Civillikuma 179.pants nosaka, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.

Tas nozīmē, ka bērna tēvam ir pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam neatkarīgi no tā, vai bērns dzīvo kopā ar māti vai internātā.

Atbilstoši Civillikuma 177.panta sestajai daļai vecākiem ir tiesības noteikt bērna dzīvesvietu gan ģeogrāfiskā, gan mājokļa izvēlē. No tā izriet, ka vecāki var izvēlēties bērna dzīvesvietu, kas nesakrīt ar vecāku dzīvesvietu, ja viņi īsteno aizgādību pār bērnu. Tādējādi, ja māte īsteno aizgādību pār bērnu, viņai ir tiesības saņemt no bērna tēva uzturlīdzekļus bērna uzturam, pat ja bērns faktiski kopā ar viņu nedzīvo.