Runājot par ugunsdzēsības un glābšanas dienesta izveidi un attīstību Latvijā, nav viegli to analizēt kategorijā „toreiz un tagad”. Tam ir daudz pamatotu iemeslu, bet viens no būtiskākajiem: kopš pašiem pirmssākumiem un gadu simtiem ilgi var runāt vien par ugunsdzēsību, kas, protams, nozīmē arī cilvēku glābšanu, taču ne tādā izpratnē, kā tas kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem atspoguļojas dienesta nosaukumā un būtībā.
Tādēļ šodien un rīt rubrikā „Likteņstāsti” par diviem ugunsdzēsējiem, kuri dienestā piedzīvojuši dažādus laikus un paši bijuši arī dienesta vadībā dažādās sabiedriskajās un politiskajās iekārtās, ekonomiskajās un sociālajās situācijās. Vadot citus, vienlaikus viņi mācījušies paši, lai izveidotu un attīstītu dienestu, kurā strādājošie ne tikai vēlas, bet arī spēj cilvēkiem palīdzēt dažādās nelaimēs.
"Izbraukāju vairākas konferences, un tas bija ļoti svarīgi Latvijas tēla veidošanai. Nopirku karogu, aizvedu uz konferenci, mums jautā – kas tas par karogu, kas tā par valsti?"
Viņi - Juris Ļabis un Aivars Straume – vēsturē paliks arī kā pirmie ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ģenerāļi. Vēlāk tiem gan pievienojušies vēl citi kolēģi, tai skaitā pašreizējais VUGD priekšnieks ģenerālis Ainars Pencis, kurš aizvien turpina pilnveidot un attīstīt savu priekšteču veikumu dienestā.
Šeit publicētos abu ģenerāļu atmiņu stāstus autore uzklausījusi pirms septiņiem gadiem, un tie līdz ar citiem apkopoti grāmatā, kas veltīta ugunsdzēsības vēsturei.* Taču atmiņas nenoveco. Kā vēstures liecība ar katru gadu tās kļūst arvien vērtīgākas un, raugoties no šodienas skatu punkta, iespējams, vēl atklāj ko jaunu.
Ģenerālis JURIS ĻABIS,
Ugunsdzēsības pārvaldes priekšnieks no 1989. līdz 1992. gadam, pēc tam – līdz 1997. gadam – Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departamenta, kā arī attiecīgi VUGD priekšnieks:
"41. vidusskolu beidzot, priekšstats par nākotni bija diezgan aptuvens. Tēvs prasa vienreiz. Es saku – tā īsti vēl neesmu izvēlējies. Prasa otrreiz… Bet dēls vēl arvien neko nav izdomājis. Tad arī viņš man ieteica stāties Ļvovas tehniskajā ugunsdzēsības skolā. Tā vienreiz iesaka, otrreiz, un es neko neiebilstu, jo nav jau nevienas citas labākas idejas. Tā arī 1962. gadā tēvs aizgāja pensijā, bet tieši pēc gada – 1963. gadā – es aizbraucu mācīties uz Ļvovu.
Tur ieguvu ļoti lielu dzīves rūdījumu, jo tā bija paaugstinātas disciplīnas skola. Puišiem deva to, ko, manuprāt, vajag dot. Trīs gadus dzīvot tādā pamatīgā, stingrā režīmā – vienā laikā celties, ziema vai vasara – rīta rosmes, krosi, sports un mācības. Tas turpmākajā dzīvē un dienestā bija ļoti svarīgi. Kad mācījos, protams, šķita, kāpēc tas vajadzīgs. Acīmredzot vajadzīgs bija viss. Jā, bija grūti. Citi jaunieši staigāja, kur grib, bet mūs tikai reizi nedēļā palaida pa Ļvovu uz pāris stundām brīvsolī. Pārējie studenti varēja rīkoties brīvi, mēs ne. Citi mani draugi dienēja armijā, bet man paveicās, jo es ne tikai nodienēju, bet reizē ieguvu arī profesionālo izglītību. Tajā pašā laikā arī mēs soļojām, bija ierindas mācība, šaušana, skriešana, dažādi manevri, tā kā vajadzēja iziet arī to armijas minimumu.
"Ugunsdzēsēja darbs man bija svēts, un es sapratu, ka tajā vairs nevarēšu darboties ar to atdevi, kāda man bija."
Ļvovā bija ļoti daudz nacionalitāšu no visas bijušās Padomju Savienības, taču mums nebija nekādu domstarpību, drīzāk lojāla attieksme citam pret citu. Tur guvu rūdījumu, tajā skaitā sportisko. Ļvovā sagatavoja daudzus speciālistus. Bija arī Ļeņingradas tehniskā skola, – tās bija mācību iestādes, uz kurām sūtīja latviešus. Vidusskolu beidzot, bija gan četrinieki, gan trijnieki, jo daudz laika aizņēma sports, toreiz spēlēju pat jaunatnes izlasē volejbolā. Ļvovas tehnisko skolu pabeidzu ar četriniekiem un pieciniekiem. Pēc tam divus gadus strādāju par pasniedzēju Mācību centrā, tad iestājos augstākajā ugunsdzēsības inženiertehniskajā skolā Maskavā, kur nomācījos četrus gadus un ieguvu augstāko tehnisko izglītību, kas šodien atbilstu tehnisko zinātņu maģistra grādam.
Maskavas augstākajā skolā bija ļoti augstas klases pasniedzēji gan vispārējās tehniskajās disciplīnās, gan arī kursā, kur sagatavoja inženierus. Uz vispārtehniskās izglītības bāzes tika mācīta ugunsdzēsība: augstākā matemātika, tās pielietojums ugunsdzēsībā; termodinamika, tās pielietojums ugunsdzēsībā; elektrotehnika – ugunsdzēsībā; ventilācija – ugunsdzēsībā un tā tālāk. 1972. gadā, beidzot skolu Maskavā, dabūju inženiera grādu ugunsdzēsībā un mani nosūtīja darbā uz Ventspili par ugunsdzēsības vienības priekšnieku. Toreiz tur notika intensīva celtniecība. Būvēja "Ventspils naftu" un citus gigantiskus objektus. Daļa jau strādāja, daļa vēl tikai tapa. Ventspilī nostrādāju no 1972. līdz 1979. gadam, kad mani paaicināja uz Rīgu strādāt par priekšnieka vietnieku Ugunsdzēsības pārvaldē. Par tās priekšnieku kļuvu 1989. gadā, bet vēlāk sakarā ar nosaukuma maiņu biju Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departamenta priekšnieks.
Turpināju apgūt izglītību un 1991. gadā neklātienē pabeidzu Iekšlietu ministrijas akadēmiju Maskavā, kur ieguvu jurista grādu. No 1991. līdz 1997. gada liktenīgajam 28. jūnijam turpināju strādāt Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departamenta un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka amatā. Par traģisko notikumu Talsos uzzināju Tallinā, ugunsdzēsības sporta Baltijas čempionāta laikā, un pirmais, ko teicu: jāiet, ir notikusi nelaime un es uzņemos atbildību. Bet līdz traģiskajai dienai daudz bija iesākts un paveikts – civilās aizsardzības pārņemšana, iestrādes glābšanas darbos, jo līdz 1990. gadam ugunsdzēsības dienests nodarbojās tikai ar profilaksi un ugunsgrēku dzēšanu. Radās starptautiskā pieredze, un mēs sapratām – nedrīkst pieļaut, ka rodas firmiņas, kas veiktu glābšanas darbus. Sākumā amerikāņi uzdāvināja instrumentus, tad šo to varējām dabūt paši. Rīgas dome nopirka pirmo glābšanas automobili. Tā arī šīs funkcijas kļuva plašākas. Es to redzēju kā palīdzību cilvēkiem ekstremālās situācijās. Ja viņam draud briesmas.
"Līdz 1990. gadam ugunsdzēsēji nedrīkstēja darīt neko tādu, ko šodien saprotam ar glābšanas darbiem un palīdzību iedzīvotājiem. Ugunsdzēsēju automašīna nedrīkstēja izbraukt uz citiem darbiem, vienīgi uz ugunsgrēkiem. Padomju laikā tas bija aizliegts ar likumu. Mēs sākām padomisko domāšanu mainīt."
Līdz 1990. gadam ugunsdzēsēji nedrīkstēja darīt neko tādu, ko šodien saprotam ar glābšanas darbiem un palīdzību iedzīvotājiem. Ugunsdzēsēju automašīna nedrīkstēja izbraukt uz citiem darbiem, vienīgi uz ugunsgrēkiem. Padomju laikā tas bija aizliegts ar likumu. Mēs sākām padomisko domāšanu mainīt un sniedzām palīdzību ceļu satiksmes negadījumos, ķīmiskajās avārijās. Pirms tam šīs sistēmas nebija – uz ceļiem neviens nevienu neglāba, bija glābšanas dienests uz ūdens, bet tas atradās Ķīšezerā. Ja nelaime notika galvaspilsētas centrā, nevarēja atkļūt tik ātri, viņiem nebija ugunsdzēsēju operativitātes. Naudas bija maz, taupījām un skatījāmies, kā lietderīgāk izmantot.
Līdz 1993., 1994. gadam arī tehnikas iegādei nepietika līdzekļu. Toties 1996. gadā pavērās iespēja nopirkt 35 automašīnas. Padomju laika auto. Kritizēja, kāpēc padomju, nevis ārzemju, bet ārzemju nevarējām tāpēc, ka tās ir dārgas. Kā labāk – ja rajoniem iedod 35 vai piecas automašīnas? Tagad gan pērk modernas un labas, un var teikt – šobrīd dienestā ir gan moderna, gan novecojusi tehnika. Jā, Rīga vienmēr bijusi tāda kā prioritāte, jo tur intensīvāki izsaukumi, vairāk iedzīvotāju un arī liels ekonomiskais potenciāls.
Man ir liels gandarījums, ka pēc neatkarības atgūšanas nokļuvām starptautiskajā apritē, lai gan nevar noliegt – 1992. gadā, kad braucām uz dažādām starptautiskajām organizācijām, pasākumiem, bija ļoti grūti. Informācija par Rietumiem un saikne ar tiem bija ļoti maza. Tik, cik no žurnāliem kaut ko bijām uzzinājuši. Taču palēnām radās tiešie kontakti. Izbraukāju vairākas konferences, un tas bija ļoti svarīgi Latvijas tēla veidošanai. Nopirku karogu, aizvedu uz konferenci, mums jautā: kas tas par karogu, kas tā par valsti? Pirmo reizi, kad startējām starptautiskajos ugunsdzēsības sporta mačos Berlīnē pēc mūra nojaukšanas, plīvoja Latvijas karogs, Latvijas komanda bija jaunajos tērpos. Sajūta laba.
Manuprāt, ugunsdzēsējiem sabiedrībā ir autoritāte. Jā, bija Talsu traģēdija, visiem smags trieciens. Talsi nav aizmirsti, un tā ir dzīve. Tu cilvēkus visu mūžu glāb, māci, un tad… Es nekad nebūtu palicis iepriekšējā amatā, arī tuvākie teica, ka tikai tā vajadzēja rīkoties. Ugunsdzēsēja darbs man bija svēts, un es sapratu, ka tajā vairs nevarēšu darboties ar to atdevi, kāda man bija. Mans kritērijs bija – nevarēšu strādāt ar pilnu atdevi, jo līdzi nāks tā nasta. Manī ir ieaudzināts, ka par visu, kas notiek dienestā, jānes atbildība."
* Matule S., Rudzīte D., Žaimis I. „Ugunsdzēsība Rīgā 800 gados”. Izdevis: Likuma Vārdā, 2001.
