Arī vecākiem, kuriem ir atņemtas aizgādības tiesības, saglabājas Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteiktais pienākums samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.

Tātad normatīvajos aktos nav noteikts precīzs bērna vecums, kuram iestājoties vecāku pienākums uzturēt bērnu izbeidzas. Galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna spēja pašam par sevi gādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Civillikuma 175. pants paredz, ka adopciju var atcelt tiesa, ja pilngadīgais adoptētais ar adoptētāju vienojušies par adopcijas atcelšanu. Savukārt Civillikuma 176. pants noteic, ka ar adopcijas atcelšanu adoptētajai personai tiek atjaunotas radniecības tiesiskās attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem un viņu radiniekiem.

Tas nozīmē, ka pēc adopcijas atcelšanas adoptētajam un adoptētājam izbeidzas radniecības attiecības un ar tām saistītās savstarpējās personiskās un mantiskās tiesības un pienākumi, arī pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus.