Civillikuma 177. pants paredz, ka bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi vecāki, kas ierakstīti bērna dzimšanas apliecībā, gan māte, gan tēvs, neatkarīgi no tā, vai viņi ir bijuši laulībā, uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.

Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi, taču šie pienākumi nemazinās, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu vai abiem vecākiem. Ja vecāki dzīvo šķirti, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās. Neskatoties uz to, ka bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo (to mēdz saukt arī par ikdienas aizgādību, kuras īstenošanai no otra vecāka parasti tiek prasīti uzturlīdzekļi), jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Tas nozīmē, ka tādus svarīgus jautājumus, kur bērns dzīvos, kur mācīsies u. tml., māte nevar izlemt vienpersoniski bez bērna tēva piekrišanas. Pat ja viens no vecākiem pieņem lēmumus attiecībā uz bērnu, nekonsultējoties ar otru vecāku, otram vecākam ir tiesības iebilst un aizstāvēt savas un bērna tiesības. Civillikuma 178. panta trešā daļa paredz, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.

Ja vecāki nav rakstiski (notariāla akta formā) vienojušies par to, ka vienam no vecākiem (šajā gadījumā – bērna mātei) ir atsevišķa aizgādība pār bērnu, tad šim vecākam nav tiesību bez otra vecāka piekrišanas mainīt bērnam dzīvesvietas valsti. Tikai tad, ja vecāki ir noteikti vienojušies par to, ka viens no vecākiem drīkst ar bērnu pārcelties uz dzīvi ārzemēs, bērnu drīkst izvest no valsts. Ja vecāki nevar vienoties par bērna pārcelšanos uz dzīvi ārzemēs, tad tam no vecākiem, kurš vēlas ar bērnu pārcelties uz dzīvi ārzemēs (šajā gadījumā – mātei), ir jāiesniedz tiesā prasības pieteikums vai nu par atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērnu, vai arī par bērna dzīvesvietas noteikšanu pie mātes, atļaujot bērnam dzīvot kopā ar māti ārpus Latvijas Republikas teritorijas.

Svarīgi norādīt, ka atsevišķa aizgādība nav aizgādības tiesību atņemšana, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret bērnu. Atsevišķas aizgādības noteikšana nekādā ziņā neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības. Taču atsevišķa aizgādība ļauj vecākam bez otra vecāka piekrišanas pieņemt lēmumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, piemēram, izlemt jautājumus par dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi u. tml.

Prasības par atsevišķas aizgādības nodibināšanu gadījumā saskaņā ar Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 4. punktu maksājama valsts nodeva 70 eiro apmērā. Jāuzsver, ka šāda veida lietās mēdz būt daudz dažādu nianšu, tāpēc ir vērts iepriekš konsultēties ar juristu, kurš ir specializējies ģimenes tiesībās. Tās ir papildu izmaksas, bet profesionāli sagatavots pieteikums var izšķirt lietas izskatīšanas gaitu.

Papildus informējam, ka Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija pārtrauks izmaksu no fonda, ja izbrauksiet ar bērnu uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī.