Sociālā dzīvokļa izīrēšana kā pašvaldības sociālās palīdzības veids paredzēta likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” (21.⁵–21.⁹ pants).

Sociālais dzīvoklis ir pašvaldībai piederošs dzīvoklis (arī atsevišķa dzīvojamā telpa ar kopējā lietošanā esošajām palīgtelpām), kas neatrodas sociālajā dzīvojamajā mājā un kam pašvaldība noteikusi sociālā dzīvokļa statusu, kā arī dzīvoklis pašvaldībai piederošā sociālajā dzīvojamajā mājā.

Sociālā dzīvojamā māja ir pašvaldības īpašumā esoša dzīvojamā māja, kurai noteikts sociālās dzīvojamās mājas statuss, kurā visus dzīvokļus izīrē personām (ģimenēm), kas, ievērojot šā likuma nosacījumus, atzītas par tiesīgām īrēt sociālo dzīvokli, un kurā papildus tiek nodrošināti īrniekam nepieciešamie sociālie pakalpojumi.

Par sociālo dzīvojamo māju veidošanu lemj pašvaldība, ņemot vērā tās administratīvajā teritorijā dzīvojošo personu (ģimeņu) pieprasījumu, kā arī pašvaldības iespējas. Sociālās dzīvojamās mājas statusu nosaka vai atceļ attiecīgās pašvaldības dome, par to pieņemot lēmumu.

Sociālā dzīvokļa statusu pašvaldībai piederošai dzīvojamajai telpai, kas neatrodas sociālajā dzīvojamajā mājā, piešķir pašvaldības dome vai tās deleģēta institūcija saistošajos noteikumos noteiktajā kārtībā.

Sociālā dzīvojamā māja var būt arī biedrības vai nodibinājuma, kas dibināts ar mērķi aizstāvēt personu ar invaliditāti intereses, īpašumā esoša dzīvojamā māja, kas pielāgota personu ar invaliditāti, kuras cēlonis ir, piemēram, redzes, dzirdes, garīga rakstura vai kustību traucējumi, vajadzībām, kurā dzīvokļus ar īres maksas atvieglojumiem izīrē personām ar invaliditāti un kurā vienlaikus šīm personām var tikt nodrošināti arī citi sociālie pakalpojumi, ja pašvaldība deleģējusi biedrībai vai nodibinājumam šādas sociālās dzīvojamās mājas izveidošanu.

Likuma 21.⁸ pantā noteikti sociālā dzīvokļa īres līguma nosacījumi:

“(1) Sociālo dzīvokli izīrē uz pašvaldības domes vai tās deleģētas institūcijas lēmuma pamata. Sociālo dzīvokli nodod personas lietošanā, noslēdzot sociālā dzīvokļa īres līgumu. Sociālā dzīvokļa īres līgumu noslēdz mēneša laikā pēc tam, kad pieņemts pašvaldības domes vai tās deleģētas institūcijas lēmums par sociālā dzīvokļa izīrēšanu.

(2) Sociālā dzīvokļa īres līgumu noslēdz uz laiku, kas nav ilgāks par diviem gadiem. Pašvaldības atbildīgā institūcija ik pēc sešiem mēnešiem pārliecinās, vai nav zuduši apstākļi, uz kuru pamata sociālais dzīvoklis izīrēts attiecīgajai personai (ģimenei). Ja pēc līguma termiņa beigām persona (ģimene) nav zaudējusi tiesības īrēt sociālo dzīvokli, personai (ģimenei) ir tiesības prasīt, lai tiek noslēgts jauns sociālā dzīvokļa īres līgums. Ja pēc līguma termiņa beigām persona (ģimene) ir zaudējusi tiesības īrēt sociālo dzīvokli, tai ir tiesības prasīt pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā, ievērojot šā likuma noteikumus.”

Ar sociālā dzīvokļa lietošanu saistītos maksājumus daļēji vai pilnībā sedz pašvaldība.

Likumā nav paredzēts, ka cilvēks, kuram pašvaldība uz laiku ir piešķīrusi sociālā dzīvokļa īres tiesības, var šo dzīvokli nopirkt.

Likums noteic, ka pašvaldības dome ir tiesīga lemt par tai piederošas neizīrētas dzīvojamās telpas nodošanu atsavināšanai likumā noteiktajā kārtībā, ja konkrētā telpa nav nepieciešama šajā likumā noteiktās pašvaldības palīdzības sniegšanai nevienai no pašvaldības domes saistošajos noteikumos paredzētajām personu kategorijām.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 36. panta pirmajā daļā noteikts, ka pašvaldības sociālais dienests pirms lēmuma par trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statusa vai sociālās palīdzības pabalsta piešķiršanu mājsaimniecībai vai atsevišķai personai mājsaimniecībā pieņemšanas izvērtē mājsaimniecības kopējos materiālos resursus un par ienākumiem neuzskata vienīgā mājokļa iegādei piešķirtā kredīta pamatsummu un procentu maksājumu.