Ierakstam par bērna tēvu dzimšanas apliecībā ir tiesiska nozīme. Tas nozīmē, ka bērns pašlaik ir Jūsu aizgādībā un uz Jums kā bērna likumisko pārstāvi attiecas visas Civillikumā noteiktās vecāku tiesības un pienākumi, tai skaitā pienākums aprūpēt, aizsargāt, pārstāvēt bērnu (tas jāapzinās, jo var izveidoties situācija, ka to nespēs bērna māte), kā arī gādāt uzturlīdzekļus bērna ikdienas vajadzību nodrošināšanai.

Ja ir nākusi klajā informācija, kas apliecina, ka bērns nav cēlies no dzimšanas apliecībā ierakstītā vīrieša, likumā ir noteikts termiņš un kārtība, kādā paternitāti iespējams apstrīdēt. Ar šī jautājuma sakārtošanu nedrīkst vilcināties, jo tas ir ne tikai Jūsu interesēs. Likuma priekšā prioritāras ir bērna intereses, kurām atbilst stabila ģimenes situācija, identitātes veidošanās, labklājības nodrošināšana, savukārt tiesiska nenoteiktība, ka tēvs it kā ir, bet vienlaikus nav gatavs nedz sakārtot dokumentus, nedz uzņemties atbildību, nekādā ziņā bērna interesēm neatbilst. Pēc paternitātes apstrīdēšanas bērna mātei ir tiesības tiesas ceļā noteikt paternitāti (kā rakstāt, bērna tēvs ir zināms), un līdz ar to bērns bez uzturlīdzekļiem nepaliks.

Kā apstrīdēt paternitāti? No jautājuma nav skaidrs, vai esat ierakstīts bērna dzimšanas apliecībā pēc paternitātes pieņēmuma (bērns piedzima laulības laikā) vai paternitāte atzīta, mātei un tēvam personiski iesniedzot iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā. Katrā gadījumā paternitātes apstrīdēšanas procedūra ir nedaudz atšķirīga.

Par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu

Civillikuma 146. pants noteic, ka par tēvu bērnam, kurš piedzimis sievietei laulības laikā vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar laulības šķiršanu, uzskatāms bērna mātes vīrs (paternitātes pieņēmums).

Civillikuma 148. pants paredz, ka paternitātes pieņēmumu var apstrīdēt tiesā. Paternitātes pieņēmumu bērna mātes vīrs var apstrīdēt divu gadu laikā no dienas, kad viņš uzzināja, ka nav bērna bioloģiskais tēvs. Tādas pašas tiesības apstrīdēt paternitātes pieņēmumu ir bērna mātei. Gadījumā ja bērna māte un bērna mātes vīrs dzīvo šķirti vismaz 306 dienas pirms bērna piedzimšanas, divu gadu laikā no bērna piedzimšanas paternitātes pieņēmumu ir tiesības apstrīdēt personai, kas uzskata sevi par bērna bioloģisko tēvu.

Ja kopš bērna dzimšanas ir pagājuši vairāk nekā divi gadi, sniedzot prasības pieteikumu tiesā, apstāklis, ka nav notecējis likumā noteiktais divu gadu termiņš, ir jāpierāda. Visbiežāk šim nolūkam kalpo DNS ekspertīze. Divu gadu termiņu skaita no ekspertīzes rezultātu saņemšanas dienas.

Par brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanu

Ja nebijāt laulājušies un bērna izcelšanās no tēva konstatēta atbilstoši Civillikuma 155. panta noteikumiem, proti, paternitāte atzīta, bērna tēvam un mātei personiski iesniedzot kopīgu iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā, paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa bioloģiskais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā.

Arī brīvprātīgi atzītu paternitāti iespējams atcelt tikai tiesas ceļā. Taču atbilstoši Civillikuma 156. pantā noteiktajam paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa bioloģiskais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā. Vienkāršiem vārdiem – tiesa var anulēt paternitātes atzīšanu, ja persona, kas brīvprātīgi atzinusi paternitāti, ir tikusi maldināta un to darījusi, ticot, ka bērns ir cēlies no viņa. Ja tiesa konstatēs, ka vīrietis ir atzinis bērna paternitāti, apzinādamies, ka nav bērna īstais tēvs, paternitāti atcelt nav iespējams.

Arī šajā gadījumā likumdevējs ir ierobežojis laiku, kurā ir iespējams apstrīdēt paternitātes atzīšanu. Civillikuma 156. panta otrā daļa noteic, ka apstrīdēt paternitātes atzīšanu var persona, kas paternitāti atzinusi, vai bērna māte divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzināja par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti.

Tātad, sniedzot prasības pieteikumu par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu, ir jāpierāda ne tikai tas, ka dzimšanas apliecībā ierakstītā persona paternitāti atzina maldības, viltus vai spaidu rezultātā, bet arī, ka nav beidzies likumā noteiktais divu gadu termiņš.

Vienlaikus vēršam uzmanību Civillikuma 156. panta piektajā daļā noteiktajam: “Paternitātes atzīšanas apstrīdēšana ir samērojama ar bērna tiesībām uz identitāti un stabilu ģimenes vidi.” Kā jau minēts, ierakstam par tēvu dzimšanas apliecībā ir tiesiska nozīme, līdz ar to, pat ja tiek pierādīts, ka bērns nav cēlies no dzimšanas apliecībā ierakstītās personas, tam var nebūt izšķiroša nozīme. Piemēram, ja tiesai ir pamats uzskatīt, ka persona ir zinājusi par to, ka bērns nav cēlies no viņa, ilgāku laiku par likumā noteiktajiem diviem gadiem, bet nav uzskatījusi par vajadzīgu sakārtot juridiskās saistības, ļoti bieži tiek pieņemts, ka bērna interesēs ir saglabāt līdzšinējo situāciju.

Noilguma institūts civiltiesībās ir veidots ar mērķi novērst ilgstošu nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību par tiesībām un pienākumiem, kas varētu būt par strīda priekšmetu, bet ieinteresētā persona ilgstoši nav centusies panākt savu tiesību atzīšanu vai realizēšanu.

Tāpēc šobrīd situāciju risināt varētu būt juridiski sarežģīti, un ir vēlams konsultēties ar ģimenes tiesībās specializējušos advokātu, kas, iepazinies ar konkrētās lietas apstākļiem, varēs sniegt viedokli par iespējamo turpmāko rīcību.