Jūsu jautājums nav vienkārši atbildams. Civillikuma 179. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts abu vecāku pienākums samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.

Tātad uzturlīdzekļu sniegšanas pienākums primāri ir saistīts ar abu vecāku mantas stāvokli un šim stāvoklim atbilstošu bērna nodrošinājumu, kas katrā gadījumā būs atšķirīgs. Taču, lai gan likumdevējs nav ierobežojis nosakāmo maksimālo uzturlīdzekļu apjomu, tas nedrīkst būt mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru katram no vecākiem (tātad arī bērna mātei) neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa un spējas uzturēt bērnu ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam (Civillikuma 179. panta piektā daļa).

Ja vecāki dzīvo šķirti, viņiem ir pašiem savstarpēji jāvienojas, kā viņi turpmāk īstenos kopīgo aizgādību pār bērnu, kas cita starpā nozīmē vienoties par uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību. Ja vienoties nav iespējams, strīdu par uzturlīdzekļiem izšķir tiesa. Tas nozīmē, ja uzskatāt, ka bērna mātes prasības nav samērojamas ar Jūsu materiālo stāvokli, bērna vajadzībām un prasītājas pašas ieguldījumu bērna uzturēšanā, maksājamo uzturlīdzekļu apmēru noteiks tiesa, izvērtējot abu vecāku mantas stāvokli un spēju uzturēt bērnu (tai skaitā spēju savu materiālo stāvokli uzlabot), konkrētas bērna vajadzības un to izmaksas.

Jāuzsver, ka arī strīds par saskarsmes tiesībām ar bērnu ir jārisina tiesā, taču atsevišķā prasībā, jo gan vecākam, gan bērnam saglabājas saskarsmes tiesības neatkarīgi no tā, vai tiek veikti uzturlīdzekļu maksājumi. Vecāku savstarpējie konflikti ir jārisina, pēc iespējas mazāk ietekmējot bērna tiesības un intereses. Tāpēc vēršam uzmanību, ka atbilstoši Civillikuma 181. panta pirmajai un otrajai daļai bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesība). Tāpat katram no vecākiem ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.