Bērna tiesības uz identitāti un stabilu ģimenes vidi ir būtiskas, taču praksē ļoti bieži faktiskā situācija ir citāda. Turpmāk Jums informācijai sekojoši Civillikuma (CL) un Civilprocesa (CPL) likuma panti, kas izskaidro paternitātes problēmjautājumus Jūsu jautājumā norādītajā kontekstā.

CL 156.pants nosaka, ka persona, kas sevi uzskata par bērna bioloģisko tēvu, izņemot gadījumu, kad bērns ieņemts noziedzīga nodarījuma pret tikumību un dzimumneaizskaramību rezultātā, paternitātes atzīšanu var apstrīdēt divu gadu laikā no bērna piedzimšanas dienas.

CL 157.pants paredz to, ka, izskatot prasību par paternitātes noteikšanu, tiesa ņem vērā jebkurus pierādījumus, ar kuriem iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt šādu faktu.

CPL 249.1 panta pirmā daļa nosaka, ka tiesa pēc lietas dalībnieka lūguma nosaka ekspertīzi bērna bioloģiskās izcelšanās noteikšanai. Ja kāds no lietas dalībniekiem izvairās no ekspertīzes, tiesa pieņem lēmumu par šīs personas piespiedu nogādāšanu tiesu ekspertīzes izdarīšanai. 

Ģimenes tiesībās specializējies jurists Juris Bārtulis norāda, ka prasības apmierināšana vai noraidīšana ir tiesas kompetencē, un tiesa, izskatot lietu, vērtē pierādījumus - tātad šajā gadījumā arī eksperta atzinumu. Tāpēc nebūtu pareizi sacīt, ka ekspertīze tiek noteikta, lai apmierinātu prasību - var taču būt, ka ekspertīzes rezultāts tieši ir pamats prasības noraidīšanai.

Protams, tiesas ziņā ir lemt, vai vispār noteikt ekspertīzi. Gadījumos kad prasība sniegta par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu vai paternitātes atzīšanas atzīšanu par neesošu, jābūt ievērotam Civillikuma 149.panta pirmajā, ceturtajā, piektajā un sestajā daļā, kā arī CL 156.p. otrajā, trešajā un ceturtajā daļā noteiktajam materiāltiesiskajam termiņam (2 gadi).