosti”. Saskaņā ar laikraksta versiju Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs varētu demisionēt 2009. gadā, tādējādi sagatavojot ceļu tam, ka Kremlī atgriežas tā bijušais saimnieks, pašreizējais premjerministrs Vladimirs Putins. Šāda informācija laikraksta rīcībā nonākusi no kāda Kremlim tuvu stāvoša informācijas avota. Prezidenta iniciatīvu autors ir viņa administrācijas vadītāja vietnieka Vladislava Surkova izstrādātā plāna sastāvdaļa. Atbilstoši iecerei D. Medvedevam vajadzētu veikt konstitūcijas labojumus un īstenot nepopulāras sociālās reformas, „lai Putins varētu atgriezties Kremlī jau uz ilgāku laiku”. „Vadoties pēc šī scenārija, Medvedevs vēl pirms pilnvaru beigām varētu atkāpties no amata, atsaucoties uz izmaiņām konstitūcijā, un tad prezidenta vēlēšanas varētu notikt 2009.gadā,” raksta „Vedemosti”. Tad Putins varētu ieņemt prezidenta amatu vēl divus pilnvaru termiņus – no 2009. līdz 2021.gadam.
Tomēr šai versijai ir arī savi pretargumenti. V. Putins Gruzijas konflikta laikā bija lēmumu pieņēmējs, bet D. Medvedeva uzdevums bija tos skaidrot un paziņot. Krīzes apstākļos šāda varas formula ir izdevīga V. Putinam. Līdzīga pieeja varētu tikt izmantota arī turpmāk. Vienlaicīgi jāņem vērā, ka Krievijas politikā lēmumu pieņemšanā liela nozīme ir tā sauktajam inkrementālajam modelim (lēmumi netiek plānoti, tie tiek pieņemti pakāpeniski „soli pa solim” atkarībā no konkrētā mirkļa situācijas). Tas nozīmē, ka, neraugoties uz dažādām versijām, pilnīgi iespējams, ka Kremļa polittehnoloģiju šahisti paši vēl nezina nākamo gājienu.
