Ceļā uz Imantu Ziedoni viņam un viņa 75.dzimšanas dienai bija veltītas Latvijas Universitātes „Ziedoņa dienas 2008”. Arī mūsu visu siltums, sirsnība, draudzība un mīlestība – labākais un patiesākais, ko cilvēks spēj dot cilvēkam. Klāt esot savējiem, draugiem, laikabiedriem un ceļabiedriem. Visiem tuvu līdzās. Tā tuvu tuvāk.
Pasākumu atklāja Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers, salīdzinādams Imanta Ziedoņa dzeju ar Lielvārdes jostu, kas ir bezgalīga un nekad nebeidzas. Tai ir savs rotaļīgais ritms un domas dziļums.
Projekta autore un vadītāja, Filoloģijas fakultātes dekāne prof. Ausma Cimdiņa teica:
„Filoloģijas fakultāte jūtas atbildīga par šīs konferences rīkošanu ne tikai tāpēc, ka fakultāte ir viens no nozīmīgākajiem latviešu literatūras un kultūras pētījumu centriem Latvijā un pasaulē, bet arī tāpēc, ka Imants Ziedonis ir viens no fakultātes izcilākajiem absolventiem.”
Skaistu mūžu tu sev lemi,
Grūtu augstumu sev liec. (I. Ziedonis.)
Kultūrcilvēks. Mūžīgais pretnis. Raibs taurenis. Košs, drošs – dzīvojošs. Imants Ziedonis ir viens no visspilgtākajām radošajām individualitātēm un ievērojamākajām personībām 20.gadsimta latviešu literatūrā un kultūrā. Viņam ir bijusi sevišķi liela nozīme latviešu literatūrvēsturiskā procesa virzībā 20.gadsimta otrajā pusē, un tā ir guvusi spēcīgu rezonansi arī ārpus literārās vides.
Imants Ziedonis piedzima 1933.gada 3.maijā Slokas pagasta Ragaciemā zvejnieku ģimenē.
"Mēs ticam viņam joprojām. Bet vai mēs šodien stāvam uz I. Ziedoņa platformas, spēdami par viņu ne tikai sajūsmināties, bet saprazdami to pilnībā?"
Dainis Īvāns
Savu pirmo dzejoļu krājumu dzejnieks izdeva 1961.gadā, bet 1968.gadā kļuva par profesionālu rakstnieku. Kopš tā laika viņš sarakstījis daudz un dažādus darbus, ko, sākot ar 1995.gadu, pats sakopojis „Rakstu” 12 sējumos. Pēdējais no tiem tika izdots 2002.gadā, bet pēc diviem gadiem izdevniecība „Nordik” laida klajā visu sējumu komplektu-dāvanu.
I. Ziedoņa gara darbu skaitā ir librets Imanta Kalniņa operai pēc Raiņa lugas „Spēlēju, dancoju” un teksts Imanta Kalniņa oratorijai „Dzejnieks un nāra”.
Dzejnieks aktīvi darbojies ne tikai literatūrā, bet arī Latvijas sabiedriskajā dzīvē. Par darbu Latvijas valsts labā I.Ziedonis 1995.gadā tika apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Par literāro veikumu viņš saņēmis starptautiskas atzinības: H. K. Andersena vārdā nosaukto pasaku meistara diplomu par pasaku krājumiem „Krāsainās pasakas” un „Blēņas un pasakas”, internacionālo Januša Korčaka medaļu un Goda diplomu par aktīvu darbību bērnu kultūras attīstībā.
Tad apstājās laiks,
Un tā bija mīlestība. (I. Ziedonis.)
Kāda viegla roka pieskaras man, „pieskaras lēnītēm, klusu klusītiņām”, un es izbrīnā ieplešu acis. Jūtu, neesmu viena, laiks uz brīdi apstājies un vieglas vēsmas skar manu sirdi. Jūtu, cik tas ir savādi, neparasti... un brīnišķīgi. Un nav svarīgi, ka „grūti laiki”, ka viss „tik sagrozīts un samocīts”.
„Cik ir Dievs, tik cilvēks ir.” Ja šodien esmu dzīva un „augu te kā skaisti stādīts koks – gods Dievam augstībā, un cilvēkiem – labs prāts”! Jo nav, uz ko citu paļauties, ir jāiztur. Šis ir pārbaudījumu laiks. Protams, skumji, bet palīdz spēja priecāties.
„Priecāties par mazām lietām,
mazas sniega pārslas krīt.
Aizstaigāt uz tādām vietām –
nevar kartē saskatīt.”
Nežēloties, smiet, mirdzēt – lūk, zāles pret skumjām un grūtumu. Jādzīvo ir tagad. „Ko man dod kurpes, kas būs, ja esmu sniegā un bass?” vaicā dzejnieks. „Tagadnes pastalās stāvu un priecājos.”
Tikai jābūt pamatam, sakņu izjūtai, pamatīgumam, lai mīlētu gan maldīgos, gan laimīgos mākoņus, lai mēs cits citu redzētu, ieraudzītu, nedzeltu, ieredzētu. I.Ziedonis mudina neķildoties, „kara laukus netaisīt”, jo allaž būs kāds, kas šīs nesaskaņas izmantos. Labāk pateikt vienreiz un visu nekā nepārtraukti „vaukšķēt”.
"Nedrīkst zaudēt I. Ziedoņa vērtības: Māte, Ģimene, Mājas, Darbs, Dzimtene, Tauta."
Cilvēkiem vajag vairāk savstarpēja siltuma: akmeņi jāatsilda un tiem jāpalīdz.
„Lēnām, viens otru sasildot,
mēs iemācījāmies dot un dot.”
Šis ir arī skaists laiks. Ar baltiem mākoņiem, un Latvija ir vēl aiz tiem. Gaidīšanas, cerību laiks. Galvenais – nepazaudēt sevi, būt pašam.
Viss atnāk pats. Ne iznīcināms, ne laužams. Viss lielais vēl ir priekšā. „Aiz domām tālumā prom un aiz vārdiem.” Tam nav nosaukuma, bet viņš ir. Tam tic dzejnieks, un ticu arī es. Tālab turpinu smelties spēkus no dzejnieka domām un darbiem. Un ilgi vēl. Lai pietuvotos viņam tuvāk. Tuvu tuvāk. Lai nepalaistu projām savus taureņus, neļautu tiem novecoties un lai man pietiktu reibuma pretimnākošo dzīvi krāsaini nodzīvot.
