Uz Jūsu jautājumu nevar sniegt viennozīmīgu atbildi, jo apstākļi var būt dažādi. Jāsāk ar to, ka abu vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. To paredz Civillikuma 179.panta pirmā daļa, un likumdevējs nav noteicis, ka šis pienākums izbeidzas ar dienu, kad bērns sasniedz pilngadību. Tātad, ja bērns turpina mācības skolā, ir pašsaprotami, ka vecāki viņam palīdz vismaz līdz laikam, kad viņš varēs pats par sevi gādāt. Uztura došanas pienākums neietver tikai finansiālu atbalstu vien. Piemēram, Civillikuma 177.pantā ir precizēts, ko nozīmē bērna uzturēšana, proti, tā ir ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšana, kā arī izglītošana un audzināšana, garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses, sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam. 

Ja bērna vecāki nedzīvo kopā, ir jāvienojas, kā otrs vecāks var palīdzēt bērna uzturēšanā un audzināšanā. Tomēr, ja rast kompromisu neizdodas, strīds jāizšķir tiesā. Pilngadīgs bērns ir tiesīgs sniegt pats prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu, ja pastāv objektīvi apstākļi, kāpēc viņš nespēj sevi nodrošināt. Kā minējāt, par šādu apstākli uzskatāmas mācības skolā un augstskolā. Tā kā normatīvajos aktos nav noteikts minimālais uzturlīdzekļu apmērs pilngadīgam bērnam, to noteiks tiesa. Tiesa izvērtēs visus apstākļus un pierādījumus, gan bērna spēju sevi uzturēt, gan tēva iespējas finansiāli palīdzēt, un lems par apmēru, kādā piedzenami uzturlīdzekļi.