Rakstnieces A.Žīgures sacītais par jauniešu patriotisko audzināšanu, kas ilgu laiku nav bijusi sirdslieta, jo nav bijis ielikts prāts, lai patriotisms kļūtu par ikviena pašvērtību, klātesošajos raisīja pārdomas. Ja jaunieši tēvzemes mīlestību uzskatīs par vecmodīgu un noietu posmu, ja valdīs kosmopolītisms, ja materiālās intereses gūs virsroku pār garīgajām, kāda nākotne sagaida Latviju?
No melniem burtiem rodas vārdi...
Edvarts Virza (īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna) ir zemgalietis, dzimis 1883. gada 27. decembrī Bauskas apriņķa Salgales pagasta „Billītēs”, mācījies Bauskas pilsētas skolā. Pēc skolas pabeigšanas 1901. gadā E. Virza atgriežas tēva mājās, taču gan pašam, gan tēvam skaidrs – saimniekotājs viņš nebūs, tādēļ 1902. gadā viņš neilgu laiku mācās Rīgā pasta un telegrāfa skolā, bet 1904. gadā dodas uz Maskavu, klausās lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā. Atgriezies pēc gada „Billītēs”, E. Virza pēta franču un krievu dzeju, tulko, raksta dzejoļus pats. 1906. gadā pirmie dzejoļi sāk parādīties žurnālā „Dzelme”, bet 1908. gadā iznāk pirmais dzejoļu krājums „Biķeris”.
Gadi līdz Pirmajam pasaules karam ir šaubu, iekšēju konfliktu, sava dzejas stila meklējumu laiks. Karam sākoties, visa dzimta pošas bēgļu gaitām, bet kāda nejauša, nomaldījusies lode nogalina māti. Šī personiskā traģēdija un kopējais tautas posts būtiski maina E. Virzas turpmākās dzejas raksturu.
Latvijas valsts ir dzejnieka Edvarta Virzas augstākais lolojums. Redaktors Jānis Grīns raksta: „Vairāki latviešu lielākie dzejnieki piedalījušies ar visu sirds degsmi mūsu pirmās republikas izkarošanā, tā Rainis, Skalbe, Brigadere, Akuraters, Plūdons. Bet Virza kaut kā citādi, kaut kā tiešāk. Viņam bija kareivīgāks raksturs un talants. ”
Divdesmit Latvijas Republikas gadi ir arī E. Virzas literārās darbības ražīgākā daļa. 1938. gadā dzejniekam tiek piešķirta Tēvzemes balva.
Liktenis viņam bija labvēlīgs un neļāva pieredzēt drūmos okupācijas gadus. Dzejnieks nomira 1940. gadā, kad pār Latvijas likteņiem jau metās tumšas ēnas. Vistiešāk šīs likteņa nojausmas atklājas dzejolī „Baiga vasara” (sarakstīts 1939. gada trešajās Lieldienās).
"Aiziet varoņi, pazūd un neatgriežas, varoņi neko negarantē. Viņi ir mūsu cerību saukļi, bet mūsu eksistenci garantē šī vieta, pavards, mājas neuzvaramība, ticība mierīgam un mūžīgam mājas ritumam."
I.Ziedonis
Par labāko Edvarta Virzas darbu tiek uzskatīta poēma prozā „Straumēni” (1933). Tas ir izcils nacionāls daiļdarbs, kas tulkots daudzu pasaules tautu valodās. Kad 1989. gadā pirmo reizi Latvijā pēckara periodā tiek izdota E. Virzas grāmata „Straumēni”, tās priekšvārdā dzejnieks Imants Ziedonis raksta: „Katrai tautai ir vismaz divas lielas dziesmas – viena par varoņiem, otra par mājām. Kad abas tās saplūst kopā, pasauli pārsteidz Augstādziesma. (..) Bet varoņu dziesma mums jau ir. Tā ir dziesma par Lāčplēsi – tautas cerību varoni. (..) Māju dziesmā tāda varoņa nav. (..) Tomēr – tad kas tajā ir galvenais? Garantija. Ka ir, ka bija un būs. Ka pastāvēs. (..) Vieta, caur kuru rit laiks un neko neaiznes prom, tikai pienes klāt. Aiziet varoņi, pazūd un neatgriežas, varoņi neko negarantē. Viņi ir mūsu cerību saukļi, bet mūsu eksistenci garantē šī vieta, pavards, mājas neuzvaramība, ticība mierīgam un mūžīgam mājas ritumam.”
Arnolds Spekke – pedagogs, diplomāts un zinātnieks – dzimis 1887. gada 14. jūnijā Vecmuižas pagastā. Viņa tēvs Andrejs Spekke bija Vecmuižas pagastskolas pārzinis. Togad, kad pasaulē nāca Arnolds, uzsākta Sarkanās skolas celtniecība, bet jau pēc diviem gadiem (1889. gadā) skolā sāka skanēt bērnu balsis. Līdz pat 1900. gadam, kad tēvs pāriet darbā uz Iecavu, mazais Arnolds ar saviem vecākiem, māsu un brāli dzīvoja pārzinim paredzētajā dzīvoklī izglītības iestādes telpās.
Ļoti jaukas šo gadu atmiņas par Vecmuižu, tā laika skolas un skolēnu dzīvi, par sabiedriskajiem procesiem, kultūras pasākumiem Arnolds Spekke apraksta savā grāmatā „Atmiņu brīži” (latviešu valodā izdota 1967. gadā).
Pēc pamatskolas beigšanas 1906. gadā A. Spekke mācījās Jelgavas reālskolā, pēc tam studēja Rīgas Politehnikumā. 1915. gadā Maskavas universitātē viņš pabeidza Romāņu filoloģijas fakultāti un līdz 1918. gadam strādāja par latīņu valodas skolotāju Maskavas ģimnāzijās, kā arī par lektoru Arheoloģijas institūtā.
 |
Foto no Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas arhīva |
Abu Latvijas dižo dēlu darbu pirmpublikācijas un retas fotogrāfijas no Vijas Spekkes albuma papildināja pasākumā dzirdēto – sniedza dziļāku ieskatu par viņu dzīvi un darbu Latvijas valstij. |
1918. gadā, atgriezies Latvijā, A. Spekke nodibināja Liepājas reālģimnāziju un Rīgas 1. valsts ģimnāziju. No 1920. gada viņš bija Latvijas Universitātes romāņu filoloģijas profesors un LU dekāns un studentu lietu prorektors. 1927. gadā A. Spekke ieguva doktora grādu.
1932. gadā profesoram tika piešķirta Rokfellera stipendija. Zinātniskā darba turpināšanai viņš devās studiju ceļojumā uz Itāliju un Poliju.
No 1933. līdz 1940. gadam A. Spekke strādāja par Latvijas Republikas sūtni Itālijā, Albānijā, Bulgārijā un Grieķijā. Pēc Latvijas neatkarības likvidēšanas no 1940. gada viņam bija politiskā bēgļa statuss. Šajos gados viņš veica dažādus darbus Itālijas pilsētās – bija bibliotekārs, gids u.c. A. Spekke rakstīja Latvijas vēsturi, daudz publicējās.
No 1954. gada līdz 1970. gadam A. Spekke bija lietvedis Latvijas sūtniecībā Vašingtonā. Šis dzīves posms viņam bija apbrīnojami darbīgs, sarežģīts, daudzpusīgs.
A. Spekke miris Vašingtonā 1972. gada 27. jūlijā. Ar meitas – mākslinieces Vijas Spekkes da Sako – un ASV dzīvojošā mazdēla Andreja Arnolda Spekkes gādību profesora un viņa dzīvesbiedres pīšļi ir atgriezušies Latvijā – Vecumnieku kapsētā.
„Tēvu zemei grūti laiki, / Dēliem jāiet palīgā!”
Vakars bija brīnišķīgs un vienojošs. Abu Latvijas dižo dēlu darbu pirmpublikācijas un retas fotogrāfijas no Vijas Spekkes albuma papildināja pasākumā dzirdēto – sniedza dziļāku ieskatu par viņu dzīvi un darbu Latvijas valstij. Viņi mīlēja Latviju no sirds. Turēsim to augstu cieņā!
Tāpat atcerēsimies, katrā Latvijas pilsētā un pagastā bija un ir krietni un godājami cilvēki. Viņi ar savu darbu ir pelnījuši mūsu atzinību un cieņu.
