Labdien!
Vēlos noskaidrot mantošanas kārtību situācijā, kur mantojums iepriekš nav ticis noformēts, bet pastāv rokraksta testaments.
Ir mirusi persona, kurai:
nav laulātā, nav bērnu, nav vecāku, nav brāļu vai māsu.
No radiniekiem ir:
māsīca (mirušā mātes līnija); tēva māsīca; māsīcas dēls.
Vai māsīcas dēls drīkst pieteikties mantojumam, ja mantojumam piesakās māsīca un tēva māsīca? Vai pareizi saprotu, ka, kamēr dzīvi un piesakās tuvākas pakāpes ceturtās šķiras radinieki, māsīcas dēls mantot nevar?
Mirušā tēvs bija miris agrāk un bija atstājis paša ar roku rakstītu testamentu, kurā norādīja, ka visu savu mantu atstāj dēlam.
Tēva mantojums netika noformēts – dēls pie notāra nevērsās, mantojumu nepieņēma un īpašumi uz viņa vārda netika pārreģistrēti. Pēc tam nomira arī pats dēls.
Lūdzu paskaidrot, kā šādā situācijā pareizi piemērot mantošanas kārtību:
Vai tēva manta šajā gadījumā ir uzskatāma par dēla mantojumu, vai tomēr par atsevišķu, nenokārtotu tēva mantojumu?
Ja mantojumā pēc dēla nāves stājas dēla māsīca un tēva māsīca kā ceturtās šķiras mantinieki un viņas abi manto dēla mantu, vai ar roku rakstītam testamentam, ar kuru tēvs mantu bija novēlējis dēlam, attiecībā uz šo mantu joprojām ir juridisks spēks? Proti, vai šis testaments var būt pamats tam, ka dēla māsīca un tēva māsīca ar vienādām tiesībām manto arī mirušā tēva mantu? Vai arī, ja tēva mantojums nav bijis pieņemts, testaments zaudē nozīmi un pēc likuma kā tuvākai radiniecei tiesības mantot tēva mantu ir tikai tēva māsīcai?