Katram vecākam ir būtiski atcerēties, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir viņa aizgādībā (Civillikuma 177. pants). Aizgādība ir abu vecāku – mātes un tēva – vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Savukārt minētā panta piektajā daļā ir paskaidrots, kas šī likuma izpratnē jāsaprot ar bērna uzraudzību: tās ir rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.

Tātad, uzticot savu bērnu citai personai, piemēram, pusbrālim, vecāku atbildība ir pašiem rūpīgi izvērtēt risku. Jebkurā situācijā vecāku pienākums ir pārliecināties, ka persona, kas pieskatīs bērnu, nerada apdraudējumu viņa drošībai un veselībai. Ja risks pastāv, tas ir jānovērš.

Civillikuma 181. panta trešā daļa paredz, ka bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar brāļiem, māsām un vecvecākiem, kā arī citām personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, ja tas atbilst bērna interesēm (saskarsmes tiesība).

Ja par šo jautājumu rodas strīds, kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu. Civillikuma 182. panta trešā daļa paredz, ka tiesa, ciktāl tas atbilst bērna interesēm, saskarsmes tiesību var ierobežot, turklāt, ja nepieciešams, noteikt, ka ar bērnu drīkst tikties tikai saskarsmes personas klātbūtnē vai bāriņtiesas rekomendētā noteiktā vietā, vai noteikt pienākumu noteiktā laikā kopā ar bērnu ierasties bāriņtiesā. Ja tiesa konstatē, ka ar bērnu drīkst tikties tikai saskarsmes personas klātbūtnē, un puses nevar vienoties par saskarsmes personu vai bāriņtiesa nepiekrīt pušu izvēlei attiecībā uz saskarsmes personu, saskarsmes tiesību īsteno bāriņtiesas pārstāvja vai bāriņtiesas pilnvarotas personas klātbūtnē. Tiesa var uz laiku atņemt saskarsmes tiesību, ja saskarsme kaitē bērna interesēm un kaitējums citādi nav novēršams.