Tas ir iespējams, ja tiesa konstatēs, ka bērnam ir nepieciešams lielāks uzturlīdzekļu apmērs un vecāki spēj to nodrošināt. Viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu nav iespējams, tāpēc sniedzam vispārīgu skaidrojumu, ko paredz likums.

Civillikuma 179. panta pirmajā daļā ir noteikts vecāku pienākums uzturēt bērnu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.

Taču, lai nebūtu tā, ka kāds no vecākiem attaisnojas ar to, ka viņam nav nedz darba, nedz ienākumu, nedz mantas, no kā piedzīt uzturlīdzekļus, valstī ir noteikts uzturlīdzekļu minimums, kādu katram no vecākiem ir absolūts un neapstrīdams pienākums nodrošināt katram savam bērnam neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa (Civillikuma 179. panta piektā daļa). Minimālo uzturlīdzekļu apmēru nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 37, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu. Tā kā minimālā mēneša alga Latvijā 2019. gadā ir 430 eiro, minimālais uzturlīdzekļu apmērs bērnam līdz septiņu gadu vecuma sasniegšanai ir 25% no minimālās mēnešalgas jeb 107,50 eiro, savukārt bērnam no 7 gadu vecuma līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30% no minimālās mēnešalgas jeb 129 eiro mēnesī.

Neatkarīgi no tā, vai maksājat uzturlīdzekļus brīvprātīgi vai pildot tiesas spriedumu, dzīves apstākļi un bērna vajadzības laika gaitā var mainīties, tāpēc, ja vecāki par ikmēneša uzturlīdzekļu summu vairs nevar vienoties, strīdu par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Tas gan nenozīmē, ka tiesa prasību par uzturlīdzekļu apmēra palielināšanu noteikti apmierinās. Atbilstoši Civilprocesa likuma 10. pantā noteiktajam sacīkstes principam puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā – katra puse pierāda tiesai savu prasījumu vai iebildumu pamatotību. Proti, ja uzturlīdzekļi valstī noteiktajā minimālajā apmērā savam bērnam ir jānodrošina jebkādos dzīves apstākļos un grūtībās, izšķirot strīdu tiesā par uzturlīdzekļu apmēru, kas to pārsniedz, nepieciešamība pēc lielāka uzturlīdzekļu apmēra ir jāpamato un jāpierāda, iesniedzot dokumentus, kas apliecina bērna vajadzības, to izmaksas un abu vecāku materiālās iespējas tās apmierināt.

Katrai izdevumu pozīcijai, kas attiecināma tieši uz konkrētā bērna uzturēšanu, pretī jāliek pierādījumi, kas apstiprina to nepieciešamību un apmēru.  Savukārt, ja atbildētājam izdodas pierādīt, ka prasība nav pamatota un/vai nodrošināt pieprasīto summu nav iespējams, tiesa prasību var noraidīt vai apmierināt daļēji. Nosakot uzturlīdzekļu apmēru, tiesa vērtēs gan pieprasītā uzturlīdzekļu apmēra pamatojumu, gan tā samērīgumu ar abu vecāku finansiālo stāvokli.

Šeit jāatzīmē, ka tiesu praksē ir pieņemts, ka minimālais uzturlīdzekļu apmērs nodrošina tikai bērna pamatvajadzības, taču, kā sākotnēji tika minēts, likumdevējs ir noteicis arī to, ka abi vecāki uztur bērnu samērā ar savām spējām un mantas stāvokli. Tātad, ja vecāku rocība atļauj, no likuma izriet, ka bērnam jānodrošina vairāk par minimumu. Izšķirot strīdus par uzturlīdzekļiem, tiesa nereti atsaucas uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 25. oktobra spriedumā lietā Nr. SKC-1391/2012 pausto atziņu, ka “Ministru kabineta noteikumos noteiktā minimālā summa piedzenama tikai tad, ja personai, no kuras piedzenami uzturlīdzekļi, ir īpaši apstākļi, piemēram, darba nespēja, kad tā objektīvi nevar sniegt līdzekļus vispār vai var tos sniegt nepietiekošā apmērā”.

Plašāks izklāsts pieejams LV portāla skaidrojumā par uzturlīdzekļiem, kabatas naudu un periodu vasaras brīvlaikā.