Galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna spēja pašam sevi apgādāt. Civillikuma 179. panta pirmā daļa nosaka: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.”

Tas gan nenozīmē, ka pilngadīgs jaunietis var neizglītoties, nemeklēt darbu un saņemt uzturlīdzekļus no vecākiem gadiem ilgi. Ir jābūt kādiem objektīviem apstākļiem, kāpēc pilngadību sasniedzis bērns var tikt uzskatīts par nespējīgu sevi apgādāt (darbnespējīgu). Par šādu iemeslu visbiežāk kalpo pilna laika klātienes mācības vispārējā vai profesionālās izglītības iestādē vai augstskolā dienas nodaļā. 

Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secina: "Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.”

Savukārt, "ja līdztekus studijām [..] bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram ir piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu no šā pienākuma".

Tā kā neklātienes studiju forma ir piemērota, lai izglītošanos apvienotu ar pastāvīgām darba gaitām, var uzskatīt, ka jaunietim ir iespējas pašam sevi apgādāt un vecākam nav pienākuma maksāt uzturlīdzekļus viņa uzturam.