Turpretī citi, kā Jānis Urbanovičs mazliet skumjākā toņkārtā runā par “atklātības laikmeta” beigām valsts attiecībās ar iedzīvotājiem. Visi šie apzīmējumi acīmredzot iezīmē atšķirīgas šķautnes kādam plašākam pārmaiņu procesam, kura kopīgās kontūras vēl ir neskaidras.
Tomēr, pirms izdarīt kādus secinājumus par šās attīstības virzību, derētu ieskatīties to valstu pieredzē, kuras kopā ar mums nesen ir kļuvušas par ES dalībvalstīm. Lieta tā, ka, neskatoties uz Latvijas situācijas specifiku un daudzām atšķirībām, daudzām mūsu šodienas parādībām ir vērojamas paralēles tuvākās un tālākās kaimiņvalstīs. Procesi, kurus esam pārdzīvojuši pēdējā laikā, lielā mērā ir saistīti ar pāreju no kandidātvalsts pilnvērtīgas dalībvalsts statusā, kura vairumā jauno dalībvalstu ir radījusi ne tikai strauju ekonomisko izaugsmi, bet arī nozīmīgas pārmaiņas pašmāju politiskajā vidē. Tie ārējās ietekmes mehānismi, kuri agrāk kalpoja kandidātvalstu politiķu uzvedības formālai un neformālai normalizēšanai, lielākoties ir pārstājuši darboties. ES izmantotās “pātagas” un “burkāni” vairs nav pilnībā attiecināmi uz valstīm, kuras pašas ir līdzvērtīgas partneres un ES politikas veidotājas. Tas savukārt jaunajās dalībvalstīs ir radījis jaunas iekšpolitiskās situācijas, kurām par spīti visām atšķirībām ir arī diezgan daudz kopīgā.
Lai kādas norises arī neraksturotu šodienas situāciju ES jaunajās dalībvalstīs, nebūtu pareizi pārmest tām klaju novirzīšanos no demokrātijas ideāliem. Demokrātiskās institūcijas – parlamenti, partiju sistēmas, mediji – tajās strādā. Vienlaikus aizvien biežāk politologu un publicistu vidū izskan doma, ka anglo-sakšu liberālās demokrātijas modelis šajā reģionā tuvākajā nākotnē nebūs sastopams. Tā piemēram, Polijā ksenofobisks nacionālisms, homofobija un galējs konservatīvisms kļuvušas par neatņemamu agrāk neradikālās brāļu Kačiņsku (Kaczynski) partijas “Tiesības un taisnīgums” (“Prawo i Spraviedliwosc”, PiS) retorikas sastāvdaļu. Līdzīgas norises palaikam ir vērojamas arī citviet: Slovākijā, Rumānijā, Ungārijā. Tas kopumā apliecina, ka ES kandidātvalstu periodam raksturīgā liberāli demokrātiskā orientācija ir iedragāta, un dažādi radikāli uzskati vairs netiek uzlūkoti kā absolūts ļaunums, no kura labāk turēties tālāk.
Izmaiņas ir skārušas arī partiju koalīciju veidošanu. Deviņdesmitajos gados radikālas un anti-liberālas partijas, kā čehu komunisti un ungāru fašisti centrisko partiju noraidošās attieksmes dēļ tika politiski marginalizēti – tieši tāpat, kā Francijas, Austrijas un Vācijas demokrātiskie spēki savulaik nostājās pret Žanu Mariju le Penu, Jorgu Haideru un Vācijas Nacionāldemokrātisko Partiju (NPD). Šodien tas ir mainījies. Centriskās partijas aizvien biežāk pavēršas “ar seju pret ekstrēmismu” un iesaista tās savās koalīcijās – Polijā “Likums un taisnīgums” valdīja kopā ar populistisko “Pašaizsardzības” (“Samooborona”) partiju un ultralabējo “Polijas ģimeņu līgu” (“Liga Polskich Rodzin”), arī Slovākijā pēc 2006. gada vēlēšanām šķietami kreisi orientētā Roberta Fiko (Fico) valdība ir veidota kopīgi ar labējiem ekstrēmistiem.
Visas šīs pazīmes liecina par jaunu, ievērojami labvēlīgāku attieksmi pret radikāliem spēkiem, kura diez vai būtu iedomājama kādā no kandidātvalstīm pirms ES paplašināšanās. Situācija ir mazliet atšķirīga Ungārijā, kur pēc 2006. gada oktobra protestiem valdību joprojām veido Ferenca Gurčaņa (Gyurcsány) sociāldemokrātu partija MSZP (Magyar Szocialista Munkáspárt, Ungārijas Sociālistiskā strādnieku partija). Tomēr arī šeit galvenā opozīcijas partija Fidesz, aicinot ar ielu protestu palīdzību gāzt demokrātiski ievēlēto valdību, nepārprotami flirtē ar labējiem radikāļiem. Pat jaunākajā ES jaunpienācējā Bulgārijā viens no galvenajiem prezidenta kandidātiem nekautrējās vairot savu atbalstītāju loku ar atzīšanos naidā pret turkiem, čigāniem un ebrejiem. Visas šīs pazīmes nepārprotami apliecina tādas izmaiņas politiskajā klimatā, kuras ļauj apšaubīt to reģiona valstu politiķu uzticību demokrātijas un cilvēktiesību ideāliem, kuri tika pieņemti kā pašsaprotami pirms ES paplašināšanās.
Populisms: ar morāli pret korupciju
Iestāšanās par “godīgo tautu” iepretim “savtīgajai, korumpētajai elitei” ir iezīme, kas raksturo daudzas jaunas un ekonomiski vājas demokrātijas. Īpaši labi šo parādību jau izsenis pazīst Latīņamerikas valstis. Taču postkomunistiskajā Austrumeiropā tā ir ieguvusi savus īpašus vaibstus. 1990. gadu straujās un caurmērā diezgan anarhiskās ekonomiskās transformācijas, kuras padomju perioda autoritāro vienlīdzību aizstāja ar milzīgām sociālām atšķirībām, joprojām ievērojamā mērā nosaka priekšstatus par ekonomisko dzīvi. Šis anti-elitiskais sentiments, kuru veiksmīgi izmanto populisti Polijā, Ungārijā un Lietuvā (Paksas gadījums), ievērojamā mērā ir orientēts uz to aprindu diskreditāciju, kuras ir bijušas pie varas līdzšinējā transformāciju periodā. Piederība šā perioda politiskajai elitei bieži tiek uzlūkota kā zīme iesaistei “tumšos darījumos”, kuri sabiedrības uztverē ir noveduši pie kliedzošām netaisnībām un sabiedrības sašķelšanās pēc sociāli ekonomiskā principa.
Šādu attieksmju izplatība varētu šķist dīvaina laikā, kad jaunās ES dalībvalstis piedzīvo ievērojamu saimniecisku uzplaukumu, kura izpausmes ir jūtamas ne tikai transformācijas ieguvēju vidū, bet arī sabiedrībā kopumā. Tomēr anti-elitiskais sentiments nebūt nav izprotams tik vienkārši. Lieta tā, ka objektīva dzīves līmeņa uzlabošanās pati par sevi nebūt neved pie pastāvošo atšķirību pieņemšanas. Ir pamats domām, ka daudzi cilvēki nevēlas vienkārši dzīvot labāk. Viņi vēlas dzīvot tā, kā dzīvo “tie tur augšā” – un šo vēlmi nepārtraukti pastiprina preču pārpilnība veikalos, kā arī reklāmas un kultūrindustrijas nepārtraukti reproducētie dzīves modeļi. Tieši šī īpatnība atšķir mūsdienu Austrumeiropu no ekonomiskās izaugsmes Rietumeiropā pēc Otrā pasaules kara, kad pieejamo preču daudzums pieauga proporcionāli sabiedrības vidējam labklājības līmenim. Turpretī mūsdienu Austrumeiropā transformāciju rezultātā savu sociālo statusu zaudējušais indivīds tiek konfrontēts ar uzkrītošu pārticību “veiksminieku” pusē, kura nepārtraukti liek tam atzīt savu nepilnvērtību. Šīs izjūtas ir visai brīvi pieejamas anti-elitiskam populismam, kurš piedāvā indivīdam vienkāršu skaidrojumu par viņa mazvērtības cēloņiem, kas ir meklējami politiskās elites sazvērestībās, amorālā savtīgumā un nodevībā pret savu tautu.
Šajā aspektā īpaša nozīme ir korupcijas un tās apkarošanas tematikai, kuru detalizēti ir pētījis bulgāru politologs Ivans Krastevs. Viņš uzdod jautājumu par atšķirībām starp dažādu starptautisko finanšu organizāciju (kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka u.c.) vēršanos pret korupciju, no vienas puses, un korupcijas uztveri Eiropas postkomunistiskajās sabiedrībās - no otras. Ja rietumvalstu veidotās starptautiskās organizācijas korupciju vispirms uzlūko kā kriminālu pārkāpumu, kurš ierobežo brīvu un godīgu konkurenci, tad Austrumeiropas populisti redz korupciju caur morālu sociālā taisnīguma prizmu. Pretkorupcijas rīcībpolitikas uzdevums šajā perspektīvā ir nevis godīgu spēles noteikumu nodrošināšana indivīdu brīvai konkurencei, bet gan vēlme paust nepatiku pret augošajām sociālekonomiskajām atšķirībām. Pretēji rietumu sponsoru priekšstatam par korupcijas apkarošanu, tās galvenais uzdevums šajā skatījumā ir nevis iedibināt caurskatāmas pārvaldes institūcijas, bet gan beidzot panākt “godīgu” cilvēku nonākšanu politiskos amatos. Populistiskā perspektīvā institūcijas un spēles noteikumi ir sekundāri iepretim politiķa dziļi slēptai “sirdsapziņai” un patiesām rūpēm par “mazo cilvēku”, kuras atrodas populistiskā patosa centrā. Tādēļ populisti, pārtverot no liberāļiem korupcijas tēmu, izmanto to savām vajadzībām radikāli atšķirīgā veidā. Tādējādi, pēc Krasteva ieskatiem, anti-korupcijas tēma ir pārvērtusies par “liberāļu Frankenšteinu”. Tā tiek veiksmīgi mobilizēta ne vairs liberālu, bet gan populistisku mērķu sasniegšanai.
Elektokrātija
Būtu aplami apgalvot, ka populistiskās tendences ES jaunajās dalībvalstīs pēc savas būtības būtu nedemokrātiskas un liecinātu par ilgām pēc diktatūras. Nebūt nē. Tomēr jautājumu, ko īsti nozīmē demokrātija un kādas ir tās galvenās pazīmes, reģionā aizvien biežāk atbild specifiskā veidā. Kā demokrātijas galvenā pazīme parādās vairākuma vara, veidojot īpašu demokrātijas paveidu, elektokrātiju. Tie, kurus ir ievēlējis vairākums, šeit pārstāv tautas gribu burtiskā nozīmē. Līdz ar to šīs vēlētās amatpersonas ir tiesīgas darīt jebko, ko paši uzskata par nepieciešamu tautas labklājībai. Vairākuma mandāts ir spēks, un tam, kura rokās tas ir nonācis, nav jākautrējas to izmantot neatkarīgi ne no kā. Savukārt tie, kuri ir zaudējuši cīņā par vairākuma labvēlību, ir diskreditēti un nesaudzīgi izslēdzami no lēmumu pieņemšanas procesa. Politika šajā skatījumā ir “nulles summas” spēle, kurā tad, ja kaut viens iegūst, pārējie nepārprotami zaudē.
Šāda elektokrātija nav izplatīta “vecajās” dalībvalstīs dominējošajā demokrātijas izpratnē. Jā, demokrātijā patiešām valda vairākums, taču šis vairākums nav visspēcīgs. Tas ir pakļauts tiesiskiem ierobežojumiem, kuru būtiskāk iemieso cilvēktiesības. Vēl vairāk - laba demokrātiska valsts ir tāda, kurā vairākuma griba ir iemiesota dažādās neatkarīgās politiskajās institūcijās, kuras viena otru kontrolē un uzrauga. Vairākuma vara ir demokrātijas pamatprincips, jo ar vairākumu ir visefektīvāk un vistaisnīgāk pieņemt lēmumus , kas skar sabiedrības kopumu – un nevis tādēļ, ka vairākumam vienmēr būtu taisnība un vairākuma gribai pašai par sevi piemistu kāda morāla autoritāte. Vairākuma mandāts nav nekļūdības apliecība – tieši tādēļ vairākumam ir jārespektē mazākuma autonomija un sabiedrības plurālisms. Patiesi demokrātisks tikums vairākumam ir nevis pašpārliecinātība, bet gan tā spēja ierobežot pašam savu varu un izmantot to atbildīgi.
Kopš 2004. gada Centrālās Eiropas un Austrumeiropas dzīvē vairākuma vara aizvien biežāk tiek saistīta ar tā visvarenību dažādās formās. Viena no tām izpaužas kā valdošās elites nešaubīga griba turpināt īstenot savu politisko līniju par spīti augošiem protestiem un konfrontācijai. Klasisks piemērs šeit ir ungāru sociāldemokrātu valdības nostāja 2006. gada oktobra krīzes kontekstā. Tam, ka atklātībā parādījās premjerministra Ferenca Gurčaņa frakcijas sanāksmē teiktais par savu nepārtraukto melošanu vēlēšanu kampaņā, bija visai ievērojamas sabiedriskas konsekvences. Nemaz nerunājot par plašu publicitāti ieguvušajiem protestiem Parlamenta laukumā un vardarbības eskalāciju, sociāldemokrātu vadoņa ciniskā atzīšanās melos priekšvēlēšanu kampaņā veicināja plašu neuzticību demokrātiskām institūcijām visā sabiedrībā. Taču tas nekalpoja par iemeslu jebkādiem tālejošiem soļiem no valdošās koalīcijas puses, kura uzticības balsojumā nekavējās apliecināt atbalstu valdības vadītājam.
Valsts, kurā pēc iestāšanās ES ticība vairākuma morālajai autoritātei vēl nesen ieguva vispilnīgākās politiskās izpausmes, ir Polija. Šeit vairs nav runa par sevi morāli diskreditējušas valdības turēšanos amatā ar jebkuriem līdzekļiem kā Ungārijas gadījumā. Kopš 2005. gada parlamenta un prezidenta vēlēšanām priekšstats par vairākuma gribas neierobežotajām kompetencēm šeit tika ieguvis gandrīz vai revolucionārus apveidus. Brāļu Kačiņsku vadītā populistu koalīcija ideoloģiski sevi izprata kā antitēzi visai valsts līdzšinējai attīstībai no 1989. līdz 2005. gadam – ne velti viņu deklarētais mērķis ir Polijas pāreja pie “ceturtās republikas”. Līdz ar šīs koalīcijas izveidošanos pie varas nonāca politisks spēks, kurš sevi Polijas valsts ietvaros saprot nevis kā vienu spēlētāju starp daudziem, bet gan kā revolucionāru desantu, kura spēks ir spējā ignorēt citu viedokļus. Šim nolūkam koalīcija mēģināja īstenot savus plānus – “iztīrīt Augeja staļļus gan no grēcīgā pēc-1989. gada perioda, gan no komunisma mantojuma.” Šā uzdevuma īstenošanai ar vairākuma palīdzību tika veiktas uz varas koncentrāciju veiktas darbības, kuras, raugoties no liberālās perspektīvas, ir visai problemātiskas. Tā, piemēram, valdība radīja īpašu komisiju ar gandrīz neierobežotām kompetencēm pēdējo sešpadsmit gadu koruptīvo nodarījumu atklāšanai – arī to, kuri skar privatizāciju. Sabiedriskie mediji tika pakļauti politiskai kontrolei, vienlaikus radot komisiju, kurai bija jāuzrauga privāto mediju “objektivitāti”. Ir bijusi iecere būtiski sašaurināt arī civildienesta politisko neatkarību. Polija kā lielākā un ietekmīgākā no ES jaunajām dalībvalstīm, protams, ir īpaši interesants piemērs. Taču līdzīgas elektokrātijas tendences ir vērojamas arī citās valstīs. Tā, piemēram, arī Igaunijas valdības nostāja “bronzas Aļošas” jautājumā 2007. gada pavasarī apliecināja elites pārliecību par vairākuma neierobežotajām kompetencēm.
Grēkāži un sazvērestības
Vēlme vērsties pret līdzšinējo eliti nav iedomājama bez ienaidnieka tēla, kurš sabiedrības apziņā varētu tikt uzskatīts par cēloni līdzšinējā transformācijas perioda nebūšanām. Šim nolūkam labi noder dažādu veidu sazvērestības teorijas, kuras veiksmīgi izmanto populārus stereotipus. To sniegtie skaidrojumi daudziem šķiet pievilcīgāki par skumjo atziņu, ka pāreja pie kapitālistiskas demokrātijas ir nepieciešami saistīta ar augstām izmaksām – bezdarbu, krasu dzīves līmeņa krišanos miljoniem cilvēku un drastisku sociālās nevienlīdzības pieaugumu. Reģionā ir vērojama gan antisemītisma un citu ksenofobijas paveidu klātbūtne, gan pret Rietumu liberālajām vērtībām vērstas orientācijas, gan anti-ES sentimenti, gan arī priekšstati par komunistiskās nomenklatūras un specdienestu sazvērestībām.
Tieši šīs pēdējās beidzamā laikā ir guvušas visplašāko izvērsumu dažādās valstīs. Labēji radikālās organizācijas Ungārijā ar galvenās opozīcijas partijas Fidesz atbalstu saista sociāldemokrātu valdības neveiksmes ar šīs partijas sākotnēm komunistiskajā partijā un darbību sociālistiskās Ungārijas perioda privāto koruptīvo sakaru ietekmē. Tieši tas ļauj ārpusparlamentārajai opozīcijai uzlūkot sevi kā 1957. gada pretpadomju protesta tradīcijas mantiniekus. Šo izpratni par valdību spilgti apliecina pret valdību noskaņoto demonstrantu apgānītais piemineklis Sarkanās armijas kritušajiem Otrajā Pasaules karā Budapeštā. Fakts, ka komunisma gals Ungārijā un Polijā pienāca nevis ar neizdevušos apvērsumu un komunistiskās partijas likvidāciju, kā tas notika Latvijā, bet gan ar pakāpeniskiem demokrātisko un reformistiski komunistisko spēku kompromisa meklējumiem, šodien šo valstu valdošajās elitēs bieži tiek uzskatīts par jauno demokrātiju “pirmdzimto grēku”.
Arī specdienesti un ar tiem saistītie cilvēki konspirāciju teorijās ir īpaši izdevīgs mērķis vairāku iemeslu dēļ. Daudzās reģiona valstīs tajos patiešām strādā ievērojams daudzums darbinieku vēl no iepriekšējā, komunistiskā perioda, kas pats par sevi ir iemesls aizdomām – arī pamatotām. Turklāt pati specdienestu darba specifika ir saistīta ar to darbības apslēptību sabiedrības acīm, kura sniedz auglīgu augsni dažādām spekulācijām. Līdzīgi visām konspirācijas teorijām, arī šīs vēršas ne tikai pret konkrētu un ierobežotu cilvēku loku, bet pret sabiedrības morālo degradāciju jebkurā cilvēkā. Tas rada paranoidālu noskaņu, kurā no aizdomām postkomunistiskās konspirācijas atbalstīšanā pasargāts īsti nav neviens. Sazvērestības teorijas gaismā paradoksāls nevienam vairs nešķiet arī fakts, ka pirmais minēto tīrīšanu upuris Polijā bija Varšavas arhibīskaps. Runa tādējādi vairs nav vienīgi par politisku atriebību noteiktam cilvēku lokam. Gluži pretēji, raganu medības vispirms vēršas pie jebkura atsevišķā pilsoņa, liekot tam meklēt “korumpantu” pašam sevī un citos. Tas savukārt sabiedrībā vairo savstarpēju neuzticību, kas savienojas ar līdzšinējās attīstības noliegumu par spīti tā neapšaubāmiem panākumiem gan ekonomiskā, gan politiskā un starptautiskā aspektā. Daudzās zemēs šī konspiratīvā mentalitāte iet roku rokā ar priekšstatiem par dažādu ārvalstu radītajiem draudiem. Šeit varētu minēt vēršanos pret Ungārijas ietekmi Slovākijā, Polijas anti-vācisko, anti-krievisko un anti-ES orientāciju Kačiņsku valdības laikā, un citiem priekšstatiem. Arī anti-amerikāniskas intonācijas reģionā šodien ir sastopamas aizvien biežāk.
Kurp nu?
Rezumējot iepriekš sacīto, varam secināt, ka daudzas šodienas norises Latvijā savā būtībā nav unikālas. Pēdējos gados patiešām ir daudz kas mainījies, un šīs pārmaiņas nav skārušas vienīgi mūs. Daudzām norisēm Latvijā ir rodamas savas paralēles citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, un to raksturs acīmredzot nav reducējams uz vienu atsevišķu valsti. Populisms, elektokrātija, varas politiska centralizācija, ksenofobija un sazvērestības teorijas pēdējos gados dažādās formās ir populāras visā mūsu reģionā. Tomēr jautājums, kā uz to vajadzētu reaģēt demokrātiski domājošiem ļaudīm, būtu jāatbild katrā valstī atšķirīgi. No vienas puses demokrātija nozīmē nepārtrauktu un konstitucionāli regulētu cīniņu starp dažādiem viedokļiem. Tieši tādēļ politiskajā telpā noteikti ir jāļauj izskanēt visdažādākajiem viedokļiem un platformām: demokrātija kļūst stiprāka tikai līdz ar nemitīgu savu institūciju efektivitātes un rīcībspējas pārbaudi. No otras puses nedrīkstētu aizmirst, ka tā kopumā veiksmīgā demokrātiskā attīstība, kura līdz šim bijusi raksturīga jaunajām ES dalībvalstīm, nav nekas pašsaprotams un nemainīgs. Demokrātija šeit joprojām ir rūpīgi sargājama un daudzos aspektos defektīva. Tādēļ tā joprojām prasa īpašu uzmanību pret cilvēktiesībām, viedokļu plurālismu un tiesiskas valsts pamatprincipiem, kuri pēc iestāšanās aizvien biežāk dažam politiķim šķiet sekundāri un lieki.
