Civillikuma 179. panta pirmā daļa nosaka: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.”

Likumā nav noteikts, vai pienākums uzturēt bērnu izbeidzas ar brīdi, kad bērns sasniedz pilngadību. Tomēr likumdevējs nav arī precizējis, kā noteikt, vai bērns spēj pats par sevi gādāt, jo situācijas var būt ļoti dažādas. Taču Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secina: “Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.” Savukārt, “ja līdztekus studijām [..] bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram ir piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu no šā pienākuma”.

Tātad, ja pilngadību sasniedzis bērns turpina mācīties un šī iemesla dēļ nav iespējams gūt ienākumus algotā darbā, vecākam ir pienākums maksāt uzturlīdzekļus. Ja persona ir darbaspējīga, bezdarbs nav attaisnojums uzturlīdzekļus nemaksāt.  

Taču atšķirībā no minimālā uzturlīdzekļu apmēra nepilngadīgiem bērniem normatīvajos aktos nav noteikts, kādā apmērā būtu jānodrošina uzturlīdzekļi bērnam, kurš ir sasniedzis pilngadību. Arī šajā gadījumā ir jāvērtē katrs gadījums individuāli. Ja ar bērnu nevar vienoties par uzturlīdzekļu apmēru, strīds jārisina ar tiesas vai Uzturlīdzekļu garantiju fonda palīdzību. Tātad ir divi varianti.

1. Ja bērns turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā, uzturlīdzekļus piedzen ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas starpniecību 30% apmērā no valstī noteiktās minimālās algas (2020. gadā tie ir 129 eiro mēnesī), taču šī summa nevar pārsniegt tiesas nolēmumā noteikto.

Ja uzturlīdzekļus bērnam izmaksā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, vecākam, kura vietā uzturlīdzekļus maksā valsts, ir iespēja slēgt  vienošanos ar fonda administrāciju par izmaksāto summu atdošanas kārtību. Proti, ja fonda administrācija konstatē, ka vecāks tiešām nespēj maksāt vairāk, ir pieļaujams, ka parādnieks mēnesī maksā mazāku summu. Parāda kopējais apmērs gan no tā nemainās, bet pagarinās saistību termiņš.

2. Savukārt, ja strīds tiek izšķirts tiesā, nosakot uzturlīdzekļu apmēru pilngadīgam bērnam, tiesai, izvērtējot lietā iekļautos pierādījumus kopsakarā ar pušu paskaidrojumiem, ir jānoskaidro uzturam un pilnvērtīgam mācību procesam nepieciešamā kopējā summa, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses. Tiesai ir jāizvērtē un jāsamēro konkrētas bērna vajadzības ar abu vecāku mantas stāvokli un spēju bērna uzturam, garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanai nepieciešamo summu nodrošināt. Līdz ar to piedzīto uzturlīdzekļu apmērs var būt gan lielāks, gan mazāks par minētajiem 129 eiro.

Tiesu praksē bezdarbs tomēr reti tiek aplūkots kā pamatojums nepieciešamo uzturlīdzekļu apmēru samazināt. Jāpatur prātā Civillikuma 179. panta pirmās daļas formulējums – “vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām [..] uzturēt bērnu”. Ja atbildētājam nav ienākumu, tiesa vērtēs personas spēju savu materiālo situāciju uzlabot – veselības stāvokli, vecumu, izglītības līmeni, iepriekšējo darba pieredzi u. tml.

Vislabāk, ja par šo jautājumu vecāks ar bērnu var vienoties, paturot prātā, ka bērnam noteiktos gadījumos ir tiesības uzturlīdzekļus piedzīt.