Jēdzienam “saimnieciskā vienība” Zemesgrāmatu likumā nav dots tiešs definējums.

Tā būtība ir saprotama pēc likuma jēgas, proti, saimnieciskā vienība ir tas pats, kas hipotekārā vienība jeb nekustamais īpašums, kas ir ierakstīts zemesgrāmatas atsevišķā nodalījumā un uz kuru attiecināmas zemesgrāmatā nostiprinātās tiesības. Zemesgrāmatu likuma 4. pants noteic, ka zemesgrāmatās nostiprina (korroborē) tiesības uz nekustamajiem īpašumiem, ar tiesībām saprotot arī tiesību nodrošinājumus un aprobežojumus, ja no likuma satura un tiešā jēguma neizriet pretējais.

Atsevišķa saimnieciskā vienība Zemesgrāmatu likuma izpratnē ir tas, kas ir ierakstīts atsevišķā zemesgrāmatas nodalījumā.

Pirmkārt, atsevišķas saimnieciskās vienības ir tie ieraksti, kas definē (noteic) ziņas par konkrētu nekustamā īpašuma sastāvu, proti, dati par zemes vienībām un būvēm, kas ir (ietilpst) konkrēta nekustamā īpašuma sastāvā, dati par tiem servitūtiem un reālnastām, kas nodibināti par labu nekustamajam īpašumam, dati par nekustamajam īpašumam pievienotajiem zemesgabaliem, dati par nekustamā īpašuma un tam pievienoto zemesgabalu platību, dati par no nekustamā īpašuma atdalītajām zemes vienībām un to platībām, kā arī dati par ierakstīto servitūtu un reālnastu pārgrozījumiem un dzēsumiem. Saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 15. panta noteikumiem šos datus ieraksta un nostiprina attiecīgā zemesgrāmatu nodalījuma I daļas 1. vai 2. iedaļā.

Otrkārt, atsevišķu saimniecisko vienību definē tie ieraksti zemesgrāmatas nodalījumā, kas noteic nekustamā īpašuma īpašnieku, norādot fiziskajai personai vārdu, uzvārdu, personas kodu, bet, ja tā ir laulībā, tad, ievērojot laulāto mantiskās attiecības, piebilst, ka nekustamais īpašums ir laulātā atsevišķa manta vai ka tas ietilpst laulāto mantas kopībā, vai arī ka laulātajiem ir visas mantas šķirtība (Civillikuma 91., 111., 117., 125. un 127. pants), bet juridiskajai personai – pilnu nosaukumu un nodokļu maksātāja kodu, skaitliski norādot īpašnieka daļas apmēru. Saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 16. panta 1. punktu zemesgrāmatas nodalījuma II daļas 1. iedaļā ieraksta ne tikai ziņas par nekustamā īpašuma īpašniekiem, bet arī īpašuma tiesības pamatu un summu, par kādu iegūts nekustamais īpašums, ja tā norādīta dokumentā par īpašuma tiesības pāreju.

Treškārt, saimniecisko vienību raksturo zemesgrāmatas nodalījuma II daļas 2. iedaļā ierakstītās ziņas par atzīmēm, kas zemesgrāmatas nodalījumā nostiprinātas, pamatojoties uz Zemesgrāmatu likuma 45. panta 1., 2., 3. un 4. punkta noteikumiem (piedziņas atzīmes, īpašnieka izsludināšana par maksātnespējīgu parādnieku u. c.), ja ar tām nodrošinātas prasības par īpašuma tiesību vai šīs tiesības nostiprinājumu, tiesiskā darījumā noteiktie aizliegumi atsavināt īpašumu un apgrūtināt to ar lietu tiesībām, ziņas par pēcmantinieku iecelšanu, ziņas par noslēgtajiem mantojuma līgumiem un ziņas par iepriekš minēto aizliegumu pārgrozījumiem un dzēsumiem (Zemesgrāmatu likuma 16. panta 2. punkts).

Ceturtkārt, saimnieciskā vienība ir ziņas, kas norādītas zemesgrāmatas nodalījuma III daļas 1. un 2. iedaļā un kas noteic lietu tiesības, kas apgrūtina nekustamo īpašumu, izņemot tās, kuras jānorāda zemesgrāmatas nodalījuma II un IV daļā, Zemesgrāmatu likuma 45. panta 4. punktā minētās atzīmes, ja tās nodrošina lietu tiesību nodibināšanu, atzīmes par nekustamā īpašuma apgrūtinājumiem (ēku, ūdens lietošanas un ceļa servitūtiem), kā arī ierakstīto lietu tiesību pārgrozījumus un dzēsumus (Zemesgrāmatu likuma 17. pants).

Piektkārt, saimniecisko vienību definē ziņas, kas saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 18. panta prasībām ierakstāmas zemesgrāmatas nodalījuma IV daļas 1., 2., 3., 4. un 5. iedaļā, proti, ziņas par ķīlas (hipotēkas) tiesībām, kas nodibinātas uz nekustamo īpašumu, 45. panta 5. punktā minētās atzīmes un tā paša panta 4. punktā minētās atzīmes, ja tās nodrošina ķīlas tiesību nodibināšanu, summu, līdz kādai sniedzas nostiprinātās ķīlas (hipotēkas) tiesības, ķīlas tiesību pārgrozījumus un dzēsumus, šo ierakstu dzēsumus visumā vai pa daļai un summu, kādā dzēsti ķīlas ieraksti.

Lai atbilstoši Zemesgrāmatu likuma 37. panta prasībām savienotu divas saimnieciskās vienības, obligāts priekšnoteikums nekustamo īpašumu (saimniecisko vienību) savienošanai ir, lai sakrīt ziņas (dati) par īpašniekiem. Proti, abām saimnieciskajām vienībām ir jābūt vienādiem datiem par īpašniekiem. Ja dati atšķiras, piemēram, viens īpašums ir atsevišķā privātpersonas īpašumā, bet otrs īpašums ir privātpersonas un juridiskas personas vai divu un vairāku privātpersonu kopīpašums, tad nevar uzskatīt, ka veidojas viena saimnieciskā vienība, un īpašumu savienošana ir pretrunā Zemesgrāmatu likumam, jo katru atsevišķu saimniecisko vienību apsaimnieko dažādi īpašnieki. Turklāt jāsakrīt ne tikai datiem par īpašniekiem, bet arī datiem par aprobežojumiem un lietu tiesībām, kas apgrūtina nekustamo īpašumu, vai šie dati nedrīkst būt pretrunā citos likumos noteiktajam, kas neatļauj īpašumu savienošanu.

Konkrētajā piemērā acīmredzams šķērslis divu blakus esošu īpašumu savienošanai ir fakts, ka viens īpašums pieder personai, kura uzdevusi jautājumu, un šī persona ir ierakstīta zemesgrāmatā kā vienīgais attiecīgā īpašuma īpašnieks. Savukārt otrs īpašums ir kopīpašums. Kamēr viens no īpašumiem būs viena īpašnieka īpašumā, bet otrs kopīpašumā, tikmēr šo īpašumu savienošana nav iespējama. Vienu īpašumu apsaimnieko (tajā saimnieko) jautājuma uzdevējs. Otrā saimnieko divi īpašnieki – jautājuma uzdevējs un persona, kuras īpašuma tiesības nav nostiprinātas zemesgrāmatā.