Mantojuma atstājējs savu gribu var izteikt testamentā vai mantojuma līgumā.

Līgumiskai mantojuma tiesībai ir priekšroka pret testamentāro, un kā pirmajai, tā otrajai ir priekšroka pret likumisko; visi trīs mantojuma tiesību veidi var pastāvēt kopīgi.

Katru vienpusēju rīkojumu, ko kāds savas nāves gadījumā dod par visu savu mantu vai kādu mantas daļu, vai atsevišķām lietām vai tiesībām, sauc par testamentu (Civillikuma 418. pants).

Ja neatraidāmie mantinieki manto saskaņā ar mantojuma līgumu vai testamentu, jāatceras, ka mantojuma atstājēja tiesības pēc saviem ieskatiem rīkoties ar savu mantu nav absolūtas, jo Civillikums aizsargā neatraidāmos mantiniekus. Taisot testamentu, neatņemamās daļas tiesīgajiem jeb neatraidāmajiem mantiniekiem ir atstājamas viņu neatņemamās daļas (Civillikuma 422. panta pirmā daļa).

Līgumisko mantošanu nodibina ar līgumu, ar kuru viens līdzējs otram vai vairāki līdzēji cits citam piešķir tiesību uz savu nākamo mantojumu vai tā daļu. Šādu līgumu sauc par mantojuma līgumu (Civillikuma 639. pants).

Arī mantojuma līgumos jāievēro noteikumi par neatņemamo daļu, t. i., neatraidāmajiem mantiniekiem (laulātajam un lejupējiem, bet, ja tādu nav, augšupējiem) ir jāatstāj viņu neatraidāmā daļa – puse no tā, kas viņiem pienāktos pēc likuma. Tomēr tikai tādā gadījumā, ja neatraidāmie mantinieki paši, piemēram, ar atsevišķu rakstisku vienošanos vai piedaloties līgumā, nav atteikušies no savām tiesībām (Civillikuma 642. pants).

Ja tiesības uz neatraidāmo mantojuma daļu nav ievērotas, gan mantojuma atstājējam dzīvam esot, gan pēc viņa nāves, neatraidāmie mantinieki var līgumu apstrīdēt.

Neatraidāmos mantiniekus atstumt no mantojuma var tikai likumā paredzētajos gadījumos (Civillikuma 427. panta otrās daļas pirmais teikums).

Saskaņā ar Civillikuma 423. panta otro daļu neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā (788. pants). Tiesība uz neatņemamo daļu ir mantojama un tālāk nododama tiesība.