No senatnes
Kad Dievs teica: „Nav labi cilvēkam būt vienam, es tam darīšu palīgu, kas būs ap viņu,” un deva Ādamam Ievu, no viņa kaula veidotu, ko viņš atzina par labu esam… „Un Dievs tos svētīja un sacīja viņiem: „Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to!” (..) „Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu”.
Kad vējš šalkoja gar ausīm, guļot alā, no kuras netālu bija dzirdami rijīgu dinozauru rūcieni… Kad cilvēku dzimtas turpināšanās bija atkarīga no fiziskās izdzīvošanas iespējām, no vīrieša spējas nomedīt ēdamo, no sievietes spējas to pagatavot, no prasmes iegūt un saglabāt uguni, no paaudžu turēšanās kopā, jo tā bija drošāk un vieglāk.
Kad zeltā un brokātā tērpti faraoni ticēja, ka bagātība viņiem noderēs arī pēc nāves, šādi vienkāršodami nākamajām paaudzēm tā laika liecību iegūšanu un nododami dzimtas tradīciju turpinājumu, paši to neapzinādamies… Kāpēc viņi turējās kopā? Lai nebūtu jādalās iekarotajās bagātībās? Vai rādot piemēru tautai?
Kad zemnieka gods bija kupls bērnu pulciņš kopā ar apziņu par čakliem palīgiem zemes apstrādē, atbalstu vecumdienās, mierīgu sirdi par bērnu nākotni, jo zemnieks zināja, ka divas rokas ir vairāk nekā viena mute, un desmit rokas – vairāk nekā divas. Ikviens tika iesaistīts darba rosmē, ik gadus no jauna sagaidot pavasara sauli, labvēlīgu sējai, kopā priecājoties par vasaras lietu un novācot ražu rudenī. Tas bija viņa ieguldījums.
Kad hercogu un grāfu laikos cilvēka vērtība tika skatīta pēc mantotā titula, tātad, jo senāka dinastija, jo dziļākas saknes vai vairāk bagātību uzkrāts, ja nav iztērēts... Kad vīrus savām meitām izvēlējās vecāki, lai nodrošinātu aizsardzību, iztiku un stāvokli sabiedrībā. Kad neizglītotā un „tumsonīgā” tauta tika turēta stingrā paklausībā baznīcas likumiem, un varbūt tieši tas neļāva pārņemt zemi izvirtības un pašiznīcināšanās vilnim.
.. līdz mūsdienām
Un šodien, kad sieviete pati ne tikai drīkst, bet arī var nopelnīt iztiku sev un savam bērnam, bet vīrietim tā iepaticies darbs, ka viņš strādā vairāk nekā dinozauru laikos, bet dzimtas turpināšanai iespējams nodot spermu bankā. Kad naudas krāšanai nav jāceļ piramīdas, jo to arī var noguldīt bankā. Kad bērni nav jādzemdē pašiem, jo tos iespējams „paņemt” bērnu namos, turklāt izvēloties pēc vecuma, matu krāsas utt., bet gandarījumu par personīgajiem panākumiem sniedz mediji skaistas mājas, mašīnas, kleitas, jaunas sievas vai vīra veidolā… Arī par vecumdienām nav jāuztraucas, jo tāpēc jau tik čakli strādājam, lai nopelnītu personīgo kopēju, siltu vietiņu veco ļaužu pansionātā vai kādā no ne tik tālas nākotnes slimnīcām. Ja sirds izturēs… Ir vēl dažas citas, šodien plaši reklamētas fiziskās vajadzības, bet tās jau nav tālu jāmeklē, jo šis ir brīvības laikmets, kad katram ir tiesības justies un rīkoties saskaņā ar savām vēlmēm. Tiesības radīt arvien jaunas tiesības un tiesības cīnīties par tām.
Kas tad vēl? Nu jā, vēl ir bērni. Tie, kuri pašu... Aiz mīlestības, kaisles vai kā citādi. Tie, kuri neko daudz nezina par savām tiesībām. Tie, kuri grib justies drošībā, bet ir laimīgi tā, kā ir, jo vienkārši nezina, ka var būt arī citādāk, un naivā uzticībā skatās ar savām lielajām acīm, mācoties kļūt pieauguši. Tādi kā mēs. Tas viņiem pēc daudziem gadiem arī izdodas, jo viņi ir spējīgi skolēni un domā, ka Mamma un Tētis ir paši labākie cilvēki pasaulē arī tad, ja nedzīvo kopā, arī tad, ja nevēlas viņus redzēt, jo… viņi taču zina, KĀ ir pareizi. Viņi visu zina vislabāk, jo… Viņi ir mamma un tētis, un bērni mīl Viņus tādus, kādi viņi ir, par to, ka viņi IR.
Ne no maizes vien...
Mēs dzīvojam un priecājamies, ka dzīve iet uz augšu, vairāk pelnām, vairāk tērējam, vairāk dzīvojam, bet pēkšņi – izrādās, ka tā ir tikai fasāde, uzpūsts burbulis mūsu pašu radītajā vērtību sistēmā, jo vairums jomu atrodas uz krīzes robežas, darbojas avārijas režīmā, pateicoties inercei un cilvēku entuziasmam.
Tās ir jomas, kas nav tieši saistītas ar tirgus principiem un finanšu interesēm, bet, kā izrādās, ir pašas būtiskākās ikvienas valsts nākotnei, – izglītība, demogrāfija, veselība, iekšlietu sistēma, sociālais nodrošinājums, jo „taisni tie miesas locekļi, kas liekas esam nespēcīgākie, ir sevišķi vajadzīgi”.
Mēs esam ieguldījuši visus spēkus un resursus, lai labi izskatītos no malas, lai dzīvotu jaunās mājās, brauktu ar dārgām mašīnām, un paši noticējuši, ka tā tas arī ir. Taču, aizmirstot par pamatvērtībām, likumsakarīgi pienāk brīdis, kad realitāte parādās – inflācijas ciparā, kas ir augstākais ES, kvalificēta darbaspēka trūkumā, bet ikmēneša kredītu maksājumu pieaugums liek attapties, ka dzīvojam avansā, pāri savām iespējām, savu dzīvi pakārtojot vienīgi tam. Viss iepriekš iegūtais un pieņemtais draud sabrukt kā kāršu namiņš, un ir labi, ja redzam, ka tā bijusi tikai ilūzija, ko esam zaudējuši, jo atsevišķi cilvēki turpina apgalvot, ka viss ir kārtībā un tā tam jābūt. Bet kopā ar to esam pazaudējuši daudz vairāk.
Buksē, līdz nojūk
Mehānisms, kurā kāds no zobratiem bojāts, „paķers līdzi” arī citus, un motors nojuks – to zina ikviens autovadītājs.
Māja, kas nav celta uz stipriem pamatiem, ir nolemta sabrukšanai, un, lai to uzzinātu, nav jābūt celtniekam.
Cilvēks ar sāpošu galvu vai iesnām jutīsies slikti un nevarēs strādāt ar pilnu atdevi, lai kā gribētu – to zinām mēs katrs.
„Dievs miesu ir tā sastādījis, ka mazāk cienītam loceklim piešķīris lielāku cieņu, lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu. Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi”.
Sistēma, kuras kāda no sastāvdaļām nedarbojas, nav stabila un droša.
- Valsts, kurā tiek šķirti 50% laulību, 43% bērnu dzimst ārlaulībā, un bērni izaugot nezina, kā jāveido ģimene, jo nav bijis iespējas to redzēt.
- Valsts, kurā pensionāriem nav, ko ēst, jo viņiem nav bērnu, kas parūpētos par viņu vecumdienām. Valsts, kurā skolēni neciena savus skolotājus, iedzīvotāji – savus vadītājus.
- Valsts, kurā notiek vidēji 500 pašnāvību gadā, 54%, kas ir 3 reizes augstāks rādītājs nekā vidēji ES, cilvēku mirst no sirds un asinsrites slimībām, jo nezina, kas ir mīlestība, bet medicīnas darbinieki ik dienu veic savas neiespējamās misijas.
- Valsts, kurā vardarbība notiek katrā piektajā ģimenē, kas ir tikai aisberga redzamā daļa, bet 12% noziegumu veic bērni līdz 18 gadu vecumam, jo nezina, kāpēc viņi vajadzīgi.
- Valsts, kurā 35 000 iedzīvotāju ir alkohola atkarība, jo pieauguši cilvēki nezina, kā risināt savas problēmas, un veiksmīgi nodod tās nākamajām paaudzēm.
- Valsts, kurā ik gadu nomirst par 10 000 vairāk nekā piedzimst, kurā sievietes baidās radīt bērnus, jo viņām nav drošības sajūtas par savu un bērnu nākotni, jo viņas intuitīvi jūt, ka gadījumā, ja vīrs atradīs sev citu, tas nebūs labākais modelis bērnam. Valsts, kurā tiek veikti gandrīz 12 000 abortu gadā, jo ko gan iesākt ar dvēseli, kura radusies nevainīgu izpriecu rezultātā.
- Valsts, kurā 1% - 2410 bērnu neapmeklē skolu, bet nesekmīgo skolēnu skaits sasniedz gandrīz 13%. Nav jābūt matemātikas skolotājam, lai, salīdzinot algas un stresa līmeni skolā un kādā privātuzņēmumā, izvēlētos pēdējo.
Es, tu - mēs visi
Valsts arī ir sistēma, un mēs esam tās daļa. Šī ir mūsu valsts, ko, tāpat kā vecākus, neizvēlas, un mēs esam līdzatbildīgi tajā, jo valsts jau sākas no ģimenes, bet ģimene no mums – katra ikviena. Būtiski ir to saprast. Ne tikai izlasīt un dzirdēt, bet saprast. Un pavaicāt sev – ko es varu darīt, lai kaut ko mainītu?
Vai lielākā problēma nav tā, ka esam apmaldījušies kā ezīši miglā? Ka lielajā piedāvājumu, tiesību, iespēju un brīvības klāstā esam pazaudējuši sevi? Ka lielajā steigā pēc iztikas, labas dzīves, kredītu atmaksām mums pietrūkst laika – šīs interesantās un neatkārtojamās vērtības, ko Dievs mums devis par baltu velti? Laiks parāda mūsu prioritātes. Laiks parāda mūsu dzīves jēgu. Laiks parāda, ka mūsu laiks nav mūžīgs. Tas iet rokrokā ar mūsu izvēlēm, ko veicam ik brīdi. Un visbeidzot, tas pats Laiks dod mums iespēju apstāties un rast atbildes uz šiem jautājumiem. Katram ikvienam svarīgiem.
Lai nav tā, ka dzīvojam ar domu – viss ir mūžīgs un viss mums pienākas. Ka ziemā vienmēr būs sniegs, ka tīru gaisu vienmēr elposim bez maksas – kā ūdeni reiz… Ka ēst zivis, kas ķertas Baltijas jūrā, būs droši… Ka bērni netiks audzēti kolbās un uz ģimeni, ko veidos vīrietis un sieviete, nebūs jārāda ar pirkstu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas būs liels retums.
Var dzīvot šodienai un nedomāt par rītdienu. Var neko nedarīt, neredzēt, nedzirdēt… Var visādi, jo mums ir brīva izvēle. Bet mēs aicinām darboties, jo mums šķiet, ka šis ir aktuāls jautājums ikvienam. Strauss, galvu ierokot smiltīs, sirdī tomēr nojauš, ka labāk būtu bijis izmantot kājas. Atšķirība ir tajā, ka, izmantojot kājas, viņam paliek izvēles iespējas un viņš var mainīt un ietekmēt notikumu gaitu. Paliekot ar galvu smiltīs, vienīgā izvēles iespēja ir tapt apēstam no garšīgākās puses, bet tā vairs nav viņa izvēle.
.. problēmu viducī un atbildīgi
Pašreizējos apstākļos runāt par 21.gadsimta ģimeni ir grūts uzdevums, jo problēmu tik daudz un mēs – to viducī, un fakti runā paši par sevi – viss sākas ģimenē. Bet mēs taču esam tik spējīgi! Ceļam gaisa pilis, „izsitam” lielus projektus, realizējam idejas, strādājam garas stundas, iekļaujamies termiņos. Vai mums kas ir par grūtu? Mēs varam vēl paspēt izveidot 21.gadsimta ģimeni – tādu, par ko nebūs jākaunas. Jo mums vēl ir Laiks.
Šī raksta mērķis nav pārmest vai nosodīt. Šī raksta mērķis ir apstāties un padomāt par mūsu visu kopīgo rītdienu, par 21.gadsimta ģimeni. Jo, VAI tā būs un KĀDA tā būs, ir atkarīgs no mums pašiem, precīzāk – no katra ikviena, kas ir daļiņa no lielā veseluma. Jo, tikai sākot ar sevi, iespējams mainīt sistēmu – ar savām izvēlēm, saviem lēmumiem un savām prioritātēm.
Sākt ar savu dzīvi un „izvilkt galvu no smiltīm” – tāda varētu būt 21.gadsimta ģimene.
Izmantotie avoti
Bībele /I Mozus 1:28, 2:24; Pāvila Korintiešiem I, 12:22; 12:24-26/.
Statistikas dati par 2006.gadu, Centrālā Statistikas pārvalde.
Laulību šķiršanas, laulību noturības un dzimstības veicinošo faktoru izpēte, BGLM.
Vardarbība un veselība, ziņojums par situāciju Latvijā 2007.
