Taču viņi arī uzsver, ka neviena no Baltijas valstīm nav atrauta ne no energoresursu, ne pārtikas cenu celšanās pasaules tirgos. Tas vien liecina, ka „problēmas” jāmeklē iekšējā tirgū.
Igaunija starp Baltijas valstīm ir bijusi pirmā, kas pārdzīvoja gan kreditēšanas bumu, gan panīkumu nekustamo īpašumu tirgū, gan iekšzemes kopprodukta izaugsmes samazināšanos un vispārējās ekonomikas „atdzišanu”. Eksperti min, ka tieši Igaunija jau tagad sāk rāpties ārā no savu ekonomikas problēmu „bedres”, kamēr Latvija vēl tajā tikai ripo iekšā.
Cenu rallijs Baltijā
Inflācijas kāpums Baltijas valstīs sākās visai līdzīgi – līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Vēl 2003.gadā Latvijā gada vidējā inflācija bija tikai 2,9%, Igaunijā – 1,3%, bet Lietuvā bija 1,3% deflācija. Tolaik Baltijas valstis aktīvi kala plānus par eiro ieviešanu un ierasti ķīvējās, kura varētu paspēt pirmā, lai pievienotos eirozonai.
Taču jau pirmajā ES dalības gadā Latvija „aizrijās” ar 6,2% gada vidējās inflācijas rādītāju un visai drīz kļuva skaidrs, ka arī Igaunija un Lietuva var atvadīties no ieceres par eiro ieviešanu dažus gadus pēc pievienošanās ES, jo viens no pamata kritērijiem, lai iekļautos eirozonā, ir saistīts tieši ar spēju vairākus gadus pēc kārtas uzturēt zemu inflāciju.
Tieši tad visās valstīs parādījās arī pirmie argumenti inflācijas „lēcienam” – notiek cenu izlīdzināšanās ar ES vidējo līmeni. Jāpiebilst, ka „vecajās” ES dalībvalstīs nav vienādu cenu. Tās atšķiras gan pārtikas produktiem, gan mājokļiem, gan arī apģērbam.
Taču ES gan ir tikai viens no iemesliem, kas izraisīja cenu kāpumu Baltijas valstīs. Līdz ES minimālajam līmenim ir jāpalielina akcīzes nodokļi, tādēļ Baltijas valstīs regulāri sadārdzinās degviela, alkohols un cigaretes. Cenas sāka pieaugt, augot arī vietējo cilvēku maksātspējai un parādoties arvien lielākam tūristu skaitam no bagātākajām Eiropas valstīm. Tomēr vēl lielāku artavu inflācijas kāpumam deva kreditēšanas attīstība, kas tēriņus balstīja ar ievērojamām naudas summām. Ne velti iepriekšējos gados Baltijas valstu straujā iekšzemes kopprodukta izaugsmes galvenais pamats bija nevis ražošanas attīstība, bet tieši iekšzemes patēriņš.
Lai arī visi šie faktori Baltijas valstīm bija vairāk vai mazāk līdzīgi, taču inflācijas rādītāji Latvijā gadu no gada ir par aptuveni par trešdaļu augstāki nekā Igaunijā un gandrīz uz pusi augstāki nekā Lietuvā.
Tostarp martā gada inflācija Latvijā jau atkal ir sasniegusi jaunu rekordu – 16,8%. Igaunijā gada inflācija martā sasniedza 10,9%, bet Lietuvā tā pēdējos mēnešos attīstās īpaši strauji, martā sasniedzot 11,3%. Baltijas valstis ir arī inflācijas „rekordistes” visā ES un pēdējos mēnešos starp tām ir spējusi iespraukties vēl tikai Bulgārija.
Kāpēc tādas atšķirības?
„Atbilde ir ļoti vienkārša – ekonomikas pārkaršanas problēma Latvijā bija visizteiktākā, te bija visstraujākais iekšzemes pieprasījuma pieaugums. Pieprasījums auga straujāk nekā uzņēmumu iespējas šo pieprasījumu apmierināt un tam sekas bija cenu, kā arī tekošā konta deficīta pieaugums,” uzskata „Hansabankas” vadošais sociālekonomiskas eksperts Pēteris Strautiņš. Viņš gan arī piebilst, ka arī Igaunija un Lietuva kopš pievienošanās ES aizvadīto gandrīz četru gadu laikā būtu bijušas sabalansētas izaugsmes etalons, tomēr tajās ekonomikas nesabalansētība bijusi mazāk izteikta, sevišķi Lietuvā.
Taču esot arī labā ziņa – Latvija varot sevi mierināt ar domu, ka inflācijas samazināšanās visstraujāk, sākot no šī gada vidus, notiks tieši Latvijā, jo mums ekonomikas piebremzēšanās process arī notiekot visizteiktāk.
"Nauda tiek ģenerēta no nekustamā īpašuma darījumiem, no naftas dolāriem un korupcijas. Tā neparādās oficiālos ienākumos, taču parādās tēriņos. Tad statistikā parādījās pamatīgs algu lēciens, kaut gan reāli vidēji algas pieaugums nemaz nebija tik liels. Vienkārši tika legalizētas "aplokšņu algas""
Andris Vilks
Jāpiebilst, ka Igaunijas fiskālā politika vienmēr ir bijusi daudz piesardzīgāka, tai budžets pēdējo gadu laikā ir bijis ar pārpalikumu. Turklāt Igaunijai jau bija neliela nekustamo īpašumu cenu buma un krīzes pieredze no deviņdesmito gadu beigām. Iespējams, ka tieši šīs atmiņas lika sabiedrībai piesardzīgāk izturēties pret vēl nesen Latvijā populāro tēzi, ka nekustamo īpašumu cenas var tikai pieaugt.
Savukārt Lietuvā patēriņa un nekustamā īpašuma bums bija mazāk izteikts, tas sākās vēlāk. Iespējams, ka tieši kaimiņu pieredze lika lietuviešiem uz savu tērētkāri paskatīties jau ar citām acīm. Turklāt Latvijas nodokļu sistēma attiecībā pret darījumiem nekustamo īpašumu tirgū bija sevišķi īpatnēja un tajā joprojām daudz kas būtu uzlabojams.
Līdzās iekšējiem faktoriem visas Baltijas valstis ietekmējis pasaules pārtikas un enerģijas cenu kāpums, jādomā, visai līdzīgā mērā. Iespējams, ka Igauniju tas nedaudz mazāk skar tāpēc, ka tai nav nepieciešams importēt gāzi elektrības ražošanai, bet Lietuvā joprojām darbojas Ignalinas AES.
Ēnu ekonomika un konkurences faktors
Gan ekonomiste Raita Karnīte, gan „SEB bankas” ekonomists Andris Vilks norāda, ka Latvijā diemžēl ir būtiskas problēmas ar konkurenci, kas ļauj mazumtirgotājiem palielināt cenas, īpaši neskatoties, cik tas adekvāti un pamatoti. A.Vilks arī norāda uz Latvijas ekonomikas atšķirībām, kur tomēr ir salīdzinoši liela nelegālās naudas aprites daļa. „Nauda tiek ģenerēta no nekustamā īpašuma darījumiem, no naftas dolāriem un korupcijas. Tā neparādās oficiālos ienākumos, taču parādās tēriņos. Daļēji to ļoti labi parāda arī tas, ka bankas sāka pieprasīt izziņas par legālajiem ienākumiem. Tad statistikā parādījās pamatīgs algu lēciens, kaut gan reāli vidēji algas pieaugums nemaz nebija tik liels. Vienkārši tika legalizētas „aplokšņu algas”, skaidro A.Vilks.
Ekonomists uzsver, ka gan Lietuvā, gan Igaunijā „ēnu ekonomikas” īpatsvars tomēr ir mazāks. „It īpaši Igaunijā, kur ekonomika ir daudz caurredzamāka. Tur arī neviens tā neatļaujas blefot ar cenām mazumtirdzniecībā,” saka A.Vilks.
R.Karnīte norāda, ka Latvijā, salīdzinot ar kaimiņiem, ir bijis zemāks algu līmenis. Turklāt Latvijā arī IKP pieauguma temps ir bijis visstraujākais. „Arī cenas virknei preču un pakalpojumu tomēr Latvijā ilgstoši bija zemākas,” atzīst ekonomiste. R.Karnīte uzskata, ka, parādoties līdzekļiem, kas bieži vien bija aizņemti, cilvēki zaudēja kontroli un galvenais bija tikai pirkt. Gan Lietuvā, gan Igaunijā vēlme sapirkties tomēr bijusi mazāk izteikta. „Tā bija mērenāka”, uzsver ekonomiste.
Dārgā pārtika un mājokļi
Preces, kurām pēdējā laikā it īpaši ir augušas cenas, Baltijā pārāk krasi neatšķiras. Tomēr – atšķiras procenti, par cik ir bijis šis pieaugums. Latvija joprojām ir līdere pārtikas un mājokļu izmaksu pieaugumā.
Latvijā vislielākais sadārdzinājums pēdējā laikā ir skāris tabakas un alkohola izstrādājumus, mājokļa izmaksas un sabiedriskās ēdināšanas iestādes. Tabakas un alkohola cenas kopš pagājušā gada marta ir augušas par 45%. Pamatā tas ir skaidrojums ar kārtējo akcīzes nodokļa likmes kāpumu. Savukārt ar mājokli saistītās izmaksas pēdējo 12 mēnešu laikā ir sadārdzinājušās par 25,2%. Galvenokārt to veido siltumenerģijas un ūdens piegādes tarifu izmaiņas. Savukārt sabiedriskās ēdināšanas un viesnīcu maksas ir pieaugušas par 23,5%. Pārtikas cenas Latvijā pēdējā gada laikā ir augušas par 20,8%. Vislielākais sadārdzinājums ir bijis pienam, sieram un olām, maizei un gaļai. Tāpat 20% sadārdzinājumu gada laikā ir piedzīvojuši izglītības pakalpojumi.
Igaunijā pēdējā gada „dārgāko lietu topu” atklāj pārtika – tās cena kopš 2007.gada marta kaimiņvalstī ir augusi par 16,7%. Vislielāko sadārdzinājumu ir piedzīvojusi maize un graudu izstrādājumi, kā arī dārzeņi. Ar 15,5% cenu kāpumu seko viesnīcas un sabiedriskās ēdināšanas iestādījumi. Savukārt ar mājokli saistītās izmaksas ir augušas par 14,9%. Transporta izmaksas Igaunijā gada laikā ir palielinājušās par 13,7% un galvenokārt tas ir saistīts ar augstāko degvielas cenu. Izglītības pakalpojumu izmaksas ir augušas par 8,4%.
Arī Lietuvā pēdējo 12 mēnešu laikā vislielāko cenu lēcienu ir piedzīvojusi pārtika – 18,1%. Vislielākais sadārdzinājums bijis maizei, gaļai un dārzeņiem. Mājokļa izmaksas savukārt ir augušas par 17,6%, bet sabiedrisko ēdināšanas iestāžu un viesnīcu izcenojumi ir auguši par 15,4%. Arī Lietuvā diezgan pamatīgu iespaidu uz tabakas un alkohola izstrādājumiem ir atstājis akcīzes nodokļa likmes kāpums, un to cenas gada laikā ir augušas par 14,4%. Savukārt transporta izmaksas Lietuvā kopš pērnā gada marta ir palielinājušās par 13,7%.
Cīņa ar inflācijas vējdzirnavām
Valstis ir izvēlējušās arī dažādu ceļu kā cīnīties ar straujo cenu kāpumu.
Latvijas varas vīri vairākus gadus runāja un pērn beidzot pieņēma inflācijas apkarošanas plānu, kura mērķis bija ierobežot kreditēšanu, spekulācijas ar nekustamajiem īpašumiem, dārgu automašīnu iegādi u.c. Tagad gan toreizējie valdības lēmumi ir izpelnījušies kārtīgu kritikas devu, jo gan pēc ekspertu, gan vairāku valsts amatpersonu domām plāna pasākumi tika ieviesti novēloti – „bremzes” sāka darboties nevis tirgus pieauguma laikā, bet gan tad, kad ekonomikas attīstība pati sāka palēnināties.
Igauņi savukārt nolēma nodarboties nevis ar ilgstošu ārstēšanu, bet gan mēģināt ar vienu cirtienu atbrīvoties vismaz no daļas faktoru, kas regulāri kurina inflācijas ugunskuru. Proti, no šā gada sākuma, līdz galam neizmantojot piešķirtos pārejas periodus, līdz ES minimālajam līmenim tika palielināti visi akcīzes nodokļi. Igaunijas motivācija – šogad pārslimot cenu pieaugumu degvielai, alkoholam un tabakai, bet pēc tam konstruktīvi mēģināt gatavoties eiro ieviešanai. Savi rezultāti ir – ja februārī inflācija Igaunijā vēl uzstādīja jaunu rekordu pie 11,3% atzīmes, tad martā tā jau ir samazinājusies līdz 10,9%.
Savukārt Lietuvas politiķi ir pierādījuši veco patiesību, ka gadu pirms vēlēšanām nevienam nav drosmes pieņemt nepopulārus lēmumus. Kaut arī vēl nesen Lietuvā, gluži tāpat kā Latvijā, runāja par nepieciešamību ieviest inflācijas apkarošanas pasākumus, reāli lēmumi ir izpalikuši. Pirms oktobrī paredzētajām Seima vēlēšanām neviens negrib būt „sliktais” tautas acīs, ieviešot jaunus nodokļus vai ierobežojumus.
Tikmēr Latvijas amatpersonas draudzīgi cer, ka pēdējo izrāvienu inflācija demonstrēs šā gada vasarā, bet vēlāk sāksies cenu pieauguma tempa kritums. Finanšu ministrs pašlaik prognozē, ka šā gada vidējā inflācija būs 14,6%.
