Vispirms jānorāda, ka būtu precizējams lauksaimniecības zemes īpašnieks. Saskaņā ar Civillikuma 994. pantu par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatās. Tātad vienīgi zemesgrāmatā reģistrētais īpašnieks ir tiesīgs slēgt darījumus, kas attiecas uz konkrēto īpašumu, tai skaitā to atsavināt.  

Kas attiecas uz zemnieku saimniecību, tā kā individuālā uzņēmuma veids ir atzīstama par juridisko personu, kas var uzņemties saistības, slēgt darījumus. Vienlaikus jānorāda, ka zemnieku saimniecības kā tiesību subjekta izveidošanas mērķis ir veikt saimniecisko darbību, ražojot lauksaimniecības produkciju. Atbilstoši likuma “Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību” 10. panta pirmajai daļai zemnieku saimniecības mantu veido zemnieku saimniecības īpašnieka manta vai attiecīgi ģimenes kopīpašums. 

Runājot par lauksaimniecības zemi, tā kā jebkurš cits nekustamais īpašums ir atzīstama par civiltiesiskās apgrozības priekšmetu, ko tās īpašnieks ir tiesīgs arī atsavināt. Tādējādi fiziskā persona ir tiesīga lauksaimniecības zemi saņemt dāvinājumā. Jānorāda, ka likumdevējs specifiski darījumiem ar lauksaimniecības zemi ir izstrādājis apjomīgus papildu nosacījumus un ierobežojumus, ar kuriem var iepazīties likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 28.–33. pantā.