Civillikuma 188. panta pirmā daļa paredz bērnu pienākumu uzturēt savus vecākus, vajadzības gadījumā arī vecvecākus, samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Taču atšķirībā no absolūta pienākuma vecākiem rūpēties par saviem bērniem uzturēt vecākus nav beznosacījuma pienākums. Civillikuma 188. panta otrā daļa pat paredz iespēju bērnu atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus, ja tiek konstatēts, ka viņi bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa.

Kritērijus, kādos gadījumos iestājas bērna pienākums uzturēt vecākus, likumdevējs nav definējis. Tāpat nav noteikts konkrēts apmērs un laika periods, kādā bērnam būtu jāuztur vecāki. Kā norādījis Augstākās tiesas Senāts 2011. gada 27. aprīļa spriedumā Nr. SKC-160/2011, pienākums bērniem apgādāt vecākus nepastāv vienmēr, bet gan rodas tikai vajadzības gadījumā. Ar vajadzības gadījumu jāsaprot vecāku nepieciešamība pēc papildu līdzekļiem tādu iemeslu dēļ, ka viņi paši objektīvu iemeslu dēļ nespēj sevi nodrošināt un apgādāt. Piemēram, darbspējīgas personas “nevēlēšanās strādāt” nav uzskatāma par objektīvu iemeslu.

Gadījumā, ja mātei un meitai rodas domstarpības par šo jautājumu, tas ir jāizšķir tiesā, kas attiecīgi, izvērtējot konkrētās lietas dalībnieku iesniegtos argumentus un pierādījumus, lems par bērna pienākumu maksāt uzturlīdzekļus mātes uzturam. Sniedzot prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu, mātei vajadzība pēc papildu līdzekļiem būs jāpamato, iesniedzot pierādījumus, kas apliecina viņas finansiālo stāvokli un nespēju sevi nodrošināt, piemēram, izziņas, kas apliecina ikmēneša ienākumus un nepieciešamos izdevumus, kā arī apliecinājumu veselības stāvoklim, kas neļauj strādāt algotu darbu.

Vairāk par tiesu praksi lasiet LV portāla skaidrojumā Vecāki piedzen uzturlīdzekļus no bērniem – ko ņem vērā tiesa?.