Atbilde uz šo jautājumu regulēta Civillikuma 693. pantā. Atkarībā no faktiskajiem apstākļiem tiek izšķirti trīs dažādi termiņi mantojuma pieņemšanai:

1. ja mantojuma pieņemšanai mantojuma atstājējs noteicis zināmu termiņu, tad ieceltajam mantiniekam tas jāievēro;
2. ja tāds termiņš nav noteikts, bet mantinieki ir uzaicināti, tad mantot aicinātajam sava griba par mantojuma pieņemšanu jāizteic līdz uzaicinājumā noliktajam termiņam;
3. ja uzaicinājuma nav bijis, tad mantiniekam jāizsaka sava griba pieņemt mantojumu gada laikā, skaitot šo termiņu no mantojuma atklāšanās dienas, ja mantojums atrodas viņa faktiskajā valdījumā (692. p. 2. d.), bet pretējā gadījumā – no ziņu saņemšanas laika par to, ka mantojums atklājies.

Ja testamentā nav noteikts termiņš mantojuma pieņemšanai, tad, nedodoties pie notāra, jūs teorētiski ierobežo tikai viena gada termiņš mantojuma pieņemšanai. Tāpēc nevajadzētu būt problēmām pieņemt mantojumu pēc pusgada. Ievērojot, ka testaments nerada pienākumu pieņemt mantojumu, jūs nevarēsiet mantojumu pieņemt pēc gada, jo šāda rīcība tiks uzskatīta par atteikšanos pieņemt mantojumu.

Laika posmā līdz mantojuma pieņemšanai ir jāseko līdzi, vai kāda trešā persona nav devusies pie notāra ar mantojuma iesniegumu, lai uzsāktu mantojuma lietu, tāpēc drošības pēc rekomendēju vismaz reizi divos mēnešos pārbaudīt, vai nav uzsākta mantojuma lieta un “Latvijas Vēstnesī” nav publicēts uzaicinājums pieņemt mantojumu trīs mēnešu laikā. Uzaicinājums, ja tādu publicēs, tiks izvietots sadaļā https://www.vestnesis.lv/oficialie-pazinojumi/mantojumu-zinas.

No juridiskā aspekta laikā līdz mantojuma lietas pabeigšanai nekustamais īpašums drīkst būt bez īpašnieka.