Gruzija izgaismoja Krieviju
Krievijai jau ilgu laiku nepieņemama ir Ukrainas sadarbība ar ES un NATO. Tā vēsturiski dažādos veidos ir centusies ietekmēt gan Ukrainas iekšpolitiku, gan ārpolitiku. Jaunā Krievijas ārpolitikas koncepcija nosaka, ka “NVS ir Krievijas ārpolitikas prioritāte, jo tur ir visas Krievijas intereses. Krievija vēlas sev draudzīgas, plaukstošas un stabilas valstis. Krievijas vadībā jānotiek NVS integrācijas procesiem”. Šajā pat dokumentā ir norādīts, ka “attiecības ar Ukrainu ir NVS integrācijas pamats, kam liela nozīme arī Eiropas mērogā”.
Attiecībā pret Ukrainu oficiālā retorika ir izvelēta labvēlīgāka kā Gruzijas vai Moldovas gadījumā. Prioritāte ir “draudzība”, ko Krievija definē pēc pašas izvēlētiem kritērijiem. Tā nevēlas citus starptautiskos aktierus Ukrainā, bet savu dominanci grib uzturēt, balstoties uz PSRS laika humanitārajiem kontaktiem un sakariem. Lai gan Krievija deklarē, ka ekonomikai jābalstās uz tirgus attiecībām, tā netieši pieļauj atlaides un īpašu pretimnākšanu. Krievija vēlas savā vadībā veicināt NVS ekonomisko modernizāciju. Lielvalsts pat saskata sev īpašu misiju šajā ziņā. Vienlaicīgi tā integrācijas attiecībās ar NVS valstīm pieļauj vairāku ātrumu politiku un elastību, ja kaimiņvalstis ir politiski “draudzīgas”.
"No Krievijas puses paredzama plaša pretdarbība Ukrainas virzībai uz ES un NATO."
Oficiālo dokumentu un paziņojumu analīze ļauj secināt, ka Krievijas attieksme pret Ukrainu ir piesardzīgi uzmanīga. Lielvalsts apzinās, ka Ukrainas faktors ir vienlīdz būtisks gan NVS integrācijas centienos, gan ES un NATO paplašināšanās kontekstā. Tāpēc Krievijas oficiālā retorika ir izteikti diplomātiska un toleranta. Ukraina ir vienīgā NVS valsts, ar kuru attiecībās īpaša loma ir paredzēta Starpvaldību komisijai, kuru vada abu valstu prezidenti.
Tomēr pēc Gruzijas notikumiem Krievijas attieksme ir mainījusies. Tā ir kļuvusi atklāti agresīvāka un tiešāka. Līdz ar to politiski no Krievijas puses ir paredzama plaša un daudzpusīga pretdarbība Ukrainas virzībai uz ES un NATO. Pasākumu izvēle no vienas puses ir atkarīga no Ukrainas progresa šajā jomā. No otras puses pēc iebrukuma Gruzijā Krievijas militāro un spēka struktūru elitē valda pietiekama eiforija, lai veiktu taktiska rakstura militāras provokācijas. Tās militāristiem īpaši svarīga ir Sevastopole kā impērijas varenības un uzvaru simbols.
Krievijas ietekmes plāni
Pieredze rāda, ka tieši Ukraina ir bijusi tā valsts, kas visvairāk ir izjutusi enerģētisko atkarību saistībā ar Krievijas ārpolitiskajām interesēm postpadomju telpā. Ukrainas gadījumā enerģētikas jautājumu izmantošana politisku mērķu sasniegšanai ir iespējama vairāk kā Baltijas valstīs. Var prognozēt, ka tirgus cenas arī turpmāk palīdzēs par pamatu izmantot enerģētikas jautājumus politiskajā diskusijā. Neskatoties uz uzstādījumu par tirgus principu ieviešanu, Ukrainai arī turpmāk ir iespēja saņemt “politizētu gāzi par politizētām cenām”.
Ukraina ir nozīmīgākais Krievijas energoresursu tranzīta ceļš, un tā nozīme būtiski nemazināsies arī pēc jauno projektu (Nord Stream un Blue Stream) īstenošanas. Tāpēc ir paredzama Krievijas uzņēmumu klātbūtnes nostiprināšana iekšējā enerģētikas tirgū un īpaša interese par energoresursu transportēšanas un pārstrādes infrastruktūru. Krievijas - Ukrainas gāzes krīze tiek uzskatīta par Krievijas enerģētiskās drošības apdraudējumu, tādēļ tai ir nepieciešama tirdzniecības tranzīta ceļu dažādošana, samazinot tranzītu caur “trešajām valstīm”.
Attiecību veidošanā Krievija priekšroku arvien vairāk dod personiskajiem kontaktiem, nevis institucionālajiem mehānismiem. Lielvalsts respektē iekšēji slēgtas neformālas vienošanās, nevis atklātu līgumu slēgšanas procesu. Krievijai svarīga ir ietekmes palielināšana iekšpolitikā. Attiecībā pret Ukrainu tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā Kremļa vadības organizatoriskās metodes.
No Krievijas puses “maigās varas” (soft power) tehnoloģiju pielietojumam Ukrainā ir lielas iespējas. Tā vēlas nostiprināt infrastruktūru savas humanitārās ietekmes ilgstošai perspektīvai, kas spējīga darboties. Izmantojot tautiešu politiku, atbalstu un vietējās organizācijas, Krievija centīsies nostiprināt savas valodas statusu, paplašināt Kremlim lojālo organizāciju loku.
Ukrainas iekšpolitika ... Kremlī?
Nupat Ukrainas līderi paziņoja par valdības koalīcijas sabrukumu, izraisot valstī jaunu politisko krīzi. Koalīcijas izjukšanā viens otru vaino prezidents Viktors Juščenko un premjerministre Jūlija Timošenko, turklāt prezidents tagad arī draud atlaist parlamentu un izsludināt pirmstermiņa vēlēšanas, ja netiks panākta vienošanās par jaunas koalīcijas izveidošanu.
Atcerēsimies, ka Krievija priekšroku dod personiskajiem kontaktiem un respektē iekšēji slēgtas neformālas vienošanās. J.Timošenko partija iepriekš atteicās atbalstīt rezolūciju, kurā nosodīta Krievija par Gruzijas separātisko reģionu –Dienvidosetijas un Abhāzijas – neatkarības atzīšana. V.Juščenko pārstāvji apsūdz J.Timošenko, ka tā cenšas iegūt Krievijas atbalstu pirms 2010.gadā gaidāmajām Ukrainas prezidenta vēlēšanām.
Gruzijas jautājumā J.Timošenko ir apvienojusi spēkus ar savulaik Kremļa atbalstītā prezidenta amata kandidāta, bijušā premjerministra Viktora Janukoviča Reģionu partiju un komunistiem, kas lielā mērā atbilst Maskavas ilgtermiņa interesēm. Turklāt premjere netiešā veidā ir paudusi kritisku vērtējumu prezidenta lēmumam noteikt ierobežojumus Krievijas Melnās jūras kara flotei. “Attiecībā uz spriedzi starp Ukrainu un Melnās jūras floti es uzskatu, ka Ukrainas varas iestādēm ir jāuzvedas atbildīgāk un tās nedrīkst iesaistīt Ukrainu militāros konfliktos,” sacījusi J.Timošenko. Zīmīgi, ka J.Timošenko šomēnes ir paredzēta vizīte Krievijā, kur viņa tiksies ar savu kolēģi Vladimiru Putinu, lai apspriestos par ekonomisko un tirdzniecības sadarbību. Pašlaik sabiedriskās domas aptaujas Ukrainā liecina, ka ārkārtas parlamenta vēlēšanās nostiprinātos tieši J.Timošenko bloks BJUT, Maskavas atbalstītā Reģionu partija un komunisti. Šāds iekšpolitiskais fons palīdzētu Kremlim likt šķēršļus Ukrainas un NATO sadarbībai vēl pirms 2010. gada prezidenta vēlēšanām.
