Tā kā šī brīža Fizisko personu datu aizsardzības likums no 25. maija tiks aizstāts ar Vispārējo datu aizsardzības regulu (VDAR), atbilde sniegta VDAR kontekstā. No jautājuma noprotams, ka persona vēlas aizliegt savam kreditoram nodot datus trešajām personām. No tā secināms, ka personai pastāv līgumattiecības ar kreditoru, un tas savukārt nozīmē, ka kreditors personas datus primāri apstrādā līgumsaistību izpildes nodrošināšanai.

Vispirms jāsaprot, kādiem nolūkiem kreditors nodod datus trešajām personām. Tas var būt nepieciešams līgumsaistību izpildes nodrošināšanai, bet, iespējams, šādu nodošanu prasa vai pieļauj normatīvie akti. No VDAR izriet vispārējs pienākums nodrošināt datu konfidencialitāti, tātad kreditors kopumā trešajām personām nodot otras puses personas datus nav tiesīgs, ja vien tas nav saistīts ar noslēgtā līguma izpildes nodrošināšanu vai nepastāv kāds cits tiesisks pamats datu nodošanai.

Piemēram, ja kreditors ir banka, tad bankai atbilstoši Kredītu reģistra likuma prasībām ir jānodod informācija Latvijas Bankas uzturētajam kredītu reģistram par kredīta apjomu un kavējumiem. Tātad, lai gan bankai līguma izpildes nodrošināšanai (t.i., aizdevuma izsniegšanai) nav nepieciešams datus atklāt Latvijas Bankas kredītu reģistrā, to tomēr pieprasa likums, un aizņēmuma ņēmējam ar to ir jārēķinās (nav iespējas pret to iebilst). Taču kreditors var arī nebūt banka, un šādā gadījumā ikviena juridiska persona varētu nodot informāciju par saviem kreditoriem atbilstoši Kredītinformācijas biroju likuma prasībām. Šīs būtu tiesības, bet ne pienākums, bet datu subjekts joprojām nevarētu pret to iebilst, jo šādas tiesības kreditoram dod likums. Šeit esam pieņēmuši, ka datu nodošana būtu saistīta ar kredīta informācijas nodošanu dažādiem “sarakstiem”, taču, iespējams, šīs trešās personas ir pavisam citas, un tad atkal ir jāvērtē mērķis datu nodošanai un jāidentificē attiecīgs tiesiskais pamats.

Tādēļ, pirms persona vēlas īstenot savas tiesības iebilst datu nodošanai trešajām personām, ir jāsaprot, uz kāda tiesiskā pamata kreditors veic datu apstrādi, it īpaši, kas ir tiesiskais pamats datu nodošanai trešajām personām. VDAR, nenoliedzami, dod tiesības datu subjektiem noteiktās situācijās iebilst pret savu datu apstrādi. Piemēram, VDAR 7.3 pants paredz tiesības atsaukt piekrišanu, bet tas, neapšaubāmi, ir realizējams tikai pie nosacījuma, ka datu apstrāde ir pamatota ar piekrišanu. Tāpat datu subjekts var izmantot VDAR 17., 18. vai 21. pantā noteiktās tiesības “tikt aizmirstam”, ierobežot datu apstrādi vai iebilst pret datu apstrādi. Katrā gadījumā ir nosacījumi, pie kuriem šādas tiesības ir iespējams realizēt. Tātad VDAR kopumā nenodrošina datu subjektiem tiesības jebkurā situācijā aizliegt kādam veikt datu apstrādi. Šādas tiesības ir tikai noteiktās situācijās.

Tātad tikai pie nosacījuma, ka kreditoram nebūs nepieciešams līguma izpildes nodrošināšanas nolūkiem datus nodot trešajām personām vai arī nebūs likumā noteikta pienākuma vai tiesības šo informāciju nodot, bet tā vietā kreditors paļausies uz paša datu subjekta dotu piekrišanu vai savām leģitīmajām interesēm kā pamatu datu izpaušanai trešajām personām, klients varēs iebilst pret datu nodošanu. Šādā gadījumā datu subjekts informē kreditoru par saviem iebildumiem, bet VDAR neuzliek šādam ziņojumam nekādu obligāto minimālo saturu/formu. Datu subjektam ir jāidentificē sevi (vārds, uzvārds, personas kods) un jādara saprotams savs nodoms (ko tieši tas vēlas aizliegt), kurš, vēlams, ir iespējami konkretizēts. Atkarībā no situācijas  vēlams arī precizēt VDAR attiecīgo pantu, kas dod datu subjektam attiecīgās tiesības iebilst vai atsaukt piekrišanu u. tml.