Civillikuma 179. pants nosaka, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.

Ja bērnam ir pašam sava manta, bet vecākiem tās nepietiek bērnam nepieciešamo uzturēšanas izdevumu segšanai, šos izdevumus var segt no bērna mantas ienākumiem, ja šo ienākumu nepietiek, var izlietot daļu no bērna mantas, bet vienīgi ar bāriņtiesas atļauju.

Ja vecāku nav vai viņi nespēj uzturēt bērnu, šis pienākums līdzīgās daļās gulstas uz vecvecākiem. Ja vecvecāku mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs, tiesa var noteikt viņiem uzturēšanas pienākumu samērā ar katra mantas stāvokli.

Minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem, neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu.

Tiesa pēc prasītāja lūguma nekavējoties pieņem lēmumu par to, kādā apmērā atbildētājam pagaidām, līdz strīda izšķiršanai, jāsedz bērna uzturēšanas izdevumi. Bērna pagaidu uzturlīdzekļu apmērs nevar būt mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālo bērna uzturlīdzekļu apmēru.

Tas nozīmē, ka vecākam ir jāsniedz vismaz minimālais uzturlīdzekļu apmērs, kas saskaņā ar 2013. gada 15. janvāra Ministru kabineta noteikumiem Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” ir piesaistīts valstī noteiktajai minimālajai darba algai. Tāpēc vecākam ir jāsniedz valstī noteiktais uzturlīdzekļu apmērs.

Līdz bērna pilngadībai uzturlīdzekļi tiek maksāti vecākam, savukārt pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas uzturlīdzekļi tiek maksāti pašam bērnam.

Vecāks, kas ir arī bērna likumiskais aizgādnis, ir tiesīgs pieprasīt informāciju par savu bērnu no izglītības, medicīnas u. c. iestādēm.