Streiks ir darbinieku protesta akcija pret darba devēju par labākiem darba apstākļiem un nodarbinātības nosacījumiem, sevišķi par darba samaksas paaugstināšanu. Darbinieku tiesības uz streiku Latvijā garantē Satversmes 108.pants un 1998.gadā pieņemtais Streiku likums. Tiesības streikot ir arī vienas no svarīgākajām ekonomisko un sociālo tiesību jomā, kas paredzētas ANO 1966.gada starptautiskā pakta "Par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām" 8.pantā un Eiropas Sociālās hartas 6. pantā. Latvijas Streiku likums saka, ka streiks ir kolektīvā interešu strīda risināšanas veids, kas izpaužas tādējādi, ka uzņēmuma, nozares darbinieki vai darbinieku grupa brīvprātīgi pilnībā vai daļēji pārtrauc darbu nolūkā panākt prasību izpildi.
Latvija ir pieskaitāma tai valstu grupai, kurā streiks tiek regulēts atsevišķā likumā: ir valstis, kurās streiks tieši regulēts atsevišķā likumā, valstis, kurās streiks tiek regulēts likumā par kolektīvo darba strīdu izskatīšanu, un ir valstis, kurās streiku regulēšanas jautājumi ir noteikti vairākos dažādos likumos vai arī tie atstāti tiesu praksei.
Viens no Latvijas Streiku likuma līdzautoriem Māris Badovskis uzskata, ka Latvijas Streiku likumam kā tiesiskam aktam īpašu trūkumu nav. Likums ir pieņemts un vēlāk uzlabots, saskaņojot to ar sociālajiem partneriem, ir doti priekšraksti pirmsstreika sarunām, streika pieteikšanai, noteikti streikošanas tiesību ierobežojumi, streika norises uzraudzība, kā arī pamats un kārtība, kādā streiks vai tā pieteikums tiek atzīts par nelikumīgu. Tāpat likumā ir noteiktas darbinieku un darba devēju tiesības un pienākumi streika laikā, kā arī atbildība par šā likuma pārkāpumiem utt..
Kopš Streiku likuma pieņemšanas 1998.gada 23.aprīlī tas grozīts un papildināts vien divas reizes (2002. un 2005.gadā), kamēr, piemēram, Darba likums kopš tā pieņemšanas 2001.gadā grozīts un papildināts piecas reizes. „Problēma drīzāk ir nevis streiku tiesiskajā regulējumā, bet gan faktā, ka darba ņēmēji vispār nonāk līdz streikam, nerodot savu problēmu atrisinājumu jau streika sarunu laikā,” saka M.Badovskis.
Politologi Andris Runcis un Ilga Kreituse atzīst, ka Latvijas politologi pagaidām nav pievērsušies Latvijas Streiku likuma analīzei un tā salīdzināšanai ar citu valstu praksi, jo līdz šim Latvijas politiskajā dzīvē ir bijis daudz citu aktuālāku jautājumu, kam pievērsties. Tātad Streiku likuma jautājums līdz šim Latvijā nav bijis pietiekami aktuāls.
Latvijas īpatnība: streiks pret valsti kā darba devēju
Viens no pirmajiem lielākajiem strādnieku streikiem vēl pirms arodbiedrību dibināšanas Rīgā notika Vērmaņa kokzāģētavā 1870.gada augustā, savukārt 1874.gadā notiek Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas strādnieku streiks. Tādi – tipiski strādājošo streiki pret savu darba devēju – ir atminami no Latvijas streiku vēstures pirmsākumiem.
Pašlaik rīkotajiem streikiem piemīt pavisam cita īpatnība: to kustība atjaunotajā Latvijā pārsvarā skar valsts budžeta nozares – izglītību, veselības aprūpi –, bet ražošanu un privāto sektoru tā praktiski neskar.
"Streiks – tā ir galējā metode, kas izmantojama tikai tad, ja sarunu ceļā nav izdevies vienoties ar darba devēju par darba ņēmēju izvirzītajām prasībām."
1994.gada 24.februārī notika pirmais Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības organizētais masu pasākums pret valdības sociāli ekonomisko politiku – strādājošo sapulce Sporta namā „Daugava”. Pirmais streika panākums jaunā Streiku likuma darbības laikā bija izcīnītais pedagogu darba samaksas palielinājums pēc streika 1999.gadā. 16.novembrī pedagogi organizēja brīdinājuma streiku, ko atbalstīja visas nozares arodbiedrības dalīborganizācijas. Streikā toreiz piedalījās gandrīz 53 tūkstoši darbinieku no 1550 izglītības iestādēm. Tā kā valdības puse atteicās noslēgt vienošanos par arodbiedrības puses prasību izpildi, 1.decembrī notika izglītības darbinieku streiks, kurā piedalījās nepilni 48 tūkstoši darbinieku no 1534 izglītības iestādēm. Savukārt Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības labklājības ministram iesniegto kolektīva darba strīda prasības neapmierināšanas dēļ 2002.gada 20.jūnijā un 18.jūlijā tika pieteikts streiks (jūnijā tajā piedalījās 5424 darbinieki no 64 arodorganizācijām, bet jūlijā – 4183 no 53 arodorganizācijām).
Lai gan arodbiedrību līderi ik pa laikam uzsver, ka ceļš līdz streikam ir garš process un procedūra ir sarežģīta, retajai streiku rīkošanai Latvijā tiek atrasti arī citi iemesli: latviešu mentalitāte, nespēja vienoties u.c. Arī arodbiedrības uzsver: streiks – tā ir galējā metode, kas izmantojama tikai tad, ja sarunu ceļā nav izdevies vienoties ar darba devēju par darba ņēmēju izvirzītajām prasībām.
Streikotāji – pašlabuma meklētāji?
Tieši šis iemesls – streikošana pret valsti kā darba devēju – iespējams, radījis valdības dīvaino attieksmi pret streikotājiem, piemirstot, ka streiks ir būtiska un normāla demokrātiskas valsts pazīme.
„Diemžēl Latvijas valdībai ir aplams priekšstats par streikotājiem kā par pašlabuma meklētajiem,” uzskata politologs Andris Runcis. Viņš domā, ka tāds priekšstats izveidojās laikā, kad dažus gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vēršanās pret valdību ar savām pretenzijām un prasībām tika uztverta kā vēršanās pret valsti. Tika pieņemts, ka streiko tie, kas nav Latvijas patrioti, tie, kas ir pret Latviju un domā tikai par sevi. Sak’, gribējām taču brīvu Latviju, lai staigātu pastalās, – ko tad tagad kliedziet!?
Politologa teikto apliecina arī arodbiedrību vēsture. Pirmos gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas masu protesta akcijas un iesaistīšanos tiešā politiskā darbībā arodbiedrības tīšām neizmantoja, lai sabiedrībai nerastos nelāgas asociācijas ar padomju laika arodbiedrībām. „Tāpat streiki un mītiņi sabiedrībai varēja atgādināt interfrontes organizēto pasākumu sēriju pret „mūsējo” – Tautas frontes – valdību,” teikts Arņa Kluiņa un Rolanda Pētersona grāmatā „Arodbiedrību gadsimts”, runājot par pirmajā lielajām arodbiedrību protesta akcijām atjaunotajā Latvijas Republikā.
Tikpat savdabīga ir arī tagadējā valdības un sabiedrības daļas attieksme: valstij grūti laiki, bet jūs – mediķi, skolotāji un politiķi – prasiet lielākas algas laikā, kad citi pelna vēl mazāk. Tai pat laikā tiek piemirsts, ka tiem ar vēl mazākajām algām ir tādas pašas tiesības rosināt darba devējus uz kompromisu, risināt pirmsstreika sarunas un nepieciešamības gadījumā nestrādāt, tā pievēršot ne vien daba devēja, bet arī sabiedrības un pasaules uzmanību.
