Šāda situācija var izveidoties, un pašvaldības sociālais dienests šajā gadījumā, visticamāk, rīkojas atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam. Tāpēc sniedzam vispārīgu ieskatu, ko tie paredz.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9. panta pirmā daļa paredz, ka pašvaldībai, kuras teritorijā ir deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību.

Vienlaikus šī paša likuma 8. panta pirmā daļa nosaka, ka klienta (kas šajā gadījumā būtu Jūsu tēvs) vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Apgādnieks šī likuma izpratnē ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem.

Šeit jāatceras, ko paredz Civillikuma 188. panta pirmā daļa: “Pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa.”

Civillikuma 188. panta otrā daļa paredz, ka bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu, taču šādu lēmumu var pieņemt tikai tiesa, nevis pašvaldības sociālais dienests.

Pašvaldības sociālais dienests ievēro Ministra kabineta noteikumos Nr. 275 Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta noteiktās prasības, kas paredz arī iespēju, izvērtējot apgādnieka finansiālo stāvokli, atbrīvot apgādnieku no pakalpojuma samaksas. Piemēram, MK noteikumu 5. punkts paredz, ka, veicot samaksu par pakalpojumu, līdzekļi, kas pēc pakalpojuma samaksas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, nedrīkst būt mazāki par summu, kura aprēķināta, reizinot valstī noteikto minimālo algu ar šādu koeficientu: par vienas personas ģimeni – 1; par katru nākamo apgādnieka ģimenes locekli – 0,5. Atlikušo summu sedz pašvaldība. Tātad apgādnieka ģimenes budžetā pēc samaksas par viņa apgādājamam sniegto sociālās aprūpes pakalpojumu ik mēnesi jāpaliek summai minimālās algas apmērā, bet viņa ģimenes locekļiem – summai, kas pielīdzināma pusei no minimālās algas. Tikai tad, ja arī apgādnieks vai apgādnieki ir atzīti par trūcīgām personām, pakalpojums tiek apmaksāts no pašvaldības budžeta. Iespējams, konkrētā pašvaldība atbilstoši finansiālajām iespējām var noteikt citu (labvēlīgāku) samaksas kārtību par pakalpojumu, iekļaujot šos nosacījumus pašvaldības saistošajos noteikumos (MK noteikumu Nr. 275 6. punkts).

Tas nozīmē, ka atbilstoši minētajai kārtībai un konkrētās pašvaldības regulējumam pašvaldības sociālais dienests pēc apgādnieka lūguma var izvērtēt viņa spēju apmaksāt pansionātu tēvam un attiecīgi lūgumu atbrīvot no šī pienākuma. Taču būtiski atcerēties, ka pašvaldības kompetencē nav izlemt civiltiesiska rakstura strīdus par to, vai bērniem konkrētajā gadījumā ir morāls pienākums uzturēt savu tēvu vai nav.

Tikai tiesa var atbrīvot bērnu no pienākuma uzturēt tēvu, ja tiek konstatēts, ka viņš bez dibinātiem iemesliem izvairījies pildīt savus pienākumus pret bērnu. Savukārt pašvaldība var lemt par atbrīvošanu no pienākuma apmaksāt pansionātu, ja tiek konstatēts, ka bērnu finansiālais stāvoklis to neļauj.

Līdz ar to, ja uzskatāt, ka Jums nav pienākuma apmaksāt sava tēva sociālo aprūpi, pašvaldība nevar piespiest parakstīt līgumu ar sociālās aprūpes iestādi, taču šādā situācijā tā var celt prasību tiesā, lai no Jums piedzītu līdzekļus, kas nepieciešami sociālās aprūpes iestādes apmaksai. Tādā gadījumā bērnam kā atbildētājam ir tiesības iesniegt pierādījumus, kas apliecina, ka tēvs nav pildījis savus pienākumus, un attiecīgi lūgt viņu atbrīvot no pienākuma uzturēt tēvu atbilstoši Civillikuma 188. panta otrajai daļai. Lai aizstāvētu savas tiesības, šādā gadījumā ieteicams konsultēties ar zvērinātu advokātu, kas, izvērtējis lietas apstākļus, varēs sniegt padomu par pareizāko rīcību šajā situācijā. Turklāt situāciju sarežģī apstāklis, ka tēvam nav deklarētās dzīvesvietas konkrētajā pašvaldībā.