Protams, uzturlīdzekļi ir jāmaksā neatkarīgi no tā, kur bērns dzīvo un kā tiek izmantotas saskarsmes tiesības. Fakts, ka bērna vecāki dzīvo dažādās valstīs, nedrīkst būt šķērslis bērna tiesībām saņemt uzturlīdzekļus no vecāka.

Latvijas Republikas Civillikuma 179. pants paredz abu vecāku pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.

Līdz ar to gadījumā, ja bērna tēvs labprātīgi uzturlīdzekļus nemaksā, bērna mātei ir tiesības uzsākt uzturlīdzekļu piedziņu. Turpmākā rīcība, lai uzturlīdzekļus saņemtu piespiedu kārtā, ir atkarīga no tā, vai bērna mātei jau ir tiesas nolēmums par uzturlīdzekļu piedziņu no bērna tēva vai nav. Ja tiesas nolēmuma nav, viņa var izvēlēties, kurā valstī uzsākt tiesvedību – savā dzīvesvietas valstī vai bērna tēva dzīvesvietas valstī, proti, Latvijā. Kad tiesas spriedums ir pieņemts, jāpanāk šī nolēmuma izpilde valstī, kurā dzīvo bērna tēvs.

Turklāt Eiropas Savienības regulējums paredz un atvieglo uzturlīdzekļu prasītāja tiesības kārtot šos jautājumus savā dzīvesvietas valstī ar kompetento iestāžu starpniecību. Šim nolūkam Eiropas Savienības dalībvalstīs ir spēkā speciāls normatīvais akts – Eiropas Savienības Padomes 2008. gada 18. decembra regula (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietā (Uzturlīdzekļu regula). Minētā regula atvieglo tiesas nolēmuma par uzturlīdzekļu piedziņu izpildi vai jauna tiesas nolēmuma par uzturlīdzekļu piedziņu pieņemšanu citā ES dalībvalstī, ja prasītājs un atbildētājs dzīvo dažādās ES valstīs. Līdzīga kārtība pastāv arī valstīs, kuras ir ratificējušas Hāgas 2007. gada 23. novembra Konvenciju par uzturlīdzekļu bērniem un cita veida ģimenes uzturēšanas līdzekļu pārrobežu piedziņu. Konvencijas mērķis ir panākt efektīvu sadarbību uzturlīdzekļu jautājumos starp tādām valstīm kā, piemēram, Latvija un Norvēģija, Ukraina, Albānija, Bosnija un Hercegovina, ASV, Melnkalne, Turcija, Kazahstāna un Brazīlija.