NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
21. februārī, 2008
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Problēma
2
2

Protam galdu uzklāt. Vai protam novākt?

Publicēts pirms 16 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ja pārtikai beidzies derīguma termiņš, kur šī produkcija nonāk - dzīvnieku patversmēs, miskastēs, tiek iznīcināta vai vēl pārstrādāta un izplatīta? To, kāds īsti ir šīs pārtikas tālākais liktenis un vai Latvijas normatīvā bāze "galda novākšanas" procesu ir pilnvērtīgi sakārtojusi, skaidrojām Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD). Jo tieši PVD ir iestāde, kura kontrolē, vai netiek izplatīta un galdā nenonāk produkcija, kura var kaitēt cilvēka veselībai un pat dzīvībai.

Raugoties no produkta derīguma ilguma viedokļa, pārtiku var iedalīt divās lielās grupās - tāda, kurai derīguma termiņš ir ilgs, un tāda, kurai derīguma termiņš ir īss un kas bojājas ātri. PVD inspektori, kas pārbauda pārtikas derīgumu, to dara, pamatojoties uz Latvijā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

 

Nav valdībā apstiprinātu standartu


Foto: Boriss Koļesņikovs, LV

„Ja darbības ar pārtiku, kurai beidzies derīguma termiņš, nav precīzi reglamentētas, kā lai PVD vēršas pret negodīgiem uzņēmējiem?” vaicā PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Tatjana Marčenkova.

PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Tatjana Marčenkova atzīst, ka dažas normatīvo aktu normas ir pretrunīgas, dažu neesot vispār, un tas apgrūtina inspektoru ikdienas darbu - dažkārt neesot vienkārši izsvērt, kā rīkoties.

Kopējā ES Pārtikas aprites likumdošana noteic, ka pārtikai un pārtikas izejvielām, kas tiek apstrādātas un pārstrādātas pārtikas uzņēmumos un nonāk apritē, jāatbilst kvalitātes un nekaitīguma prasībām.

„Kvalitātes prasības Latvijas normatīvajos aktos līdz šim noteiktas vienīgi svaigajiem augļiem un dārzeņiem – kā obligāti ievērojami normatīvi. Daļai produktu ir noteikti arī tirdzniecības standarti, kuros kvalitāte ir skarta tikai nedaudz. Pārējai, lielākai daļai augu un dzīvnieku izcelsmes produkcijai kvalitātes standarti kā obligāti ievērojami normatīvi Latvijā noteikti nav. Jo obligāti standarti ir tikai tie, kas apstiprināti kā MK noteikumi. Tādi joprojām ir tikai augļiem un dārzeņiem,” T. Marčenkova ar šādu situāciju ir neapmierināta. „Pārējie standarti, kas valstī izveidoti, ir tikai un vienīgi brīvprātīgi ievērojami - tos piena, gaļas un cita veida pārtikai izstrādājušas nozaru profesionālās asociācijas, zinātnieki u. tml. Bet likums noteic, ka jāstrādā ar pārtiku, kura ir nekaitīga, ar attiecīgu kvalitāti un ka mums jābalstās uz valdībā apstiprinātiem noteikumiem. Bet to nav!”

 

Nav arī pilnvarota sertificētāja

Ko var darīt ar pārtiku, kurai derīguma termiņš ir beidzies, bet tā vēl varētu būt gana laba un lietojama? Piemēram, tēja, kafija, šokolāde, putraimi, rīsi, garšvielas un vēl daudzas pārtikas grupas, kuru uzglabāšanas termiņš ne velti ir ilgs.

Ministru kabineta (MK) 2001. gada noteikumu Nr. 17 „Izplatīšanai nederīgas pārtikas turpmākās izmantošanas vai iznīcināšanas kārtība” 9. punkts noteic, ka Latvijā ražoto pārtiku, kurai beidzies derīguma termiņš (izņemot ātri bojājošos produktus, kas minēti noteikumu pielikumā), atļauts turpmāk izplatīt tikai pēc valsts pilnvarotās pārtikas sertificēšanas iestādes atzinuma saņemšanas par pārtikas atbilstību MK noteiktajām pārtikas nekaitīguma prasībām.

„Uzreiz rodas jautājums – kura ir šī pilnvarotā sertificēšanas iestāde? Pagaidām vēl Latvijā nav neviena MK noteikuma, kas noteiktu šādu pilnvarojumu kādai konkrētai iestādei. Jau septiņus gadus,” sarūgtināta ir T. Marčenkova.

Precīzāk – ja šāda pilnvarojuma valdības noteikumos nav, tas nozīmē, ka šādas pilnvarotas sertificēšanas iestādes Latvijā vispār nav. Ja tāda (pagaidām teorētiski) būtu, tad uzņēmējiem tiktu dota legāla iespēja pēc šīs sertificēšanas iestādes veiktās ekspertīzes saņemt apliecinājumu, ka derīguma termiņu kādai produkcijai vai tās kravai var pagarināt un to turpināt izplatīt patērētājiem. Tātad pašlaik jebkuras produkcijas derīguma termiņa pagarinājums ir uzņēmēju patvaļa un sodāma rīcība. Kaut gan daļu produkcijas varētu arī turpināt tirgot - ja produkti, kas ātri nebojājas, vēl ir un kādu laiku arī būs labi, kādēļ tie būtu jāizmet miskastē?

„Mums reiz zvanīja no Prezidenta kancelejas un teica – veci cilvēki gribot pārtiku, kurai beidzies derīguma termiņš, saņemt pa zemāku samaksu,” atminējās T. Marčenkova. „Bet mēs nevarējām to atļaut. Kādēļ? Tādēļ, ka noteikumi pasaka – izplatīšanai tā nav derīga bez sertificēšanas iestādes atzinuma. Bet sertificēšanas iestādes nav! Šādu pārtiku vienīgi varētu cilvēkiem atdot bez maksas, jo atdošana likuma izpratnē nav izplatīšana.”

PVD grasās tuvākajā laikā atkal „apgrūtināt” ZM ar lūgumu par šādas normas ieviešanu normatīvajos aktos. Līdz šim tas izdevies nav. Varbūt šoreiz paveiksies?

Otrs pašreizējās normatīvās bāzes „trūkums” ir tas, ka MK noteikumi vienlaikus arī noteic, ka derīguma termiņa pārskatīšana pieļaujama tikai un vienīgi Latvijā ražotajai pārtikai. „Kāpēc tikai Latvijā ražotajai? Kāpēc ne visā ES ražotajā un arī Brazīlijā ražotai kafijai un Indijā ražotiem rīsiem?” Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja ir neizpratnē.

 

Kā izsvērt - pārstrādāt vai iznīcināt?

Ja paraugāmies uz pārtiku, kas bojājas ātri, no normatīvo aktu viedokļa arī iezīmējas „nesaskaņas”. Gan piena un gaļas produkcija, gan cita pārtika ar īsu derīguma termiņu, kas vairs neatbilst MK noteikumiem par obligātajām nekaitīguma prasībām (kam derīgums ir beidzies), ir pārstrādājama vai iznīcināma.

„Ir ļoti liela atšķirība – pārstrādāt vai iznīcināt. Tas atdots izlemšanai pašiem uzņēmējiem – pārstrādāt vai tomēr iznīcināt? Ātri bojājošos produktus drīkst pārstrādāt tikai lopbarībā vai rūpnieciskajā izejvielā, nepieļaujot tās izmantošanu cilvēka uzturā (tā skan šo noteikumu 11. punkts). Bet kā ar pārējiem produktiem? Tātad, ja šīs darbības nav precīzi reglamentētas, kā lai mēs vēršamies pret negodīgiem uzņēmējiem?” vaicā T. Marčenkova.

 

Kas savāc sabojāto pārtiku

Ja pārtikai beidzies derīguma termiņš, tad uzņēmējs vai piegādātājs var šo produkciju savākt no tirgotāja atpakaļ un rīkoties ar to pēc saviem ieskatiem - pārstrādāt, izmest, iznīcināt utt.

Daudziem veikaliem un noliktavām ar preču piegādātājiem ir noslēgti sadarbības līgumi, ka piegādātāji nekvalitatīvo produkciju (sabojājušos pienu, gaļu, maizi, sieru, makaronus u. tml.) un tādu, kam bojāts iepakojums vai produkts kā citādi bojāts, paši arī no pārdevēja „savāc”. Tajā pašā laikā arī ir uzņēmumi, kuri šo bojāto preci atpakaļ no pārdevēja neņem, jo to Latvijas normatīvie akti nenosaka kā obligātu prasību. Produkcijas savākšana ir līguma veidā individuāli izteikta labā griba un sadarbība starp ražotāju (piegādātāju) un tirgotāju.

Ja ražotājs preci no veikala atpakaļ tomēr neņem, kas ar šo produkciju notiek? „Jā, daļa produkcijas nonāk atkritumu konteineros,” saka T. Marčenkova. „Veikals augļus, dārzeņus, jogurtus un citus produktus vienkārši izmet. Jo arī veikalam patiesībā nav, kur tos likt. Manuprāt, te savu vārdu varētu teikt valsts un noteikt, kas ar šādu produkciju ir jādara.”

Bet šai medaļai ir vēl otra un ne mazāk „svarīga” puse – cik īsti piegādātāju lielam veikalam ir? Simtiem! Tas nozīmē, ka veselai darbinieku armijai, cītīgi pētot pavadzīmes, visa nederīgā prece skrupulozi jāpārskata un jākrauj milzu kaudzēs, lai atdotu pareizajam piegādātājam.

„Tas arī nav risinājums! Tālab pašlaik nekvalitatīvās pārtikas daudzviet nokļūst vienkāršā „miskastē”,” secina PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja.

 

Starp Centrāltirgu un poligonu

Starp produktiem, kam beidzies termiņš, noteikti būs arī tādi, ko varētu piedāvāt dzīvnieku patversmēm, zooloģiskajam dārzam, pat varētu kaut ko pārcenot un par zemāku samaksu ļaut nopirkt mazturīgajiem iedzīvotājiem. Mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas skābus produktus izbaroja suķim vai mājas sargam, kas visu notiesāja gardu muti. Arī tagad lauku viensētās tā notiek.

Bet lielražošanai citi nosacījumi. Normatīvi šādu iespēju principā paredz – piena produkcijas un dārzeņu izbarošana produktīvajiem dzīvniekiem, bet tādos gadījumos jābūt veterinārārsta atzinumam, ka to drīkst darīt.

Savukārt gaļas produkciju, kam beidzies termiņš, drīkst pārstrādāt un izbarot tikai un vienīgi neproduktīvajiem dzīvniekiem – mājdzīvniekiem un kažokzvēriem. Tas paredzēts Veterinārmedicīnas likumā. Bet šīs attiecības arī visbiežāk ir individuāla līguma jautājums, nevis valsts sistēma.

Dzīvnieku izcelsmes pārtiku Latvijā - zivis, pienu, gaļu, olas - centralizēti savāc un iznīcina divi uzņēmumi - SIA "Reneta" un SIA “Ekovide”. Arī rajonos uz vietas ir uzņēmumi, kas ar to nodarbojas. Sabojājušos gaļas produkciju uz poligonu aprakšanai var nogādāt arī uzņēmumi, kas nodarbojas ar atkritumu savākšanu. Tiesa, par atkritumu savākšanu un izvešanu ir jāmaksā.

„Bet vai visiem tirgotājiem tiešām rūp, lai nederīgā produkcija nonāktu poligonos, nevis „bomzītim” brokastīs? Nevienam nav noslēpums, ka produkciju, kam beidzies derīgums, par krietni lētāku samaksu no ratiņiem Centrāltirgū dažkārt iztirgo „veikli zēni” vai kāds „ņiprs tantuks”. Pārsvarā šādus jogurtus, šokolādi nopērk pensionāri, bet „veiklie tirgoņi” iegūst tādu peļņu, ka pat pamet ratiņus tirgus vidū, jo neatmaksājas tos staipīt līdzi,” no savas pieredzes stāsta T. Marčenkova. „Vajag šajā jomā sakārtot normatīvo bāzi, lai aiztaisītu caurumus, pa kuriem negodīgi cilvēki krāpj citus. Kur ir teikts, ka šie jogurti nav savākti no kaut kādas miskastes? Nekur! Mēs jau nezinām izcelsmi. Ja valsts legalizētu derīguma termiņa pagarināšanu, pārcenošanu, tālāku izplatīšanu u. tml. procedūras, ieguvēja būtu visa sabiedrība.”

Acīmredzot šo jautājumu vajag Latvijā sakārtot. Pašlaik gan likumdošanā, gan reālajā dzīvē ir liels juceklis. Noteikumi, kas attiecas uz vienu un to pašu objektu, ir izmētāti pa atsevišķiem dažādiem likumiem un noteikumiem, skaidras kopainas nav, un saprast kaut ko ir sarežģīti.

Ja valstī būtu vienota (centralizēta) sistēma, tad visām iesaistītajām pusēm būtu vienkāršāk. Uzņēmēji pat varbūt būtu ar mieru samaksāt, lai nebūtu ar slikto produkciju vairs jākavē laiks un jātērē līdzekļi. Latvijā jau ir uzņēmumi, kas savāc šādu produkciju, un patiesībā šī ir gana ienesīga uzņēmējdarbības niša. Arī – perspektīvā, lai ražotu, piemēram, biogāzi.  

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI